Monoizrādē redzams, ka Herberts Laukšteins jūt teātri kā dzīvu organismu, labi zina tā iekšējo uzbūvi un droši lieto nepieciešamos instrumentus stāsta patiesības radīšanai. Veikli uzzīmē uz lifta stikla sienas sievietes siluetu, izmanto pantomīmas elementus, pa punktiem seko lomas iekšējās darbības loģikai, trāpīgi spēlē ar intonācijām un iztur klusuma pauzes tā, ka tās ieskanas tur, kur visvairāk sāp. — Līvija Dūmiņa (“Kroders.lv” / “Cilvēks, kas vairās no lifta”)