Agneses Jēkabsones darbs Piafas lomā pārsteidz, sajūsmina, iedvesmo ne tikai ar talntu un meistarību [..] Mūsu priekšā ir piedzimusi jauna tipa skatuves zvaigzne, satikšanās ar viņu dod ko vairāk nekā tikai prieku par labi nospēlētu lomu, tā kļūst par skatītāja, vismaz to varu teikt par sevi, personiskās dzīves notikumu. — Silvija Radzobe (“Kultūras Diena” // “Piafa”)


Patiesība ir tur, Stavangerā

ILMĀRS ŠLĀPINS
laikrakstam “Kurzemes Vārds”

Viesrežisora Konstantīna Bogomolova izrāde Liepājas teātrī ir kā svaiga gaisa malks. Tāda bija pirmā sajūta, kas pārņēma pēc tās noskatīšanās. Es gan neesmu īsti objektīvs vērtētājs, jo šopavasar tulkoju oriģinālo lugu, pēc kuras motīviem izrāde ir veidota, taču, iespējams, tieši tāpēc man ir labāk saskatāms tas, ko īsti režisors un aktieri pa vasaru ar to ir izdarījuši. Vienkāršam skatītājam izrādes sākumā ir zināms pavisam maz. Ja nu vienīgi tas, ka izrādē tiek lietoti necenzēti lamuvārdi un to nav ieteicams skatīties bērniem līdz sešpadsmit gadiem. Un šķiet, ka tieši lamuvārdu lietojums arī ir atslēga uz izrādes saprašanu. Neskatoties uz to, ka tekstā patiešām ir daudz rupjību un atsauču uz seksu un nāvi, izrāde ir neparasti gaiša un viegla.

Tam ir divi iemesli – pirmkārt, režisors un aktieri lielāko daļu teksta ir veidojuši paši, lugas materiālu izmantojot vienīgi atspērienam. Tāpēc arī rupjības skan nepretenciozi un dabiski, tieši tā, kā tās tiek lietotas ikdienā. Patiesību sakot, neesmu Latvijas teātrī redzējis izrādi, kurā necenzētā leksika tiktu lietota tik organiski un viegli kā šeit. Bet ir vēl kāds iemesls – izrādē režisors ir licis aktieriem spēlēt īpašā, atsvešinātā un nosacītā manierē, kas izpaužas sava veida atrautībā, distancē starp aktieru emocijām un intonāciju. Šādu pašu distanci izveido stikla siena starp skatuves pasauli un skatītājiem. Viss, kas notiek uz skatuves, ir vienlaikus īsts, absurds un nosacīts, kāds tas ir dzīvē. Spēlējot tos pašus notikumus ar iesaistītu kaisli, aktieri nebūtu panākuši reālistiskāku efektu, gluži otrādi – tas, būtu bijis mānīgs efekts.

Luga, kas sākotnēji vēstīja par bezcerības māktas sievietes mēģinājumu izrauties ārpus savas ikdienas realitātes un “aizbraukt uz ārzemēm”, tagad stāsta par to, ka nekādas izraušanās un cerības uz labāku dzīvi nemaz nav. Stavangera, nelielā un pārtikusī pilsētiņa Norvēģijā šajā izrādē ne ar ko neatšķiras no tās realitātes, kurā mēs visi dzīvojam. Viss, kas ar mums notiek – satikšanās, attiecības ar pretējo dzimumu, attiecības ar bērniem vai vecākiem, darbs, karjera, novājēšanas diēta, plastiskās operācijas, traģiski notikumi, avārijas, nāve – tas viss ne ar ko neatšķiras no ikdienas notikumu bezjēdzīgās un bezcerīgās virtenes. Izrauties no šī s nosacītības un piesaistītības nav iespējams, ja mēs turpinām domāt un atrasties tajā pašā rakursā.

Tas, ko mēs varam izdarīt, ir paskatīties uz notiekošo no malas. Paskatīties uz savu dzīvi kā uz terārijā iesprostotu dzīvnieku ņudzēšanu. Piepūle, kas tiek sagaidīta no skatītāja šajā izrādē, ir pavisam neliela. Tā nav pārgudra vai pār mēru samākslota postmoderna estetizācija, izrādē gandrīz nemaz nav aizšifrētu vai slēptu vēstījuma līmeņu. Lieliska, niansēta un pārliecinoša ir Laura Jeruma, kas izrādē spēlē centrālo tēlu, taču galvenajā lomā šeit tomēr ir aktieru ansamblis, kas elpo vienā ritmā un darbojas kā viens vesels organisms. Aktieri spēlē viegli un precīzi, lai arī teātra valoda, kādā tiek pasniegts vēstījums, ir neparasta, to uztvert var jebkurš. Vajag tikai gribēt.