Egons Dombrovskis Visntona lomā ir izcils! Viņš nospēlē rakstura attīstībā – no kaismīga opozicionāra, kas ar savu ticību, enerģiju un personības spēku uzlādē nospiedošo nebrīves gaisu, līdz cilvēkam – vrakam ar apdzisušu skatienu. — Līvija Dūmiņa (“Neatkarīgā” / “1984”)


LUV

Murejs Šizgals
SMIEKLĪGS STĀSTS PAR IZMISUMU
Režisors – Dmitrijs Petrenko

Šis ir stāsts par trim cilvēkiem, kuru ceļi krustojas visai savdabīgā brīdī, kad viens no viņiem cenšas izdarīt pašnāvību, nolecot no tilta. Izrādes gaitā visi trīs veidos savdabīgu un nožēlojamu mīlas trijstūri. Ja neesi laimīgs pats, vai maz vari būt laimīgs ar kādu citu?

Lomās:
Ellena Monvila – Inese Kučinska
Milts Meltons – Leons Leščinskis
Harijs Berlins – Ēriks Vilsons

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Sintija Jēkabsone
Horeogrāfs – Modris Opelts
Komponists – Arturs Maskats
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis

Pirmizrāde 2017. gada 22. aprīlī

Foto – Ziedonis Safronovs

  1. Īgnā Tante ziņo:
    LUV amerikāņu slengā it kā ir „mīlestība”, bet nu tāda iešķība „ love”, teiksim tā. Un luga ir par šo šķībo „lovi”, jo visi trīs lugas personāži ir pašpietiekami egoisti, kuri sev un abiem pārējiem cenšas iestāstīt kā viņi spēj mīlēt, bet tie pārējie to nemāk novērtēt un vai vispār kāda novērtēšana maz vajadzīga, ja mana „love” ir lielāka, smalkāka, un ar tabulas aprēķiniem neapgāžami vērtīgāka par tavējo „lovi”.
    Lugas autors Murejs Šizgals (Murray Schizgal), starp citu ir slavenās un oskarotās filmas „ Sirdspuķīte” („Tootsie” ar Dastinu Hofmanu sievietes – aktrises lomā) scenārija līdzautors, šo lugu izrādās sarakstījis jau tālājā 1963.gadā un pats to nosaucis par „melno komēdiju ar dzelteno strīpu uz muguras”. Ar dzelteno strīpu laikam domāti tarakāni mūsu galvās. 1967.gadā luga arī ir ekranizēta, vienā no lomām ir Džeks Lemons („Džezā tikai meitenes” ar burvīgo Merilinu Monro). Tā ir neskaitamas reizes uzvesta Brodvejā (ieguvusi arī prestižo „Tony” balvu) un visā pasaulē un, cik nu saka māte – google, rullē ar lielie panākumiem joprojām, jo smieklīgi taču!
    Tomēr izrādes tēma ir smaga un viennozīmīgi aktuāla arī šodien, man pat šķiet, vairāk nekā 20 gadsimta 60./70.gados. Jo nu jau mēs „lovējam” ar visu iesējamo soc .tiklu un IT ierīču palīdzību, rakstam tik ziņas un twitterojam par lielo „lovi”, bet kad reāli satiekamies (nu kaut vai vakarā pēc darba) – nav viens otram ko teikt, kur nu vēl par lielo mīlu. Viens otram pieriebušies tā, ka lugas sākumā uz satikšanos gan Ellena (I.Kučinska), gan viņas vīrs Milts (L.Leščinskis) pat ierodas katrs ar savu duncīti, lai otru kā minimums nožmiegtu, katrs gan aiz saviem motīviem. Tādā veidā mēs tagad uz Liepājas teātra skatuves skatāmies traģikomisku farsu (manā personīgajā uztverē). Jā, skatītājiem ir jautri, smiekli atskan ik pa brīdim, bet faktiski būtu tā kā jāraud… Lugai ir dubultais dibens un aiz smiekliem tas ir jāmāk saskatīt un novērtēt.
    Tagad par režisora Dmitrija Petrenko veikumu. Man ļoti liels prieks, ka mūsu teātrī izrādes uzved arvien jauni, talantīgi un interesanti režisori. Ļoti vēlētos, lai šī tendence saglabātos.
    Par askētisko skatuves noformējumu nav iebildumu, bet nav arī nekā oriģināla un dūmu bija tā kā par daudz. Biju izbrīnīta ar aktieru tērpiem. Ja kostīmu māksliniece bija centusies uzveidot kaut ko no 60.gadu beigām, tad, manurāt, ļoti neveiksmīgi. Ja Ellena vēl bija tīri tā neko, tad abiem vīriešiem bikses un plašķi bija kaut kas no 80.gadu beigu stila, bet izskatījās kā no humpalām vārda tiešajā nozīmē. Un ja jau domāti 60-tie gadi, tad Miltam iešķiebtās gumijas šļūcenes bija stilam galīgi garām. Neizprotu, kāpēc bija nepieciešama šāda neveiksmīga maskarāde. Varēja taču būt arī normāi mūsdienīgi tērpi, jo lugā to stilam nav nekādas nozīmes, lugas saturs ir attiecināms uz jebkuru laika periodu, kaut vai rokoko un ampīru – tur tas arī būtu aktuāli.
    Par 1.cēlienu . Liels prieks uz skatuves dēļiem atkal tikties ar Ēriku Vilsonu Harija lomā. Diezgan stipri samulsināja man vienmēr personīgi simpatizējošais L.Leščinskis Milta lomā. Norakstu to uz pirmizrādes uztraukumu, bet nu loma tika spēlēta stipri pārspīlēti, par daudz drudžaina un saraustīta. Pirmajā cēlienā man smieties nebija par ko – nu nenāca smiekli un viss, tracināja vīriešu apģērbs un kaut kāds neizprotams neveiklums sākumā. Pirmā pusstunda vilkās gliemeža gaitā un roka stiepās pēc pulksteņa. Bet viss sastājās savās vietās tikko uz skatuves parādījās Ellena (I.Kučinska) – nu vnk. spoži nospēlēta loma un arī abi vīrieši pēkšņi „ atdzīvojās”, te nu arī varēja sākt smieties pa īstam un ar baudu skatīties visu šo pasākumu.
    Rezumē – komēdiju mīlētājiem patiks, „smagāku” un neordināru gabalu cienītājiem būs kur piesieties, bet ne tik daudz, lai izrādī vērtētu negatīvi. Laba izrāde, kuras” ķirsītis uz putukrējuma” ir Inese Kučinska.
    Liels Paldies visai izrādes komandai, vakars bija jauks, patiešām 🙂

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru