„1984” emocionālais centrs ir Egona Dombrovska spoži nospēlētais Vinstons. Viņš nav izredzēts dumpinieks, romantisks cīnītājs vai intelektuāls brīvdomātājs. Viņš ir viens no mums. Jebkurš, kurš izlēmis domāt pats. Drusku noguris, drusku naivs, bet viņā ir dzīvotgriba. Dvēsele. Egons Dombrovskis pieder tiem absolūtajiem aktieriem, kura skatuviskā patiesības izjūta, atbrīvotība un artistiskums skatītāju vienmēr ļoti ātri dabū savā pusē. — Līga Ulberte (“Kroders.lv” / “1984”)


Mūsu pilsētiņa

PrintTorntons Vailders
REALITĀTE
Režisore – Gaļina Poliščuka

R. Bugavičutes versija par Liepāju

T. Vailders savā lugā runā par ikdienas dzīves skaistumu, kā arī to, ka cilvēkiem, neskatoties uz lielo steigu, jāiemācās novērtēt visu labo, kas ir viņu ikdienā. Jēgpilnas dzīves dzīvošana ir viena no Vaildera daiļrades pamattēmām, kura ir nozīmīga arī šajā izrādē.

„Pilsēta šajā izrādē ir gandrīz kā atsevišķs tēls – tā tiks atklāta meitenes acīm, kura aug, pieaug, pirmo reizi iemīlas – tā ir tāda kā sava veida dienasgrāmata – ar novērojumiem un cenšanos visam atrast izskaidrojumu,” akcentē režisore.

Iestudējumā ik katrs var ieraudzīt vispārcilvēciskas un ikvienam saprotamas lietas – ikdienas situācijas, pirmo mīlestību, sāpes, slimību, pārdzīvojumus, nāvi.  Liepājnieki atpazīs savu pilsētu, pārējie to iepazīs no liepājnieku skatu punkta un putna lidojuma. Šī ir izrāde, kas aicina apstāties un novērtēt vissvarīgāko, kas mums ir – dzīvi un cilvēkus, kas ir mums apkārt.

Lomās: Signe Dancīte, Sandis Pēcis, Anda Albuže, Edgars Pujāts, Viktors Ellers, Everita Pjata-Gertnere, Sigita Jevgļevska, Leons Leščinskis, Samira Adgezalova, Armands Kaušelis, Karīna Tatarinova, Ilze Trukšāne, Ilze Jura, Pēteris Lapiņš.

Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš
Kostīmu māksliniece – Liene Rolšteina
Video mākslinieks – -8
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis

Izrādē smēķē!

Pirmizrāde 2016. gada 29. janvārī

ATSAUKSMES par izrādi:
Liepājas romance – Normunda Akota recenzija laikrakstā “Kultūrzīmes”

Foto – Edgars Pohevičs

  1. an_liepa says:

    Pēc vakardienas izrādes vēl šodien domās un emocijās, bet gaišās, jo pošamies pie vecākiem. Negribam nokavēt visas tās vienkāršās dienas. Neizsakāms paldies režisorei, tekstu autorei, visam kolektīvam un brīnišķīgajai Rebekai (Signei Ruicēnai). Neaprakstāms aktierdarbs, viņa ir izrādes sirds, kas aizkustina un saviļņo ne tikai sievietes, zālē raud arī vīrieši, ko NEKAD nebiju redzējusi teātrī. Mūsu teātris un šis darbs ir labākais, kas redzēts! Tā mums te iet- mazliet provinciāli, skarbi, bet sirsnīgi un īsteni liepājnieciski. Realitāte! PALDIES, PALDIES, ka atmodinājāt!

  2. Izrāde „Mana pilsētiņa” domāta man, mums un Liepājai un ir par mani, par mums un par Liepāju. Protams, vismaz tā vēlētos cerēt katrs liepājnieks.  Jā, izrāde ir arī par to, bet ne tikai…
    Pirms došanās uz pirmizrādi biju pārliecināta, ka tā sāksies ar I.Kalniņa dziesmu „Pilsētā, kurā piedzimst vējš”. Labi gan Gaļina Poļiščuka zina, cik liepājnieki ir paredzami! :) Bet varbūt-otrādi? 
    Šoreiz īpaši negribas (atļaušos tikai nedaudz 🙂 ) analizēt sižeta, režijas un aktiermeistarības kvalitātes, runāt par kaut ko varbūt ne tik izdevušos, par to, ko varēja darīt savādāk. Tas nešķiet tik nozīmīgi, jo redzētais skatītājā raisa dziļi personiskas, intīmas, sirsnīgas, mīļas un siltas, gan arī smeldzīgas un sāpīgas sajūtas. Un tas dominē. Varbūt varētu „skaldīt matus” un pārmest režisorei pārlieku daudzo, sīko un sadrumstaloto problēmu spektru, ko viņa vēlējusies atspoguļot vienā izrādē, un Rasai Bugavičutei, iespējams, vienotas un stingras sižetiskās līnijas akcentēšanas trūkumu. Taču tāda ir arī lugas autora T.Vaildera izvēle – runāt par vissarežģītākajām tēmām un vienlaikus par visvienkāršākajām lietām pasaulē. Kādam varētu nepatikt pārāk akcentētā ikdienišķība uz skatuves. Var diskutēt, vai ir attaisnojusies viena vai otra režisores iecere problēmu atspoguļojumā un vai dažviet nesāk kaitināt atsevišķie pārspīlējumi. Taču, ja pamatīgāk aizdomājamies, tad visa mūsu dzīve patiesībā ir viena liela ikdiena, kas arī sastāv no tām mazajām sadzīves (un ne tikai) problēmiņām, kas liedz mums saskatīt vienam otru, traucē atrast mirkli, ko veltīt tuvākajiem. Mirkli, pēc kura jau var būt par vēlu… Un vēl – izrādē tomēr ir arī vēl kāda jūtīga- liepājnieciskā līnija, un tā, manuprāt, šeit ieņem vērā ņemamu vietu. Šķiet, ka Liepāja izrādē ir galvenais tēls, pie tam – ārkārtīgi kolorīts!
    Izrādes 1.cēliens tik spilgti un patiesi atgādināja realitātes šovu, ko sauc par dzīvi, ka brīžiem redzēju uz skatuves sevi, savu ģimeni, kaimiņus. Uz skatuves tiek parādīti vairāki sadzīves mikromodeļi. Likās, ka gluži legāli ieskatos kaimiņu māju logos, iepērkos RIMI vai iegriežos Rietumu radio studijā. Bija sajūta, ka atgriežos savā bērnībā un jaunībā, ka tā esmu es, kas izbauda izlaiduma nakts vienreizīgumu. Kāds, iespējams, vaicās, kāpēc man teātrī jāskatās tas, ko daru ikdienā? Bet varbūt bija laiks mūsu teātrī beidzot uzvest arī kādu gluži reālu izrādi bez grūti atminamām asociācijām un samezglota sižeta, kuru atšifrēt var tikai ar diplomētu teātra kritiķu recenziju palīdzību? (Protams, neiztikt arī bez tām, jo smadzeņu treniņš ir nepieciešams!)
    Gluži organiski izrādē iederas jaunās sievietes Aminas krievu valoda. Jau agrāk biju iedomājusies, ka ar abām valodām (latviešu un krievu) vienā izrādē būtu jāeksperimentē, jo mūsdienu dzīves realitāte to gan pieprasa, gan akceptē .
    Gribējās lielāku pārliecinātību atsevišķu tēlu atveidošanā. Pārāk naivs likās policista Jāņa Zvirbuļa tēls, ne visai „īsta” šķita jaunā sieviete Dana Kudrjavceva. Arī citi tēli prasīja dziļāku, ne tik „plakanu” tēlojumu. Taču, kā vienmēr, pārliecinošs ir Edgars Pujāts!
    2.cēliens, šķiet, uzņem citu tempu un iegriežas citā, idejiski daudz smagākā gultnē. It kā Liepājas un liepājnieces Rebekas ikdiena turpinās, bet sižetam ir jau cits spēks. Kādā mirklī man pazuda viss liepājnieciskais, priekšplānā palika cilvēciskais, būtiskais, jēgpilnais, sāpīgais… Un fināls! Spēcīgi! Trāpīgi! Aizkustinoši! Tik ļoti smeldzīgi… Signes (Ruicēnas) asaras bija īstas, tēlojums (nē, izdzīvojums uz skatuves) tik reāls un dvēselisks! Vārdi- tik ļoti sirdī iedurties spējīgi un aizdomāties rosinoši!
    Atsevišķi jārunā par videoprojekcijām un skatuves iekārtojumu! Tas patiešām bija iespaidīgi, un tam bija nenovērtējama loma izrādes veiksmes stāstā (videomākslinieks – 8, scenogrāfs – Aigars Ozoliņš)! Bija sajūta, ka aktieri, sēdēdami kā Karlsoni uz jumta kores un jūsmodami par viņiem mīļajām vietām dzimtajā pilsētā, dod iespēju to pašu izjust arī skatītajam. Bet lielais spoguļattēls ļāva arī skatītājam it kā pieskarties jūras viļņiem un liedaga smiltīm… Fantastiski! Tas noteikti ir izrādes ieguvums! Paldies!
    Iederīgas bija arī Prāta vētras dziesmas. Tik smeldzīgas atbilstošās vietās! Patika neuzbāzīgais, epizodiskais humors, atsauces uz Liepājai svarīgām vietām, lietām, cilvēkiem, iestādēm (Liepājas metalurgs, Rietumu radio, Kurzemes vārds, Rimi, Statoil u.c.). Tas padarīja izrādi katram liepājniekam tik ļoti personisku un vēl vairāk tuvu. Tieši tāpēc to noskatīties būtu katra liepājnieka goda lieta. Sajutos lepna, ka esmu piederīga Liepājai! Vai izrāde tikpat siltu, mīļu un sirsnīgu iespaidu atstātu arī, piemēram, uz rīdziniekiem, es nezinu. Bet izrāde taču nav tikai par Liepāju un liepājniekiem, tā ir par dzīvi, tās jēgas meklējumiem, par mīlestību, par nāvi, par sabiedrības un sociālajām problēmām, par emigrāciju, par dažādu tautību attiecību peripetijām, par savstarpējām attiecībām ģimenē, izrāde ir par BŪTISKO ! Izrāde ir par to, ka dzīve ir skaista tās sīkumos, bet mēs savās ikdienas mazajās problēmās nedrīkstam aizmirst viens otru!
    Liepājai tagad ir vēl viens piemineklis, un tā ir šī izrāde. Kad pēc pirmizrādes skatītāji ar stāvovācijām pateicās aktieriem un visai izrādes radošajai komandai ar vētrainiem aplausiem, es aizdomājos, vai mēs tādā veidā nepasakām paldies arī sev? Jo tie taču esam mēs, par kuriem ir šis stāsts! Un mums ir pamatots iemesls vēlreiz būt lepniem, ka esam liepājnieki!
    Paldies režisorei Gaļinai Poļiščukai par šo veltījumu! Ja izrādes beigu daļā skatītājiem grūti valdīt asaras un visapkārt dzirdami šņuksti, tad trāpīts desmitniekā (lasi-mūsu sirdīs), vai ne?
    Mans galvenais ieguvums pēc pirmizrādes? Es sagribējos būt labāka! Man bija vēlēšanās apskaut blakus sēdošo meitu un iedot viņai buču. Es tagad vienmēr atradīšu MIRKLĪTI, par ko finālā runā jaunā liepājniece Rebeka Ozola (aktrise Signe Ruicēna).

    Un, jā. Vakar, 2016.gada 29.janvārī, piedzima aktrise Signe Ruicēna!!!!!!!!!

  3. Ieva Lasmane says:

    Noraudājāmies! Ir par ko padomāt! Kopumā man patika! Neredzēts paņēmiens ar spoguļvirsmu un video- interesanti! Patika, kā tika parādīts īpašais Liepājas vējš! Visi aktieri -ļoti labi, es noticēju!

  4. Izrāde nav tikai par Liepāju. Tā it kā ir par Liepāju, bet ne jau par pilsētu kā ģeogrāfisku vietu. Tā ir par cilvēkiem, kas izjūt sevī Liepāju, par cilvēkiem, kuros Liepāja ir atstājusi pēdas. Nē, tas nav komplimentārs stāsts. Tā pilnīgi noteikti nav slavas dziesma Liepājai, kas var dikti nepatikt kādam ar sevi pārņemtam ierēdnim. Bet, ja kāds atļausies teikt, ka tas pilsētu parāda ne no pareizās puses, tad viņš noteikti nav sapratis stāsta jēgu.
    Jēgu izstāsta Rebeka Ozola. Viņai ir trīspadsmit gadi. Tā ir pusaugu meitene, līdz matu galiņiem liepājniece, kas sapņo iepazīt mīlestību. Apkārt ir viņas draugi, vecāki, skolas biedri, citi liepājnieki. Viņi visi steidzas. Tāpat kā mēs visi – steidzamies. Un katram no mums ir savs sapnis, kuru parasti virza mīlestība. Šie sapņi liks smieties un sapņi liks raudāt. Un asaras birs, jo izjutīsim personīgi katru no šiem pilsētiņas stāstiem, jo noteikti kādu mēs pazīstam – tieši šādu liepājnieku. Un tāpat kā pati pilsēta atstāj pēdas katrā no cilvēkiem, kas nonāk tur, tāpat šī izrāde atstās pēdas sirdī un prātos. Pēkšņi vairs negribēsies steigties, iznākot no teātra uz ielas, rūpīgi palūkosieties, vai ielu šķērsot patiešam ir droši.
    Esi aizdomājies, vai steiga šobrīd ir svarīga, centies atcerēties, kad apskāvi savus mīļos un vai atceries tādu nieku, kad pēdējo reizi paskatījāties viens otram acīs. Sāksi meklēt kalendārā dienu, kad pēdējo reizi pateici, ka kādu mīli. Vai arī, atstājot teātri, gribas piespiest sev tuvāk savu mīļo cilvēku, lai klusi ausī iečukstētu, cik nozīmīga ir bijusi šī kopā pavadītā diena… Un pat tad, ja šķitīs, ka neviens Tevi nemīl, tad nāksies sev pajautāt: “Vai tu visiem paprasīji?”
    Brīnišķīga izrāde par katru no mums, pat, ja uz Liepāju brauksiet tikai, lai noskatītos izrādi. Un arī tad, Liepāja paspēs atstāt kādu nospiedumu. Rebeka Ozola par to noteikti parūpēsies.

  5. Aigars Ozoliņš scenogrāfiju pārkopējis no Ginta Gabrāna 2005 gada Dailes teātra “Klāras sakariem”. Nesmuki, dekorātor.
    .

  6. A.god. Pēteri Ozol!
    Atsūtiet savu kontaktinformāciju, labprāt padiskutēšu ar Jums par māksliniecisko izteiksmes līdzekļu unikalitāti un izmantošanu uz skatuves.

  7. Allaž pēc mūsu teātra pirmizrādēm sevišķi gaidu profesionālu kritiķu recenzijas par attiecīgo darbu. Ir interesanti lasīt, kā kritiķi novērtējuši konkrēto izrādi, ko saskatījuši tādu, ko nav spējis ieraudzīt „skatītājs vienkāršais” jeb „cilvēks parastais”. Tāpat izvērtēju, vai mainījušās manas izjūtas nedēļu pēc pirmizrādes, kad sakāpinātās emocijas noplakušas. Arī šoreiz pēc „ Mūsu pilsētiņas” noskatīšanās izlasīju gan Rīgas kritiķu publicētos materiālus, kur brīžiem, manuprāt, var sajust lielpilsētas snobisma piegaršu, gan skatītāju komentārus par šo izrādi, gan arī teātrim tuvu stāvošas personas izteikumus sociālajā tīklā (te nu gan ieteiktu apbruņoties ar pacietību, rūdīt nervu sistēmu un kritiku turpmāk uztvert vēsāk, ja reiz bijusi vēlēšanās darboties šajā lauciņā, tā sakot-ne tas vien vēl būs jāpacieš 🙂 ). Izlasītais raisa dažāda spektra izjūtas. Tad nu par tām arī gribas izteikties.
    Saprotu, ka profesionāļiem nav viena konkrēta viedokļa par to, kurā žanrā šo izrādi ielikt – ja tā esot realitāte, tad cik reāla tā ir? Bet varbūt tā esot jaunības traģēdija vai dokumentāla teātra versija? Bet, ja gribot kārtīgi dokumentēt, tad no Pujāta galda uz skatuves bija jānoņem dators, jo laikraksta „Kurzemes vārds” galvenais redaktors Remesa kungs principā to nelietojot. Bet vismaz 95 % liepājnieku tas būtu gluži vienaldzīgi (!!!), jo par to, es pieņemu, ir informēti, tikai redaktora darba kolēģi. Iespējams, ka pilnīgai konkrētībai vajadzēja pajautāt, vai Remesa kungs uzturā lieto miltu izstrādājumus, jo Edgara Pujāta atveidotais redaktors uz skatuves ēda pankūkas…
    Mēs te, laukos, arī mazliet ar prātu draudzējamies un saprotam, ka gluži reāla jau tā realitāte izrādē nebija. Sava deva idilles un naivuma tajā visā bija. Jautājums tikai-cik lielās devās tas vēl ir baudāms? Bet tā mēra sajūta jau mums katram ir sava. Manuprāt, tā idilliskā realitāte ar veselīga humora klātbūtni katrā liepājniekā bija tīri pieņemama (ar piebildi, ka ne grama vairāk 🙂 ). Un cauri nelielam naivumam, mazai idillei un nedaudziem pārspīlējumiem kaut ko vērtīgu arī izlobīt protam. Arī to varēja just, ka izrādes veidotājiem bija vēlēšanās paglaudīt liepājniekiem pa spalvai. 🙂 Kuram gan tas nepatiktu? 🙂
    Kopumā kritiķi izrādi novērtē stipri viduvēji (dodot 3-4 „ābolus” pēc viņu vērtēšanas sistēmas  ). Arī es šo izrādi neuzskatu par augstāko sasniegumu mūsu teātra repertuārā. Var jau būt, ka režisorei vajadzēja iesākto stilu izturēt līdz beigām, neļaujot Rebekai plosīties izrādes finālā, kas, iespējams, nedaudz atgādina skatu „no citas operas”? Zināma disonanse starp sākotnējo vieglumu un emocionāli smagajām beigām bija. Kas to vairs zina, kā būtu bijis labāk? Tomēr uzskatu, ka skatītājs nebūtu ieguvējs, ja režisore beigas būtu mainījusi, jo izrādes beigās gūtie emocionālie pārdzīvojumi lika daudz ko pārdomāt un, iespējams, kādā no mums atmodināja sen snaudošo cilvēkmīlestību. Aktiermeistarības ziņā es tomēr izrādes finālu uzskatu par izcilu!
    Nedēļu pēc pirmizrādes, kad uzjundītās emocijas kļuvušas piezemētākas, vienalga saprotu, ka, lai arī tas nav mākslas šedevrs, ir vairāki būtiski ieguvumi, ko nevar neņemt vērā:
    1) ar šo izrādi režisorei Gaļinai Poļiščukai bija iespēja atgriezties Liepājas teātrī (un varbūt nostiprināties Latvijas teātrī);
    2) Signe beidzot ir atradusi sevi kā aktrise un tagad zina, uz ko ir spējīga;
    3) izrāde raisa skatītājā spēcīgas emocijas (lai kādus apzīmējumus šeit lietotu profesionāli kritiķi un ko domātu par mums, provinciālajiem skatītājiem 🙂 ).
    Andrejs Žagars, iestudējot operas, vienmēr cenšoties panākt, lai skatītāji sižetu uztvertu emocionāli un lai operas tēlos katrs varētu saskatīt līdzības ar sevi, draugu vai mīļoto cilvēku . Ja ņem vērā šos kritērijus, tad izrāde sevi ir attaisnojusi pilnībā un uzdevumu izpildījusi ar uzviju! Par pārējo šoreiz nerunāsim. 🙂 

    P.S. Kamēr Rīgas lielie teātri izgāž vienu pirmizrādi pēc otras, mēs te, provincē, lēni rullējam uz priekšu! 🙂

  8. Valdis Kalns says:

    Reti teātrim izdodas “ieēsties” (vismaz manā) kaulā kā izcilai futbola spēlei vai dižam koncertam. Taču aizvakar tas atkal notika Teātra ielas 4 namā. To paveica Liepājas trupa un neatlaidīgā teātra jaunā primadonna S. Ruicēna. Lūdzu visus labos kuršu dievus, lai teātra direktoram un pārējai komandai izdodas atrast arvien jaunas un jaunas virsotnes meistarības slīpēšanai, attīstībai un parādīšanai.
    S. Ruicēnas veikums izrādes beigās (arī sākums ir tīrs, noslīpēts un nesamāksloti viegls) ir satriecoši laba Psihodēlija, Psihoanalīze un Hipnoze vienā!!!
    Jā kāds uz mani tik paskatītos tai brīdī, redzētu vienkāršu sēdošu sālsstabu.

    Tā tik turēt!!! Mēs ar Jums, vēja auklētie!!!

    P.S.
    Lai nebūtu tikai saldi vārdi, viena Liepājas rota tomēr citātos pietrūka. Bet režisors nav no Liepājas un visu nevarēja zināt.

  9. Liepājas teātris ir radījis burvīgu darbu “Mūsu pilsētiņa”, kuram nav nekāda saistība ar tādu vai šitādu pilsētu, lai gan pieļauju, ka liepājnieki ir priecīgi, ka tajā it kā ir Liepājas ainas, bet stāsts ir vienīgi un tikai par, ko citu. Par ko tādu, kas stāv pāri viesiem vietvārdiem. Izrāde, kas jāredz ik vienam un ikkatram. Trāpīja manās asaru noskaņās un dienā, kad nomiris man īpašs cilvēks.
    Trāpīja dzīves kodā, kas nevienam nedod iemeslu kaut dienu par ko sūkstēties, kamēr elpo. Un kamēr ES elpošu, uz jautājumu, – Kā man iet – es atbildēšu vienmēr un mūžīgi – Grēks būtu sūdzēties!
    Man liekas, ka daudziem ap mani, arī grēks būtu sūdzēties un pat muti nevirināt čīkstēšanas virzienā!
    Un tieši tie, kuriem, varbūt pat, liekas, ir iemesls, to dara vismazāk.
    Un Signe, jeb Rebeka Ozola – es raudāju līdz ar tevi. Noticēju katram tavam vārdam.
    Ja neesi Liepājnieks, tas nekas, izrāde pašā saknē nav par Liepāju, noteikti atbrauc. Iespējams pat labāk, jo no galvenās domas nenovērsīs tev nezināmās Liepājas detaļas.

  10. Skatiitaajs says:

    Visu laiku sirsnīgākā izrāde Liepājas teātrī. Ja kāds man nepiekrīt, lai nosauc kurā izrādē vēl pieauguši vīrieši rindām vien sēž ar asarām acīs un nekaunas no tām. Varbūt es kļūdos, bet liels nopelns varētu būt Rasai Bugavičutei, kura ir izveidojusi lugas Liepājas versiju, kā rakstīts titros. Izrādē visi tēli ir iznākuši tik atpazīstami!!! Es pazīstu to pašvaldības policistu, es zinu gan to RIMI pārdevēju, gan to dakteru pāri. Lai arī nebrīnīšos, ja citā pilsētā, kurā šī izrāde tiks spēlēta kāds cits teiks tieši tāpat. Novēlu, lai kritiķi nenoskauž Signei Ruicēnai gada labākās aktrises nosaukumu.

  11. Īgnā Tante ziņo:
    Izskatās, ka uz šo izrādi biju atnākusi par vēlu vai arī daļa no aktieru kolektīva ir nogurusi spēlēt holivudiska patosa pārpilnas ainas. Neraudāju ne es, ne mana 17-gadīgā meita (biju pārliecināta, ka viņai nu gan patiks, bet atņurdēja – “nu tā… un vispār kāpēc visi Liepājas jaunieši izrādē iet tusēties uz Narvessen vai Statoil, ja pareizā vietā ir Hesburger un Chillipica?” Atbildes otro daļu es neieskaitīju, jo man tā nav aktuāla. Bet atbildes pirmā daļa – man arī ar šo izrādi attiecības izveidojās uz “nu tā…”. Diemžēl. Rādās, ka arī ar pārējiem skatītājiem kaut kas nebija kārtībā, ja reiz neredzēju un nedzirdēju nevienu ne raudošu, ne šņukstošu, ģērbtuvē nevienu dziļi aizgrābtu vai pārdomu pilnu seju. Droši vien slikti skatījos vai arī vispār nemaz nevajadzēja piekasīties un meklēt kādu lugas aizgrābtu personu… Toties uz otrā cēliena beigām apkārt mirgoja telefoni, kuros ļoti daudzi ieskatījās – pētīja pulksteņlaiku? Grūti pateikt, bet ja tā, tad tā ir ļoti draudīga pazīme izrādei.
    Droši vien šī komentāra lasītāji jau šobrīd domās ir mani “norakuši” par patriotisma trūkumu, bet es nespēju priecāties par nenormālo pārspīlētību (un tādā gadījumā arī lētumu) emociju izrādīšanā, režisores speciāli ieviestiem vairākiem elementiem, lai tikai pa visu varu iepatiktos Liepājai un liepājniekiem, jo šis taču bija viņas iepazīšanas “reveranss”. Izrāde būtu bijusi pat ļoti laba, ja būtu ievērota mēra sajūta, nevis “sasprausti” visi iespējamie un zināmie paņēmieni, lai par katru cenu saraudinātu skatītāju, nu kaut vai piemēram – visskumjāko un saldsērīgāko “Prāta Vētras” dziesmu nemitīga tiražēšana.
    Lugas doma ir ārkārtīgi dziļa un pārdomas rosinoša. Rebekas Ozolas (S.Ruicēnas) pārdomu tekstuālā daļa bija brīnišķīga, bet pasniegšana bija laba tikai aizkadra (balss no dienasgrāmatas) – tā tiešām varēja saviļņot. Runājot ar skatītāju uz skatuves dēļiem – atkal “vecā dziesma” samākslotības un pārmērības formā, lai gan šī laikam tiešām ir labākā S.Ruicēnas loma, jo par iepriekšējām labāk neizteikšos. Vai šajā lugā viņa piedzima kā aktrise? Atļaušos apšaubīt. Viņai jau sen BIJA JĀBŪT aktrisei. Es noteikti izklausos ļoti subjektīva, bet kāpēc ierakstā aktrise spēj uzrunāt, bet dzīvajā – uztracināt no samākslotības?
    Lai gan S.Ruicēna patiešām ļoti, ļoti centās, pašās beigās režisore viņas varonei bija neveiksmīgi piespēlējusi tik pārspīlētu lomas izpratni, ka nudien sašķebināja. Vai tiešām, lai izpaustu ārkārtīgās skumjas un bēdas ir jāliek skraidīt pa skatuvi un klaigāt pārvērstā balsī? Ja Rebeka Ozola, piemēram, būtu klusi nočukstējusi “mammīt” nu maksimums reizes trīs, vienkārši apsēdusies uz grīdas un paudusi savas sāpes klusumā ar acīm un mīmiku, efekts patiešām būtu sprādzienveidīgs – un es arī noticētu. Nu paskatoties kaut vai uz L.Leščinski, kuram ticēju par 120%.
    Par pārējiem aktierdarbiem. Māsīca Dana (I.Jura) bija pats nemākulīgākais tēlojums no visa, kas nesenā pagātnē redzēts. Man šķiet, ka jebkura amatierteātra aktrise spētu šo lomu nospēlēt tik iespaidīgi, ka mati uz pakauša sakustētos. Bet te samākslotā tonītī tādā lomā… absolūts krahs.
    Cienījamais un harizmātiskais Pujāta kungs – Jums bija tik garlaicīgs un vienaldzīgs viss uz skatuves notiekošais, ka to no malas varēja redzēt ļoti izteikti. Es jau saprotu, ka domās droši vien bijāt jau 11.februāra notikumos, bet nu haltūra atnākušajiem skatītājiem arī nebūtu jāatrāda pat dēļ lielajiem notikumiem Jūsu personīgajā dzīvē.
    Mīļā Albužes kundze, mazliet vajadzēja piebremzēt arī Jums ar jūtelības izrādīšanu, bet varbūt Jūs vēlējāties beidzot iekustināt savu partneri – Pujāta kungu, tad tas ir piedodams kā ļoti cienījamai aktrisei.
    Absolūti nevainojami savās lomās bija L.Leščinskis, E.Pjata, S.Pēcis, V.Ellers, un mans vakara lielākais patīkamais pārsteigums bija līdz šim nekad izrādēs (nebiju uz Paradīzī un Sniegbaltīti) iepriekš neredzētā Samira – perfekti izstrādāta otrā plāna loma, pie tam aktuāla tēma visos parametros, bija patiess prieks iepazīties ar Jums!
    Par pārējiem aktierdarbiem neizteikšos, jo pārāk blāvi, lai tos vispār atcerētos. Un vai tiešām Liepāja saistās tikai ar himnu, jūru, RIMI, Statoilu un Narvessen? Tiešām cita nekā vairs Mūsu Pilsētiņā patiešām vairs nav? Par Liepājas Metalurgu remarka lugā gan bija gan laikā, gan vietā.
    Ļoti patika skatuves noformējums, it īpaši efekti ar spoguļiem (vai ir vai nav plaģiāts – neatceros, ka kāds būtu patentējis spoguļu izmantošanu izrādēs).
    Bet par manu komentāru nebēdājiet, šai izrādei ir tieši tikpat daudz fani, cik tādi īgņas kā es. Kad atklāju dažiem agrākajiem skatītājiem, ko domāju par šo izrādi, daudzi atviegloti nopūtās, jo bija bažījušies par sava patriotisma trūkumu.
    Bet kopumā PALDIES visiem, kas centās būt pārliecinoši un tiem, kas tādi arī bija. Tāpat mūsu Teātris ir vislabākais, lai vai kas! 🙂
    P.S. Un cienījamie slimie un bez pārtraukuma klepojošie līdzskatītāji – vai tiešām Jums nav tik daudz veselā saprāta, lai saprastu, ka Jūs traucējāt skatīties un aktieriem spēlēt, kā arī pielaidāt ar saviem baciļiem pilnu zāli? Tādās reizēs jābūt vismaz tik pieklājīgiem, ka jāsēž mājās un jāārstējas. Nu cik par to var runāt???

  12. Lāsma Pēka says:

    Izrāde Liepājas patriotiem, un kuriem vienmēr straujāk pukst sirds dzirdot par Liepāju .. mazliet traucēja , ka no visa pa druskai , bet kopējā doma ļoti sirsnīga , un aktuāla mūsdienām .. mūžīgā aizņemtība un steiga mums neļauj novērtēt to, kas mums ir ..

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru