Ir trīs lietas, kas „Pūt, vējiņi!” padara par maģiju. Tā plūst no Kārļa Lāča mūzikas, kas ir izrādes pamatu pamats, dvēsele. Tā ir Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, ko es atļaušos nosaukt par izrādes intelektu. Un izrādes dzīvā miesa, kurā saplūst dvēsele, prāts, gars – aktieri, pilnīgi visi, līdz pēdējam puisim vai meitai, neatkarīgi no tā, vai viņu tajā brīdī apspīd prožektors vai aizsedz laipa. — Edīte Tišheizere („www.liepajniekiem.lv”/„Pūt, vējiņi!”)


51. fotogrāfija

51-foto_mazaAnna Zīglere
KĀDAS SIEVIETES STĀSTS
Režisore – Laura Groza-Ķibere

Stāsts par angļu zinātnieci – bioķīmiķi Rozalindu Franklinu, kura savu mūžu veltīja, lai atklātu dzīvības noslēpumu – DNS dubultspirāli.
Rozalindai, neatlaidīgi strādājot, ir izdevies iegūt 51.fotogrāfiju, kas kļūst par atslēgu vienam no 20. gadsimta lielākajiem atklājumiem. Vai Rozalindai izdosies uzvarēt cīņā ar sevi, laiku, citiem zinātniekiem un iegūt Nobela prēmiju?

Izrāde par ambīcijām, mērķtiecību, vientulību un savstarpējo konkurenci skrējienā pēc panākumiem.

Izrāde nominēta 2016./2017. sezonas “Spēlmaņu nakts” balvai 2 nominācijās: “Gada scenogrāfs” (Mārtiņš Vilkārsis), “Gada video mākslinieks” (-8).

Lomās:
Rozalinda Franklina – Inese Kučinska
Moriss Vilkinss – Egons Dombrovskis
Rejs Goslings – Mārtiņš Kalita
Dons Kaspers – Edgars Ozoliņš
Džeimss Vatsons – Kaspars Gods
Frānsiss Kriks – Gatis Maliks
Vadītājs – Sandis Pēcis

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Jolanta Rimkute
Komponists – Kārlis Auzāns
Video mākslinieks – -8
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis

Izrādē smēķē!

Pirmizrāde 2016. gada 5. novembrī

ATSAUKSMES PAR IZRĀDI:
Par ķēki un iespējām – Edītes Tišheizeres recenzija žurnālā “Ir”
Vīriešu pasaule virtuvē – Henrietas Verhoustinskas recenzija laikrakstā “Kultūras Diena”
Stāsts par dzīvi zinātnē un zinātni dzīvē – Ievas Rodiņas recenzija laikrakstā “Kultūrzīmes”
Zem palielināmā stikla – Līgas Ulbertes recenzija portālā “Satori.lv”
Viņi laboratorijā – Ata Rozentāla recenzija portālā “Kroders.lv”

Foto: Mārtiņš Vilkārsis

  1. Izrāde raisa divējādas domas. Bija lietas, kas patika un patīkami pārsteidza. Manuprāt, scenogrāfija bija ļoti veiksmīga un interesanta (Mārtiņš Vilkārsis). Baltās krāsas dominēšana ļoti labi saderēja ar varoņu tērpu pasteļtoņiem. Ideja laboratorijas kolbu un aparātu vietā izmantot virtuves traukus, glāzes, mikserus un blenderus ir lieliska! Bet pārtikas produktu un garšvielu izmantošana „ķīmijas laboratorijā” bija vienkārši ģeniāla! Ļoti novatoriski! Neatceros, ka būtu ko tādu agrāk redzējusi. Arī ķīmijas eksperimentu veikšana uz skatuves bija iederīga un agrāk nenovērota lieta.

    Par teātru modes lietu jau kļuvusi uzrakstu un skaidrojumu vizuāla demonstrēšana uz skatuves.

    Izrādei, manuprāt, pietrūka kulminācijas, kāpumu un kritumu, ja tā var teikt. Pietrūka emocionālu pārdzīvojumu. Tā „slīdēja” vienā līmenī gandrīz trīs stundu garumā. Vienmērīgo slīdēšanu vēl pastiprināja Kārļa Auzāna monotonā mūzika. Izrādes gaita likās pārāk mierīga un bezkaislīga, par kaut kādu sižeta sarežģījumu liecināja vien attiecīgi uzrakti uz videoekrāna (piemēram, „Trauksme” u.c.) un gaismas efekti uz skatuves.

    Pirmais cēliens likās par garu. To mierīgi varētu īsināt uz pusi. Taču fināls šķita pārāk pēkšņs, negaidīts un sasteigts-it kā mākslīgi piekabināts. Tā teikt-gana daudz ir runāts, tagad ātri novedīsim lietu līdz galam. 🙂 Tekstos daudz ķīmijas terminu, kam nav būtiskas nozīmes, taču laikam šajā lugā bez tiem neiztikt. Bet, manuprāt, tas uzliek skatītājiem papildus nevajadzīgu slodzi-ļoti koncentrēties, klausoties tekstus, kur „jāatrod” būtiskais, kas ļauj spriest par konkrētā tēla raksturu un varoņu savstarpējām attiecībām. Bet no otras puses – ir darbs domājošam skatītājam. 🙂

    Iespējams, tā likās tikai man, taču es līdz galam nesapratu Rozalindas tēlu. Zinot to, cik ārkārtīgi talantīga un visu varoša ir aktrise Inese Kučinska, šoreiz bija pagrūti „nolasīt” galvenās varones patieso būtību. Sākumā viņa man likās pārlieku naiva, pat infantila. Tad kādā brīdī parādījās nepamatota agresija. Beigās tēlā pamodās sievišķā nots, kas Franklinas kundzi mums parādīja ievainojamu, maigu, taču pavisam svešu un līdz šim neiepazītu. Bet varbūt tieši tāds bija režisores mērķis, jo būtībā nezinu, kāda dzīvē bijusi slavenā ķīmiķe. Iespējams, ka šeit vēl ir vieta meklējumiem, lai tēlu novestu līdz pilnīgumam.

  2. Tā pati Īgnā tante ziņo.
    Šo izrādi ļoti gaidīju, jo vēlējos redzēt, ko jaunu, neredzētu, atraktīvu un interesantu ir spējīga mums nodemonstrēt nepārprotami talantīga L.Ķibere – Groza, kura arī pati beidzot bija tautai pavēstījusi, ka beidz savu “sado-mazo” izrāžu posmu un pievēršas jauniem teātra horizontiem. Un ja vēl I.Kučinska galvenajā lomā, tad tur jābūt ellīgi labam labsajūtas megasalūtam, bet diemžēl šī salūta vietā man tika atrādīta tāda jauka, bet maza brīnumsvecīte . Tomēr ar cerību, ka kādreiz tā pārvērtīsies brīnumsvecīšu salūtā.
    Ja raksta ļoti vienkaršoti – izrāde man patika, tā noteikti man nelikās par garu, jo skatījos ar ārkārtīgi lielu interesi. Scenogrāfija, tērpi, videoinstalācijas, gaismas – patiešām lieliski. Arī mūzikai nebija nekādas vainas, jo neizjutu diskomfortu vai nepiemērotību tās atskaņošanas laikā, un ja godīgi, dažbrīd tā aizrāvos ar aktierspēles vērošanu, ka vnk. to nedzirdēju.
    Par aktieru darbiem. Cik jauki būtu, ja viss būtu bijis tik jauki, cik jauki tam vajadzēja būt. Ņemot vērā, ka lugas darbība noris ļoti noslēgtā zinātnieku – pētnieku vidē, kurus pasaulīgās lietas reti interesē (ja vispār interesē), tad šķiet, ka visi vīrieši – aktieri, izņemot G.Maliku, mani pārliecināja un nevaru īpaši nekur piesieties un arī nepiesienos, jo man galvenā bija Inese, viņas tēls un darbs uz skatuves.
    Kāpēc nenoticēju G.Malikam. Nu beizot taču jāaizmirst tas “1984.” šova vadītāja vai ”Atsaldētā” optimistiskais tonītis un jārunā sava loma atbilstoši ārkārtīgi nopietna, pieauguša, pašpārliecināta vīrieša, labākajos gados, zinātnieka un pētnieka tēlam, kurš turklāt ir spējīgs uz blēdībām, lai gūtu panākumus un plūktu Nobela prēmijas laureāta slavu. Zinātnieki-pētnieki vispār ir tāda ipatnēja cilvēku “suga” – ļoti lielā pārsvarā īdzīgi, ne īpaši draudzīgi, bet labā garastāvoklī var būt neticami asprātīgi, viss pasaulīgais ir pilnīgs sīkums un niecība salīdzinoši ar pētāmo objektu. G.Malika uzvedība, un īpaši runas stils, man atgādināja tādu kārtējo aktiera – šovmeņa uzstāšanos auditorijas priekšā. Es viņa intonācijā nespēju uztvert šo prātīgo, pierardzīgo, erudīto vīrieti, par kuru vēlāk arī izlasīju i-netā. Atvainojos Gati par šo kritiku, bet Jums lugās ļoti bieži atkārtojas viens un tas pats balss tonis (intonācija),kas mani personīgi traucē. Bet es runāju tikai par sevi. Lieliskākais no aktieriem, protams, E.Dombrovskis, bet arī K.Gods, E.Ozoliņš. M.Kalita mani kā tēli uzrunāja. S.Pēcim šoreiz bija kritusi neveiksmīgā loze – būt vnk.skatuves “mēbelei”, viņa loma pat gribēdama nekādi nevarēja izcelties pie šādas režijas.
    Un tagad pats smagākais: par Rozalidu – Inesi vai Inesi-Rozalindu. Par laimi sev, es pirms izrādes neizlasīju R.Franklinas biogrāfiju, jo ja es būtu lietas kursā par šīs sievietes raksturu un darbību, es jau teātra zālē būtu palikusi vnk. negati nejauka un iespējams pat aizietu. Es patiešām nezinu, kura no sievietēm (lugas autore,režisore vai aktrise) ir izvēlējušās R.Franklinu parādīt šādā gaismā, bet šī gaisma kā minimums ir nepatiesa. Jā, nav strīds par to, ka pgājušā gadsimtā sieviešu diskriminācija notika visās iespējamās sfērās un daudzreiz izpaudās arī vispretīgākajās formās. Šveicē (!) sievietes vēlēsanas tiesības ieguva tikai 1971.gadā (!). Ja lugas autorei vai režisorei tā bija galvenā un svarīgākā lugas līnija, tad ļoti žēl, jo skatītāji tika iepazīstināti ar kādu citu personu,nevis Rozalindu Franklinu. Teātrī, it īpaši lugas pirmajā daļā, mocījos ar to, ka redzēju kā mocās I.Kučinska, lai satvertu savu tēlu un parādītu visā spožumā un kā viņai tas neizdodas, nu kaut vai raudi… Pie tam man visu laiku nesalikās kopā arī lugas mozaīka, jo nekādi nespēju izprast Rozalindu, kas ir visas lugas kodols. Otrajā, saldsērīgajā daļā, nolēmu, ka nu te jau sieviete apzinās savu neārstējamo slimību un tādēl viņas uzvedība jau šķita saprotamāka.
    Atbraucot no teātra, nespēju rast mieru un iegāju google.ru (tieši krievu googlē, jo google.lv praktiski nekādus materiālus nepiedāvā). Krievu googles vikipēdija ir ļoti pilna ar faktiem no R.Franklinas dzīves, arī par šo 51.fotogrāfiju un arī viņas raksturu. Un, man šķiet, ka es saprotu, kāpēc I.Kučinska nespēja atrast savu īsto tēlu, jo vai nu lugas autores vai režisores uzstādījums ir -parādīt nabaga ģeniālo, bet nejauko vīriešu kārtas pārstāvju diskriminācijas upuri pamuļķas aitiņas izskatā. Pilnīgas muļķības.
    Sāksim ar to R.Franklina ir dzimusi ārkārtīgi bagāta ebreju baņķiera ģimenē, kurš turklāt pats aizrāvās ar eksaktajiem priekšmetiem un lasīja lekcijas studentiem. R.Franklinas tēvocis bija pirmais ebrejs Lielbritānijas Ministru kabinetā, bet tante precējusies ar Lielbritānijas kolonijas Ģenerālprokuroru. Viņas ģimene piederēja pie ebreju nācijas augstākas kastas. Kā mēs visi zinām, tādas joprojām pastāv, kas šo faktu nezināja, tagad zinās. Latvijā kā spilgts piemērs tas izpaudās K.Lipmana (augstākās kastas pārstāvja) attieksmē pret J.Zaharinu. Pēc K.Lipmana vārdiem –”es kā godīgs un turīgs ebrejs būdams, izvilku savas nācijas zemākas kastas pārstāvi no rensteles un pataisīju par cilvēku, bet viņš….”). R.Franklina jau no bērnības bija izcēlusiesiesar ļoti mērķtiecīgu, paštaisnu un spītīgu raksturu. Runājot ar oponentu (jo visus uztvērusi kā oponentus a priori) vienmēr stingri skatījusies acīs un spļāvusi ārā visu ko domājusi, attiecībā pret citiem kolēģiem bijusi ļoti augstprātīga un vnk. riebīga, par ko, protams, pozitīvas atsaukmes neizpelnījās (aprakstos ir minēts arī konkrēts gadījums kā viņa vnk. ļauni izjokoja E.Dombrovska varoni). Pirms nokļūšanas Londonā Vilkinsa komandā, viņa vairākus gadus vārda tiešā nozīmē uzdzīvojusi Parīzē par bagāto vecāku līdzekļiem, apmeklējusi modes skates, pirkusi un nēsājusi ekskluzīvu apģērbu, rīkojusi saviesīgas vakariņas un tusiņus. Ņemot vērā viņas izcelsmi no ārkārtīgi turīgas ģimenes , komplektā ar augstprātību, egoismu, ārkārtīgi augstu intelektu un spožiem talantiem, tas viss dod pavisam citu sievietes tēlu. Baidos, ka diskriminācija pēc dzimuma šajā gadījumā ja arī vispār bija, tad formāla un par to aprakstos arī ir minēts. Un viņas slavenā 51.fotogrāfija bija liels devums DNS molekulu atklāšanā, bet viņa nebija vienīgā,k as ar to nodarbojās. Šajā atklājumā savu devumu bija ieguldījuši arī daudzi citi zinātnieki. Pie tam DNS molekulas atklāšana kā tāda R.Franklinu īpaši neesot interesējusi, viņas jājamzirdziņš bijusi rentgenoloģija, kuras izpētes rezultātā viņa kļuvusi par jaunas zinātnes – molekulārās biolōģijas māti. Un ja vien viņa nebūtu nomirusi, tad arī būtu kļūvusi par Nobela prēmijas laureāti 1962.gadā, taču mirušajiem šo prēmiju nepiešķir.
    Drausmīgi daudz sarakstīju, bet ar to visu es gribēju ataisnot Ineses Kučinskas radošās mokas uz skatuves tēlojot tādu sievietes tēlu, kāda paiesībā neeksistēja.Un ko tādā gadījumā var no aktiera prasīt? Žēl, be izskatās, ka šī nebūs veiksmīgākā izrāde ne Liepājas teātrim, ne I.Kučinskai, ne L.Ķiberei – Grozai.
    P.S. Biju ļoti nepatīkami pārsteigta, ka tā saucamajā 2.pirmizrādē bija tukšas skatītāju vietas.

  3. Izrāde bija vienkārši šedevrs. Visas replikas, domas, stils un mūzika – perfekti. Ineses Kučinskas tēlojums – ekselents. Ļoti reāls un spēcīgs. Pilnīgi jūti kā citu cilvēku raksturi spiesti “izliekties” ap tādu smagsvaru. Izrāde ir ļoti reāla. Skatījāmies elpu aizturējuši. Inteliģenti joki, “iekniebieni”, raksturi. Mūzika visam piedod sajūtu, ka atrodies pavisam citā, augstākā realitātes līmenī, vietā, kur top jauna pasaule. Nesākšu apspriest cik vēsturiski precīzi un pilnīgi attēlota zinātniece, kas manuprāt ir nebūtiski, jo visu nekad nevar parādīt perfekti un vai vajag? Labākā izrāde pēdējo 2 gadu laikā, ko esmu redzējis, kādēļ noteikti ir vērts triekties pat no Rīgas (pie viena apskatīt Liepājas fortus un citas skaistas vietas). Domāju, ka izrāde patiks tiem, kam ir rosīgs prāts, kam interesē izcilas personības. Izrāde noteikti nepatiks tiem, kas vēlas vērot piezemētas lietas kā mocīšanos mīlas attiecību juceklī, jēlību un piedauzīgu joku cienītājus vai pārkaklisku lupatu mākslu. Seksa te nebūs. Bet katram savs. Izrāde patiesi saviļņoja un varēja redzēt, ka neesam vienīgie. Cilvēki applaudēja un cēlās kājās. 10 balles no 10.

  4. Inta Calpa says:

    51.fotogrāfija. Kādas sievietes stāsts. Sievietes, kas bija daudzšķautnaina, pretrunīga, bagāta un nekaunīga, lai arī vienlaicīgi mērķtiecīga un ievainojama, jūtīga un spēcīga, varoša un vāja. Sieviete, kuras pasauli diez vai šodien varam līdz galam izprast, uzzināt un atklāt. Vēl jo vairāk – uzlikt uz skatuves dzīvi, iekšējo pasauli, alkas un centienus, mērķus un vajadzības. Izprast tā laika pasauli, attiecības, morāli un ētiku un to, ko un kā tajā juta šī sieviete – Rozalinda Elsija Franklina. Tie ir tikai mūsu priekšstati un vīzijas par to, kas viņu katrā dzīves brīdī vadīja – emocijas vai prāts, kas viņai lika rīkoties tieši tā, kā viņa to darīja, izraisot apkārtējos nesapratni un palielinot vientulības lauku ap sevi. Vai viņa zināja vai juta, ka apkārtējiem vajadzīga bija nevis viņa, bet viņas darba rezultāts. Cik liela loma zinātnē konkurencei, veiksmei, intuīcijai , nekaunībai, nejaušībai, godīgumam, neatlaidībai, nelietībai, perfekcionismam, sadarbībai vai individuālismam. Nezinu.
    Uz izrādi devos neko par to nezinot. Nezinot arī par sieviete- galveno varoni. Gribēju baudīt un sajust to mirkli, kurā esmu klāt, dzirdēt to, ko man pauž klātbūtne. Neesmu vīlusies.
    Izrādes sākumā bija sajūta, ka sieviete uz skatuves meklē sevi, savu vietu, lomu un piederību vietai, kur viņa atrodas – vīriešu zinātnieku pasaulē.
    Man izrāde patika. Nevaru atsevišķi izdalīt mūziku, scenogrāfiju un aktieru darbu. Viss likās organisks un vienots. Varbūt pēc laika lasot viedokļus, komentārus, biogrāfiju, pēc-izrādes norimušās emocijas spēšu izķidāt pa loģiskām sastāvdaļām un tās pamatot un argumentēt. Šobrīd vēl ne. Paldies visiem, kas ieguldīja darbu šīs izrādes tapšanā.

  5. Skatiitaajs says:

    Tā kā ne lugas autores vārds, ne lugas nosaukums man neko neizteica, pirms izrādes palasīju komentārus. Pēc Īgnās tantes rakstītā gaidīju izrādi pilnu ar vīriešu šovinismu un sieviešu diskrimināciju. Ja neskaita vienu teikumu, ka Hārvardā sievieti vispār neielaistu laboratorijā, neko tamlīdzīgu izrādē neredzēju un nedzirdēju. Tas, ka sieviete labāk veic rutīnas darbus ir vienkārši fakts, nevis diskriminācija. Vīrietim ātrāk pieleca pētījuma jēga, paskatoties uz to pašu 51.fotogrāfiju – arī tas ir vienkārši fakts un nekādi neliecina par sieviešu grūto stāvokli.
    Laikam tas skaitās tagad moderni, ka izrāde sākas jau pirms trešā zvana. Kad skatītāji ienāk zālē, aktieri jau ir uz skatuves un izrādei starts tiek dots, tā teikt, gaitā. Sākums atgādināja tādu „1984” un Latvijas televīzijas apvienotu smadzeņu skalošanas seansu – …jums viss būs labi, tagad un vienmēr… (jo jums taču ir visgudrākie deputāti un labākā valdība). Pēc tam izrāde sākās pa īstam un arvien vairāk sāka rasties sajūta, ka uz skatuves ir nonācis kārtējais televīzijas seriāls par dakteriem – bars darbojošos personu baltos virsvalkos drudžaini cenšas imitēt strādāšanu un nepārtraukti skaļi izrunā kaut kādus medicīniskus terminus, kuriem vajadzētu pārliecināt skatītāju par viņu augsto kompetenci un lietas svarīgumu.
    Rozalinda. Ineses izpildījumā tā ir salīkusi, neizteiksmīga, nogurusi, dzīves nomocīta un kašķīga sieviete. Turklāt vēl darbaholiķe. „Мымра” kā klasiskajā krievu kinofilmā „Dienesta romāns”. Protams, ka var būt tādas sievietes, bet man nekādi nav saprotams kāpēc trīs vīrieši tādā ir totāli samīlējušies un divi atlikušie arī labprāt gribētu „piecirst” – apspriež Rozalindas figūru nevis klausās viņas referātu. Kad starpbrīdī paskatījos programiņā, sapratu, kas šajā izrādē neiet kopā. Īstā Rozalinda bija skaista sieviete un, ja var ticēt Īgnajai tantei „pirkusi un nēsājusi ekskluzīvu apģērbu” – tātad mācējusi sevi pasniegt. Pievienojam tam asu mēli, asu prātu un rezultātā iegūstam nāvējošo kombināciju, lai tracinātu vīriešu prātus. Varbūt vienkārši Inesei vajag uzšūt spilgtu tērpu un iedod īstas augstpapēžu kurpes, lai iztaisnotu gaitu?
    Diezin vai tā bija režisores iecere, bet skatoties izrādi visu laiku prātā nāk Zigmunds Freids. Ja seksualitāte netiek izlādēta dabiskā veidā, tā meklē izeju citādā veidolā – vai tā būtu zinātne, vai māksla, literatūra vai vienkārši darbs līdz ausīm. Nevienam no zinātniekiem nav ne ģimenes, ne arī normālu attiecību. Malika Dr.Kriks likās izņēmums, bet arī viņam sieva sapakoja mantiņas un notinās. Dombrovska Dr.Vilkinss ir bijis iemīlējies divas reizes un arī ne sievietēs kā tādās, bet viņu smadzenēs. Katrā gadījumā pēc izrādes paliek iespaids, ka zinātne un ģimene (vai vienkārši attiecības) ir divas nesavienojamas lietas. Kad Rozalinda beidzot sāk apjaust, ka viņa tomēr ir sieviete, kurai kā visām sievietēm, lai cik skarbas viņas arī nebūtu, gribas to silto padusīti, kur ierušināties, ir jau par vēlu. Turklāt runājot par Rozalindas nāves iemeslu – olnīcu vēzi, man daudz ticamāka liekas teorija par normāla seksa trūkumu nevis darbā iegūtā apstarojuma sekām, kā tas tika vairākkārt uzsvērts izrādē.
    Izrādei ir labas pēdējās 5 minūtes – Ineses un Egona fināla dialogs, kurā viņi beidzot runā kā normāli cilvēki.
    Ja šī nebūtu teātra izrāde, bet kino, tad ar popkorna tūti rokā tā būtu laba brīvā laika pavadīšana.

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru