Ir trīs lietas, kas „Pūt, vējiņi!” padara par maģiju. Tā plūst no Kārļa Lāča mūzikas, kas ir izrādes pamatu pamats, dvēsele. Tā ir Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, ko es atļaušos nosaukt par izrādes intelektu. Un izrādes dzīvā miesa, kurā saplūst dvēsele, prāts, gars – aktieri, pilnīgi visi, līdz pēdējam puisim vai meitai, neatkarīgi no tā, vai viņu tajā brīdī apspīd prožektors vai aizsedz laipa. — Edīte Tišheizere („www.liepajniekiem.lv”/„Pūt, vējiņi!”)