Konstantīna Bogomolova interpretācija ir daudz dziļāka , nekā var šķist, un, iespējams, trāpa arī skatītājiem, kuri to nav gatavi atzīt. Kaut ko atņemot, režisors tomēr ko citu dod vietā. Līdzīgi kā Stavangerā, arī Mēnesī uz laukiem viņš runā par cilvēku neprasmi un nespēju mīlēt. Un dara to meistarīgi. — Atis Rozentāls (“Kultūras Diena” / “Mēnesis uz laukiem”)


Joki gāzes kamerā

DITA EGLĪTE
laikrakstam “Kurzemes Vārds”

Liepājas teātra skatītājus var tiešām apskaust – aizvadītajās pāris sezonās vai katrs jauniestudējums sagādājis kvalitatīvu pārsteigumu. Dažādi režijas rokraksti, atšķirīgas iestudējumu estētikas, azartiska aktieru jaunā paaudze, kas acīmredzami aizrauj arī „vecajos”. Arī jaunākais teātra iestudējums apliecina, ka liepājnieki ir uz viļņa. Nacionālā teātra „Voiceks”, valmieriešu „Egoisti”, tikko Dailē pirmizrādi piedzīvojusī „Finita la comedia!” un arī liepājnieku „Stavangera”, kuru iestudējis viesrežisors Konstantīns Bogomolovs, ir uzvedumi, kas ļoti mūsdienīgi, pārliecinoši, teatrāli, asprātīgi un apzināti tikai šķietami atsvešināti runā par mums un mūsu laiku.

Izrādes programmiņā norādīts, ka Bogomolova iestudējums veidots pēc Marinas Krapivinas tāda paša nosaukuma lugas motīviem, un gandrīz viss izrādes teksts ir no jauna radīts. Un no jauna radītais stāsts patiešām ir sarežģīts. Pārklājas un savā starpā komunicē gan dažādi laiki un telpas, gan realitāte un fantāzijas pasaule, turklāt – tas viss iegremdēts melnas asprātības mērcē, kurā savukārt ieraugāms neticams poētisms un vispārinājums. Izrādi ir interesanti skatīties ne tikai tāpēc, ka spēles laukumā vērojama ļoti dinamiska darbība (ar atsevišķiem apzinātiem palēninājumiem), bet visvairāk tāpēc, ka uz skatuves redzamais gandrīz bez apstājas tevi smīdina un vienlaikus – liek aktīvi līdzdomāt, vilkt paralēles ar savu reālo dzīves pieredzi, ieraudzīt sevi no malas. Turklāt kopējā izrādes intonācija nav nedz ņirdzīga, nedz augstprātīga, nedz didaktiska.

Virtuālajā laikmetā šķiet kaut kur pazudušas emocijas. Mēs komunicējam, sarunājamies, pa starpu pat pasmaidām vai savelkam pieri grumbās. Un arī izrādes tēlu (par varoņiem šādus tipus grūti nosaukt) vaibsti un vaiksti drīzāk atgādina elektroniskajā sarakstē izmantotos smaidiņus jeb ģīmīšus. Aktieri (deviņi jaunā kursa aktieri un Anda Albuže) runā un darbojas no sevis it kā atsvešināti, bet tie nekādā ziņā nav roboti. Šie aktieru radītie tēli kaut ko arī domā, jūt un par kaut ko pat sapņo. Mērķtiecīgi, tomēr paradoksālā kārtā – bezjēdzīgi. Šīs dzīves absurdu šķietami adekvāti konstatē varbūt vienīgi bērni vai slimie – Tomass, Nikolaja tēvs, Jana. Taču arī viņu tekstos veselīga apziņa balansē uz robežas ar slimīgi tvertu pasaules ainu. Un kā gan savādāk, ja mēs vai visi nežēlīgi ātri dzīvojam tādās kā virtuālās kamerās (garenu noslēgtu telpu, kurā vienviet ir gan Norvēģija, gan Latvija, gan guļamistaba, gan krogs, u.c. radījusi māksliniece Larisa Lomakina) jeb datoros, kur arī darbs, attiecības, māksla un viss iespējamais atrodas vienviet. Dzirdot tēlus, izrunājam vārdus kaka, pīzda, kokaīns vai nāve, nav skaidrības – viņi ir vai nav dzīvi cilvēki. Izrādē redzams lielisks ansamblis, kurā katrs no aktieriem pelnījis komplimentu – gan stilistiski precīzi un saskaņoti darbojoties komandā, gan par rozīnītēm, ko kopējam darbam piešķir aktieru individualitāte. Pārsteidz gan pelēkpelēkā un enerģiski apātiskā Lauras Jerumas Kristīne, Everitas Pjatas bārbijvampīrs jeb stjuarte, Signes Ruicēnas dekadentiskā mauka Žanna, bet ar īpašu bezformīgumu jeb nekādību (izrādes apakšvirsraksts ir pulp people!) sajūsmina Viktora Ellera Draudzenīte un Sanda Pēča Ods.

Bet vislielākā mīkla ir jautājums – kā latviešu valodu nepārzinošam režisoram iespējams tik asprātīgi spēlēties ar mūsu valodu, baudu ar savu kolorīto režijas rokrakstu sagādājot ne tikai acīm, bet arī ausīm un apziņai.