Sākumā, kamēr Meriks vēl atrodas Rosa īpašumā, izrādes atmosfēras radītais efekts ir tik spēcīgs, ka gandrīz fizioloģiski iedarbīgs. Šķiet – ja saostu aprunāto un apspēlēto Merika smirdoņu, ģībtu. Un tas ir apbrīnojami, ņemot vērā, ka izrādes veidotāji izvairījušies no naturālistiskas realitātes atspulga, ko smalkās melnbaltā kino niansēs atklāj Deivida Linča filma Ziloņcilvēks. — Līvija Dūmiņa (“Neatkarīgā Rīta Avīze” / “Ziloņcilvēks”)