Viena no Egona Dombrovska labākajām lomām vispār, ko viņš ir nospēlējis savā aktiera karjerā. E. Dombrovskis ir absolūtais aktieris, kurš var nospēlēt pilnīgi visu. Šis ir tas gadījums, kur viņa ārkārtīgi eksplozīvais un viegli ierosināmais temperaments ir ielikts ļoti mērķtiecīgā formā, un finālā tas rada iespaidu par ļoti brīva, dzīva cilvēka faktisku iznīcināšanu; un līdz ar to tas uzrunā ārkārtīgi emocionāli. — Līga Ulberte (“TV Kurzeme” / “1984”)


Mīlestības neprāts

Žoels Pomrā
(Abu Koreju atkalapvienošanās)
TRAĢIKOMĒDIJA
Režisors – Dž.Dž.Džilindžers

Žoels Pomrā ir franču dramaturgs un režisors, bez kura nav iedomājams Francijas teātris, pamazām viņa daiļradi iepazīst arī Latvijas skatītāji. Dž.Dž.Džilindžera versijā tapusi traģikomēdija par mīlestības dažādām sejām.
Draugi, laulātie, esošie mīļākie, bijušie mīļākie, irstošas attiecības un tādas, kuras gribas atkal atjaunot…
Par vīriešiem un sievietēm, starp kuriem pilnīga sapratne ir tikpat neiespējama kā abu Koreju apvienošanās.

Scenogrāfs – Kristians Brekte
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis
No franču valodas tulkojusi Inga Rozentāle-Pejū

Lomās: Anete Berķe, Edgars Pujāts, Egons Dombrovskis, Everita Pjata, Gatis Maliks, Inese Kučinska, Kaspars Gods, Leons Leščinskis, Samira Adgezalova, Signe Dancīte vai Karīna Tatarinova

Pirmizrāde 2016. gada 22. aprīlī

ATSAUKSMES PAR IZRĀDI:
Mīlestība un slēptie defekti – Līvijas Dūmiņas recenzija laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”
Ar mīlestību nepietiek – Normunda Akota recenzija portālā Kroders.lv

Foto: Ziedonis Safronovs

  1. Ar patiesu baudu vakar noskatījos jauno pirmizrādi „Mīlestības neprāts”. Uz teātri gāju ar nelielu skepsi, jo negribējās skatīt kārtējo pavieglo izrādi Džilindžera stilā. Taču, par laimi, šoreiz izpalika lēti joki, stulbas situācijas un naivs humors. Redzētais patīkami pārsteidza.

    Interesants bija lugas autora iecerētais formāts – atainot mīlestības dažādās izpausmes daudzos, īsos un koncentrētos stāstiņos. Bija iespēja paraudzīties uz šīm smalkajām jūtām caur dažādu situāciju, tēlu un savstarpējo attiecību prizmu. Aktieri prasmīgi iejutās n-tajos tēlos. Iespējams, tas prasīja lielāku meistarību un profesionālismu, bet par mūsu aktieru varēšanu sen jau nešaubos, jo katram viņu veidotajam tēlam es noticēju.

    Tie patiešām bija smiekli caur asarām, un izrādes žanrs, manuprāt, pilnībā atbilst definētajam – traģikomēdija. Bija gan pavisam nopietni, aizdomāties liekoši, gan gluži smieklīgi, humorpilni stāstiņi. Viss kā dzīvē – katrs varējām tēlu plejādē atrast sevi un atpazīt savu mīlestības modeli. Un lai paklusē liekuļi, kuri domā, ka vismaz kaut kas no redzētā uz viņiem neattiecas! Tā ir izrāde visiem prātiem – gan tiem, kas visā redzēja tikai vieglumu un smieklīgumu, gan tiem, kas aiz humora saskatīja nopietnību un savu daļu traģikas. Bija gan mīla starp lesbietēm, gan „tā saucamā” mīlestība starp laulātajiem, gan tās trūkums ģimenes locekļu attiecībās u.c.

    „Visgaršīgākā”, manuprāt, bija epizode ar mūsu lieliskajiem vecmeistariem (ja tā var teikt) – Dombrovski un Pujātu, kas tēloja tuvus (?) draugus. Egona Dombrovska sejas izteiksme bija neaizmirstama, bet Edgars Pujāts savā uzbrūkošajā nopietnībā bija fantastisks! 🙂 Dombrovska garīdznieks arī bija pārliecinošs! Teātra „grandi” Kaspars Gods un Inese Kučinska savu stāstu starp garāmgājēju un ielasmeitu izspēlēja spīdoši! Ineses tēlotajai sievai, kas pēc 20 gadu kopdzīves vēlējās šķirties no vīra, es patiešām noticēju. To pašu varu teikt par viņas tēloto māti, kas „izdomājusi” savus bērnus. 😀

    Skatuves minimālistiskais, askētiskais iekārtojums (scenogrāfs Kristians Brekte) ļāva visu uzmanību pievērst tikai tēlu attiecību peripetijām.

    Var jau būt, ka profesionāļi kārtējo reizi atradīs nepilnības izrādē, bet skatītāji likās patiešām gandarīti. Izrādes nosaukums gan man liekas par vieglu un neatbilstošu. Prasītos kaut kas daudznozīmīgāks un nopietnāks.

    Lielākais ieguvums, manuprāt, ir Džiļa veiksmes atgriešanās, ja tā var teikt. Ceru, ka režisora mūza viņa radošajā lauciņā nolaidusies uz ilgāku palikšanu. 🙂 Džilindžers to sen jau ir pelnījis. 🙂 Un mēs, skatītāji, arī. 🙂 Un aktieri, protams, vēl jo vairāk. :)

  2. Skatiitaajs says:

    Izrāde laba kaut vai ar to, ka tajā ir gan jautrais, gan smieklīgais, gan nopietnais, gan nesaprotamais. Kā labā ēdienā, kurā jājūt gan saldai, gan sāļai, gan skābai garšai ar nedaudz asumiņu klāt.
    P.S. Zālē sievietes uzrīkoja ovācijas Dombrovska un Pujāta dialogam – interesanti, kāpēc sievietēm vienmēr tik ļoti patīk homoseksuālu vīriešu dialogi. Vai viņas tur saredz kādu līdzību ar sevi?

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru