“Pūt, vējiņi!” veiksmes pamatā ir trīs pamatīgi stūrakmeņi – pirmais ir Kārļa Lāča daudzslāņainā, emocionālā un aktieru vokālās prasmes izaicinošā mūzika. Otrs – telpas filozofa Mārtiņa Vilkārša radītais un gaismu pavēlnieka Mārtiņa Feldmaņa krāsotais Raiņa lugas pasaules universums, kas atdzīvojas un attīstās tēlaini bagātā skatuves darbībā. Trešais – aktieru trupas spēks, enerģija un degsme, kas verd uz skatuves gan pieredzējušo aktieru, gan jauno aktieru darbā. — Līvija Dūmiņa (“Neatkarīgā” / “Pūt, vējiņi!”)


Heda Gablere

Henriks Ibsens
STĀSTS PAR ILGĀM
Patrika Mārbera skatuves versija
Režisore – Laura Groza-Ķibere

Tikko apprecējusies. Aprakta dzīva. Heda ilgojas būt brīva.
Tieši viņa – ģenerāļa meita Heda – jauna, enerģiska, vitāla, romantiska un kaislīga, tomēr reizēm arī neizprotama, atturīgi vēsa un pat nežēlīga, ir lugas centrs un sirds. Viņa dzīvo ilgās pēc patiesas brīvības un meklē apliecinājumu skaistumam, drosmei un varonīgai rīcībai. Kā dzīvot sabiedrībā, kurai šādi ideāli ir sveši?

Lomās:
Heda Gablere – Anete Berķe
Jorgens Tesmans, akadēmiķis – Egons Dombrovskis
Džuliāna, viņa krustmāte – Inese Kučinska
Braks, tiesnesis – Leons Leščinskis
Eilerts Lavborgs, rakstnieks – Mārtiņš Kalita
Elvstedas kundze (Tea) – Everita Pjata-Gertnere vai Laura Jeruma
Berte, Hedas mājkalpotāja – Anda Albuže
Izrādē piedalās Terēze Laukšteina un Dāvids Laukšteins

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Jolanta Rimkute
Komponists – Kārlis Auzāns
Gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers
Video mākslinieks – -8
No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja

Pirmizrāde 2017. gada 7. oktobrī

ATSAUKSMES PAR IZRĀDI:
Dzīve kā mākslas darbs – Līvijas Dūmiņas recenzija laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”
Liepājas variācijas par Hedas tēmu – Normunda Akota recenzija laikrakstā “Kultūrzīmes”
Heda traukus vairs neplēš – Līgas Ulbertes recenzija laikrakstā “Kultūras Diena”

Foto: Mārtiņš Vilkārsis

  1. Aizraujoša, interesanta izrāde, kas liek domāt un mēģināt izprast neizprotamo. Režisore Laura Groza-Ķibere atkal neliek vilties un neiet vieglāko ceļu – lieliska režija (šķiet, viņa tīšam izvēlas režijai darbus ar papildus dramatismu, īpašu psiholoģisko slodzi, kur galvenie tēli ir katrs ar izteiktām garīgām un fiziskām dīvainībām, noprotu, ka varonis parastais viņai būtu par garlaicīgu 🙂 ), izdevusies scenogrāfija, Auzāna mūzika uz skatuves notiekošajam piedod papildus mistiku, taču dažviet tā likās par skaļu, jo traucēja saklausīt aktieru runu. Bet varbūt tā šķita tikai man. 🙂

    Anete Berķe fascinē Hedas lomā! Anetes līdz šim nozīmīgākā un spilgtākā loma, ar kuru, manuprāt, aktrise pārliecinoši tiek galā. BRAVO! Acis brīžiem kā trakai lapsai, kas gatava mesties virsū pat skatītājiem. 🙂 Silti iesaku nepamest izrādi pēc 1.cēliena. Jā, arī man tas likās par lēnu un garu, taču 2.cēliens to kompensē, ir dinamiskāks un “saliek visu pa vietām”. Fināls ir redzēšanas vērts. Beidzot mūsu teātrī viens kārtīgs gabals pēc dažiem paviegliem “tingeltangeļiem”.

    Lieliska 2.plāna aktieru saspēle, kur neviens “nekrīt ārā no ansambļa”. Man gan likās, ka Hedas “grūdiens” ir par vieglu un niecīgu, lai Mārtiņa Kalitas tēlotais veiksmīgais rakstnieks Eilerts Lavborgs pēc gadiem ilgas atturības pēkšņi atkal kļūtu par dzērāju un būtībā vienā mirklī izpostītu savu dzīvi. 🙂

    Nevaru neatkārtot-Anete, tu biji trakoti laba Heda! 🙂 Un man pat negribas zināt, kādu to patiesībā bija iecerējis redzēt autors vai kā šo lomu atveidojušas citas spilgtas aktrises. Ja es dažbrīd gribēju Hedu nožņaugt pati savām rokām vai vismaz iemest viņai ar rokas somiņu 🙂 , tad tas pierāda vien to, ka es Anetei noticēju.

  2. Izrāde bija psiholoģiski drūma un smagnēja. Galvenā loma tika atveidota sarežģīti un mazliet mistiski, visi aktieri kā esoši cilvēki un šīs zemes, bet galvenā aktrise kā no citas pasaules. Būtne ar agresiju un depresiju, kas arī radīja tieši tādu izrādes atmosfēru un noskaņu.

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru