CITI BALTI KREKLI
Pēc G. Priedes lugas “Trīspadsmitā”
CĒZARA KALNIŅA ATCERES VAKARS MUZIKĀLĀ GAISOTNĒ
Režisori – Mārtiņš Eihe un Krista Burāne
Šis ir viens no latviskākajiem stāstiem par mīlestību, un lai gan izrādē tiek risinātas mūžīgās varas un mākslas attiecības, galvenais izrādās jautājums, vai varoņi spēs pateikt viens otram, ka mīl..
Izrādē skan Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem, kuras skatītāji iepazina filmā “Elpojiet dziļi”(G.Priedes lugas “Trīspadsmitā” ekranizācija).
Lomās:
Cēzars Kalniņš – Ēriks Vilsons
Anita Sondore – Anita Kvāla
Stella (Bella) – Inese Jurjāne
Lietoto mantu eņģelis – Lauma Balode
Lietoto mantu eņģelis – Oleksijs Demčenko
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Vītola
Kustību konsultante – Dace Jonele
Pirmizrāde 2009.GADA 23. OKTOBRĪ
Atsauksmes par izrādi:
Latvijas teātru Šopens
Foto – Ziedonis Safronovs
ieteikt draugiem
iečivināt
jaunumi e-pastā
Loading ...
Es-Ventspils. Ar savām draudzenēm 2 gadu laikā esam apmeklējušas gandrīz visas jūsu teātra izrādes. Viss mums jūsu teātrī patīk, man jau pašai ļoti Liepāja patīk, ir tāda dvēsele, bet tas jau jums anv jaunums, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka izrāde maigi izsakoties bija dīvaina. Man ir gadi cik nu ir, esmu redzējusi filmu 4 balti krekli ar Uldi Pūcīti galvenajā lomā, un tikai tad sapratu kas par lietu. Nav izprotama tā dubultā runāšana, no sākuma, kad galvenajam varonim ir jābūt piedzērušam, nodomāju, ko var prasīt no piedzēruša, un filmā ar ir, ka galvenais varoni vairākas reizes ar vienu un to pašu domu vērsās(uzbruka)šai biedrenei Sondorei, bet, kad visu izrādes laiku visus tekstus dubulto……..un ne tikai es….ejot ārā no zāles nedzirdēju ka kāds būtu šo domu izpratis. Kapēc “sekd hend”preču pakaramais, kāpēc žaketes mētāja pa skatuvi, kāda tam jēga. Šīs žaketes balto kreklu vietā, nocenotās preces uz 50% domātas ka mūsu sirdsapziņas nocenotas uz 50%, ja tas tā domāts tad ir šauts pāri par strīpu. Kāpēc to rozā-lillīgo tērpu vairākas reizes ģērba nost un virsū? Pieļauju, ka neesmu sevišķi zinoša šādās te lietās, bet teātris ir priekš mums. Laikam šī izrāde nebūs izdevusies, vakar 2 diena izrādei, bet zāle un balkons nebija pilni kā tam vajadzētu būt, jums taču ir biļetes pat par 1,50Ls tā kā atruna par naudas grūtībām ir galīgas pupa mizas. Un vispār ņaudēšana par naudas grūtībām ir galīgs murgs, tā nav lieta ko vajag uz katra strūra tralināt, priekš manis smagajos padomijas laikos, kad biju vēl bērns un patiešām bija ļoti smagi, bet tad jau ņaudēt nedrīkstēja, mana mamma teica”nabadzības dēļ jau neies lepnību zaudēt”. Tākā lūdzu uztaisiet izrādi ar odziņu veselīgu humoru par prašanu izkulties no visa nepatīkamā, palikšanu mājās, pa”nemt uz zoba kas brauc prom. Lai jums labi veicas, mēs 5″rozes”protams brauksim pie jums, jo mēs savas dzimšanas un vārda dienas svinam ar izrādes apmeklējumu Liepājas teātrī.
atkārtošanās ir spēles maniere, piekrītu, ka pirmajās divās izrādēs aktieri netika ar to galā, bet pati doma ir laba, tikai vajag lielākus kontrastus starp katrru reizi, kad teksts tiek izspēlēts no jauna.
un es neuzskatu, ka ar žakešu mētāšanu tika šauts pār strīpu, ja paskatās, kā un cik bieži cilvēki mūsdienās maina savas žaketes (sirdsapziņas, ādas, uzskatus, sauciet kā gribat), tad tas pat vēl bija par maigu.
man ir savi iebildumi pret izrādi, bet tā, manuprāt, tik un tā ir labāka par parastu situāciju komēdiju.
Nezinu,vai nesaprotu-kas vainas situācijas komēdijām,kas tajās ir slikts,ja tās tiek taisītas profesionāli,
Ja īsta māksla ir -nepārtraukti likt domāt zagruzīgi , tad tas atgādina viduslaiku kristietību,kad smieties bija grēks .Izrāde liek domāt par Trūkumu,Nabadzību,Gaumes Trūkumu,Bezjēdzīgi Iztērētiem Līdzekļiem-tikai tā vārdā,kas tiek uzskatīta par LIELO MĀKSLU.Vai arī publika jāaudzina kā debīli bērni-visu laiku atkārtojot vienu un to pašu.? KARALIS IR KAILS!!!!!!
Tas bija sadistiski likt klausīties tik nemuzikālu sniegumu(negribu nevienu apvainot), bet Bella bija absolūti nebaudāma. Teātrī ir tik daudz tiešām labu aktrišu un ar labu balsi un muzikālo dzirdi!
nē, nav mūžīgi jāgruzī, bet kkādam fundamentam jābūt, pidžamas, manuprāt, ir bezjēdzīga izrāde, es nespēju atsaukt atmiņā nevienu momentu, izņemot govs pļekas lidināšanu, kā arī nespēju saprast, par ko ir izrāde.
juus esat mani ieintrigjeejushi – noteikti ieshu skatiities!
24. okt 15:23
Par Citiem baltiem krekliem. Bez konjunktūras.
Es pat nemēģināšu rakstīt par to, kāda ir režisora iestudējuma koncepcija, jo man ir aizdomas, ka tā ir – saprotiet, kā gribat. Un es sapratu tā, kā gribēju. Un man patika.
Man tas bija filmas Elpojiet dziļi! pārstāsts. Vecas vinilplates ieraksts, ko, katru reizi uzliekot, dzirdi citādi. Jo katru reizi tu pats esi citāds – ar savu tās dienas bagāžu – emocijām, notikumiem, galu galā – drēbēm mugurā.
Aktieri, vairākas reizes pārstāstot tekstu, arī mēģina šo dažādības efektu panākt. Brīžiem tas izdodas, bet brīžiem platē ir bojājums, un tad drillējas viens un tas pats. Tas kaitina, skrāpējumi platē jālikvidē, man domāt.
Jo es to saprotu kā jūtu aisbergu, kas peld jūrā, kuras virsma ir būtība, atskaites punkts, sirdsapziņa – sauc to kā gribi. Brīžiem aisberga redzamā daļa ir maza un trausla – teksts ir maigs, brīžiem aisbergs apgriežas, un virspusē iznāk kalns – emociju sprādziens. Un, jo mazāka daļa virs ūdens, jo vairāk būtu jājūt zemūdens spriedze.
Jo stāsts jau nav par krekliem, patiešām.
Mani sasmīdināja dažas kundzītes, kas ar akmenssejām metās pēc izrādes ārā no zāles. Tātad tomēr aizkaitināja, lai gan skaļais arguments bija – tur nekā nevar saprast.
Patērētāju sabiedrības tauku vāks. Gadiem dzīvojot pēc copy+paste principa, cilvēks jūtas aizkaitināts, ka pēkšņi pašam jāsāk domāt, vērtēt, jūtas arī vairs nebija modē – vienkāršas, bez aprēķina. Mēs atnācām uz teātri, lai mums dod mākslu, bet te saka – ziniet, viss atkarīgs no jums pašiem – ja gribēsiet, ja jūsos ir kādas pamodināmas jūtas, tad šī ir izrāde jums. Ja iekšā viss ir miris, tad jūs paliksiet neziņā – ko viņi tur ņemas?!
Protams, viss jau nav tik superforši, ka jānoliek lauru vainags. Superforša bija Anita Kvāla, dažas rozīnītes – ainiņas ierakstā, žaketes uz grīdas, 60. gadu elpa.
Man nebija vajadzīgs eņģelis (?) atbaidošajā triko. Mani tik ļoti kaitināja spīdošais triko ar tizlajiem baletsvārciņiem! Es būtu beigās likusi noņemt mikrofonu, jo tie paši svarīgākie vārdi jādzird dzīvā balsī. Var jau runāt bez emocijām, bet ne bez dzīvības.
Pirmās 15 minūtes es spēju domāt tikai par apaļā griestu rotājuma imitāciju, kas bija iekārts šķībi un izskatījās, ka tūlīt gāzīsies lejā. Varbūt simbols – mietpilsoniskā uztvere kā drauds virs radošām galvām, es sevi mierināju. Nē, tomēr pavirša skatuves uzbūve un izgaismojums, es sev atzinos.
Rezumē ir tāds – esmu sajūsmā, ka Liepājas teātris spēj piedāvāt citu skatu punktu, drosmīgu risinājumu, kurš (laikam gan jāatzīst) panākumus gūs vairāk viesizrādēs nekā dzimtajā pilsētā.
Ziniet? Es ar jums tomēr lepojos….
Izrāde nepaņēma. Un es nepavisam nepieskaitu sevi pie aprobežotas, domātnespējīgas publikas, kam tikai situāciju komēdijas teātrī šķiet skatīšanās vērtas. Gluži otrādi. Man patīk līdzpārdzīvot, vērot, vērtēt – piedalīties procesā. Un tomēr. Man liekas, ka šis nav gadījums, kad der atrunāšanās par aprobežoto publiku, kurai nu tagad ģēniji pērles kaisa… Prātā nāk citas izrādes – tās, kuras ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās saņēmušas augstākos novērtējumus – un pēc šādu augstas raudzes mākslas darbu noskatīšanās visbiežāk pārņem sajūta – viss ir tik skaidrs… Bet emocijas un pārdzīvojums tāds, ka pateikt nevar neko… Gribas tikai paklusēt. Un viss…
Var jau būt, ka tas nav nekāds kritērijs, bet ja man pēc izrādes gribas pieiet klāt režisoram un izprasīt, lai izstāsta, kas ar ko bija domāts, tad kaut kas tomēr īsti kārtībā nav, jo jārunā jau ir mākslas darbam pašam par sevi. Tā man šajos kreklos pietrūka. Bet bija jau arī dažas labas lietas – Ēriks Vilsons brīnišķīgi dziedāja. Un Pūcītis fonā stilizētajā dušā/fotokabīnē uz visu to tā dziļdomīgi noskatījās…
Aktieri sūdīgi, ko tur daudz…
Šovakar noskatījos izrādi. Biju gatava uz visu ko un priecājos, ka spēju nolasīt tik daudz simbolisko slāņu un asociāciju lauku no veca, labi zināma teksta. Domāju, ka jaunieši, kam nav šīs “bagāžas”, kas mums, četrdesmitgadniekiem, kas nav redzējuši šo materiālu arī citā formātā, redzēja (bet varbūt arī neredzēja) pavisam ko citu. Ne velti aktieri bija nevis janiņie, bet Jurjāne un Vilsons. Tekstu var atkārtot nez cik daudz reižu, tieši tāpat, kā ūdeņus liet, bet no tā jau saturs nemainās. Neko no bijušā nevar padarīt par nebijušu. Viss, kas noticis, ir savu nospiedumu atstājis. Bravo režisoram par epilogu. Par Dūrīšu Jurim līdzīgajiem puišiem un melno vārnu, kas ir sešdesmitajos gados dzimušo paaudzes mantojums un reakcija uz notiekošo astoņdesmitajos. Šoreiz skatītājam bija nepieciešams zināt kontekstu vismaz četrdesmit gadu garumā. Un nevis sadzīves kontekstu, kas varbūt arī nedaudz kaitināja, bet tieši mākslas kontekstu. Priecājos, ka paspēju, jo izrādās, ka šovakar bija pēdējā izrāde. Vērtībām, kuras jau pazinu (G. Priedes teksts un M. Čaklā mūzika), šovakar pievienoju aktieru veiksmes – Bellas naivumu, Cēzara aizrautību un Sondores spēju mainīties – un režisora spēju “satamborēt” no “vecas dzijas” citus kreklus. Tas nekas, ka tos šobrīd iekarina humpalu bodē (pustukšā teātra zālē). Tā jau ir sabiedrības problēma, nevis mākslas.”Nevar prasīt, lai visi to saprot., ko tev nozīmē naivais ku-kū..” Sirsnīgs paldies par izrādi visiem tās veidotājiem!
Ne īpaši patika izrāde. Īsti nevarēja saprast izrādes jēgu.