„Pūt, vējiņi!” ir lidojums: spēcīgs, vienots, aizgrābjošs. Tieši piemirstais vārds „aizgrābjošs”, man liekas, visprecīzāk izsaka sajūtas izrādes laikā: tā ierauj sevī kā stihija, tu esi viesuļa centrā, un vari tikai just kopā ar mūziku un tiem, kas uz skatuves. Domas, spriedumi – tas paliek uz vēlāku laiku, un šis brīnišķais pēcsajūtas brīdis ir ilgs.

— Edīte Tišheizere („www.liepajniekiem.lv”/„Pūt, vējiņi!”)

Pēdējo reizi tiks spēlēta izrāde “Cilvēks, kas vairās no lifta”!

Sestdien, 3. novembrī, plkst. 15:00 Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē „Lielais dzintars” pēdējo reizi tiks spēlēta izrāde „Cilvēks, kas vairās no lifta”. Iestudējumu 2016. gadā pēc Bengta Ālforsa lugas iestudēja režisore Gaļina Poliščuka, galveno un vienīgo lomu atvēlot teātra direktoram Herbertam Laukšteinam, kurš uz skatuves kāpa pēc 24 gadu ilga pārtraukuma. Kopš tā laika izrāde nospēlēta gandrīz 30 reizes ne tikai Liepājā, bet arī Rīgā, Valmierā, Rēzeknē un citās Latvijas pilsētās.

Izrāde ir humora pilns stāsts par to, kā par kāda cilvēka vienīgo draugu kļūst lifts. Viņa mīļotā sieviete ir izcilā Holivudas aktrise Greisa Kellija, ar kuru viņš ne tuvu nav pazīstams, savukārt iecienītākais brīvā laika pavadīšanas veids – svešu cilvēku bēru apmeklēšana. Galvenā varoņa optimisms un pozitīvisms palīdz viņam rast izeju no jebkuras situācijas, īpaši – protot palūkoties no malas gan uz sevi, gan katru situāciju, kurā viņš nonāk. Lūk, arī patiesā māksla dzīvot pa īstam.

Scenogrāfe Dace Pudāne spēles telpai radījusi transformējamu kubu, kuru apdzīvo lugas galvenais varonis – reizēm tas ir lifts, no kura viņš bērnībā baidījās, bet kurš tagad kļuvis par viņa sarunu biedru, reizēm tas ir vecā vīra dzīvoklis, kurā viņš vientulībā pavada savas dienas. Lai arī izrāde runā par veca vīra vientulības sajūtu, skumjas nav iestudējuma pamatnoskaņa. G. Poliščuka izrādei devusi žanrisko apzīmējumu – kāda cilvēka nebūt ne skumjais stāsts, jo vecā vīra ikdienā ir arī daudz gaišā, tāpat kā viņa bērnības atmiņās.

„Monoizrādē redzams, ka H. Laukšteins jūt teātri kā dzīvu organismu, labi zina tā iekšējo uzbūvi un droši lieto nepieciešamos instrumentus stāsta patiesības radīšanai. Veikli uzzīmē uz lifta stikla sienas sievietes siluetu, izmanto pantomīmas elementus, pa punktiem seko lomas iekšējās darbības loģikai, trāpīgi spēlē ar intonācijām un iztur klusuma pauzes tā, ka tās ieskanas tur, kur visvairāk sāp,” pēc pirmizrādes rakstīja teātra kritiķe Līvija Dūmiņa.

Lai pievienot komentāru