Izrādes emocionālo nervu pamatā iznes Egona Dombrovska (Meriks) un Ineses Kučinskas (Kendela kundze) attiecību līnija un spēcīgie aktierdarbi. — Dita Rietuma (“Kultūras Diena” / “Ziloņcilvēks”)


PIECI VAKARI

5-vak_maza2Aleksandrs Volodins
STĀSTS PAR MĪLESTĪBU
Režisors – Leons Leščinskis

Stāsts ir iesācies jau ilgi pirms šiem pieciem vakariem, un tik drīz vēl nebeigsies.
Ziema, vakaros snieg. Šis sniegs satrauc sirdi ar atmiņām par skolas brīvdienām, par randiņiem pie ārdurvīm, un par ziemām, kuras jau ir pagājušas…
Pēc septiņpadsmit gadu ilgas prombūtnes Ļeņingradā ierodas vīrietis, lai vēlreiz satiktu sievieti… Izrāde par mīlestību un to, kas notiek ar cilvēkiem, kad viņi uzdrošinās no tās nenobīties.

Par Slavika lomas atveidojumu aktieris Edgars Ozoliņš saņēmis 2013./2014. gada “Spēlmaņu nakts” nomināciju “Gada aktieris otrā plāna lomā”; par Katjas lomas atveidojumu aktrise Anete Berķe saņēmusi 2013./2014. gada “Spēlmaņu nakts” BALVU “Gada aktrise otrā plāna lomā”.

Lomās:
Iļjins – Egons Dombrovskis
Tamāra – Inese Kučinska
Slaviks – Edgars Ozoliņš
Katja – Anete Berķe
Zoja – Sigita Jevgļevska
Timofejevs – Kaspars Kārkliņš

Komponists – Oleksijs Demčenko
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Liene Rolšteina
Horeogrāfe – Liene Grava
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis
No krievu valodas tulkojis Leons Leščinskis

Pirmizrāde 2014. gada 24. janvārī

ATSAUKSMES par izrādi:
Dzīves gaitenis – Ata Rozentāla recenzija laikrakstā “Kultūras Diena”

 

Foto – Ziedonis Safronovs

  1. Artūrs saka:

    Pirmizrāde ļoti patika, viegli skatāma, baudāma. Scenogrāfija ļoti interesanta un savdabīga vēstures liecība par atbilstošu laiku.

  2. Agnese saka:

    Ilgi domāju, lai izteiktos pēc iespējas saudzīgāk…
    Lasīju Kurzemes Vārdā Leščinska sacīto par gaidāmo pirmizrādi, kur viņš cer, ka skatītājs sapratīs viņa raidīto sūtījumu. Bet tur diemžēl nebija, ko saprast! Nevis skatītājs nesaprata, bet režisors nemācēja… Esmu savas pilsētas teātra fane, bet šoreiz jāatzīst, ka katram jādara savs darbs-aktierim savs, bet režisoram-savējais (ja par Leščinski vispār var runāt, kā par režisoru). Pēc tādām teātra pērlēm, kā Stavangera, Hanana, Ragana, Pūt, vējiņi izrāde “5 vakari” ir, tā sakot, velti iztērēts laiks un līdzekļi. Garlaicīgo izrādi nespēj glābt pat S.Jevgļevskas kolorītais tēlojums (visu cieņu aktrisei!). Izrāde ir tik vienkāršota, banāla un paredzama, ka runāt par kaut kādu intrigu, kulmināciju vai interesantu atrisinājumu vispār nevar. Bet sevi cienošs skatītājs taču grib domāt, analizēt, izgaršot! Izrādē par daudz jau citur redzētu un kopētu tēlu un detaļu, par daudz atdarinājumu! Un tas banālais pseidosniegs no griestiem brīžos, kad režisors kā ar rungu liek skatītājam saprast, ka tagad ir “mīla” liecina par zemu līmeni. Jauno aktieru dejotais rokenrols bija vispār kā no konteksta izrauts-lieks un nevajadzīgs. Skatītāju aplausi pēc tā liecināja tikai par to, ka viņi ir pamodušies no pussnaudas un deja ienesusi vismaz kaut kādu dzīvīgumu izrādē. Diemžēl jauno aktieru sajūsma par scenogrāfiju izrādi neglābj, jo ne jau iespēja pašam ieslēgt un izslēgt gaismu uz skatuves (lasīt Kurzemes Vārdu) garantē izrādes izdošanos. Kāds teiks, ka izrāde ir par mīlestību. Bet vai mīlestība nu reiz nav tieši tās jūtas, ko prasītos izteikt un parādīt cienīgāk, skaistāk?
    Šī izrāde patiks tiem, kas šausminājās par Stavangeru. Un Stavangera ir šedevrs! (Atcerēsimies balvas un kritiķu pozitīvās atsauksmes). Liepājas teātra skatītājs ir sevi cienošs, gana izglītots un arī prasīgs, tāpēc jūtos piemānīta. Mūsu teātra latiņa ir daudz augstāka! Aicinu Laukšteinu to nenolaist!

  3. Iluta saka:

    Dīvaini, nekad nebūtu domājusi, ka Liepājas teātris dzēš komentārus!

  4. Signe saka:

    Sākšu ar labo. Patika autentiskās tā laika lietas. Nostaļģija no dziļas jo dziļas bērnības. Ineteresanti, ka tās lietiņas vēl saglabājušās un atrodamas. Jauki 🙂
    Bet izrāde kaut kā neuzrunāja. Nekas neaizķēra. Garlaicīgi. Kučinska pārāk izreikti kopē L.Gurčenko no identiskas krievu filmas, jaunieši tam laikam neatbilstoši mūsdienīgi, nu tāda bezjēdzīga darbošanās, piedodiet, tautas teātra stilā… Šī izrāde noteikti nebūs tā, kuru kādam ieteikšu. Diemžēl.

  5. ilze saka:

    Iluta! Esiet vērīgāka! Jūsu komentārs bija pie aktuālās ziņas, ka teātris iestudē “Piecus vakarus”.
    Bet par pašu izrādi. Jā, tai ir trūkumi, taču tā nepavisam nebija slikta. Iespējams, skatītājs ir pieradis pie aktīvas darbības uz skatuves un neprot novērtēt mieru un ilgstamību. Iespējams, ilgstamība un klusums netika gana labi piepildīti. Tā tik tiešām ir izrāde, kur vismaz galveno tēlu spēle prasa augstu meistarību, lai rādītu 17 gadu laikā dvēseles dzīlēs krāto, ko aktīvā darbībā grūti izpaust.
    Un man ļoti patika Stavangera! Tā ir pavisam citā stilistikā un ar citu uzdevumu. Iespējams, neesmu gana izglītota, bet sevi un, galvenais, teātri cienoša esmu gan.

  6. anete saka:

    Neesmu vēl redzējusi izrādi, kaut ieinteresēta noteikti esmu pēc skaļajām atsauksmēm …
    Bet es par ko citu, tāda komentāra veidā. Par skatītājiem. Ir tāds pulciņš viscaur Liepājas teātra patriotu, kuri pēc katras (!) izrādes ir sajūsmināti, gluži lido pa gaisu un pateicas visiem, visiem, visiem par fantastisko, ģeniālo utt. izrādi. Izdzirdot citu skatītāju kritiku (es nerunāju, protams, par vienkāršu vēlmi pateikt kko riebīgu, bet par argumentētu kritiku), seko milzu pārmetumi tipa “ja tu necieni teātri, ko tu vispār tur ej”, “nevaru ciest šitos kritizētājus, sēdiet mājās” utt. Man šī tendence ļoti kaitina, jo nav nekā smacējošāka par ieslīgšanu šaura loka absolūti bezkritiskā, uzpūstā komfortā. Kritika dod mājienus, iezīmē tendences, aktualizē problēmjautājumus, par kuriem ir vērts domāt. Kritika pēc savas būtības nav naidīga, tā vēl labu, tā vēl izaugsmi.
    Nevajag tik ļoti visiem apvainoties. Varbūt, ja kritika tiktu uztverta ar lielāku interesi, nevis savstarpējiem apvainojumiem, tā vietā dodot iespēju diskusijai, gan skatītājs kļūtu gudrāks (un prasīgāks), gan iegūtu teātris.

  7. Vētra saka:

    Uz izrādi biju dzimšanas dienā. Lieliska dāvana! Paldies teātra kolektīvam!

  8. Zane saka:

    Ļoti patika. Šāda veida izrāde bija atsvaidzinosha, njemot veeraa peedeeja laika repertuaaru.

  9. reds saka:

    Šī ir izrāde, kura varētu būt kā patīkams vakara iesākums pirms romantiskas pasēdēšanas restorānā. Nav šedevrs, bet ar tādu neuzbāzīgu ritējumu. Kad televīzijā ir piegriezies skatīties kārtējo ziņu pārraidi cik līķu ir tajā vai šajā katastrofā, tad ši izrāde ir tieši laikā. Visvairāk izrādē krita uz nerviem…skatītāji. Sabraukuši rīdzinieki bariem un izrādes laikā nepārtraukti komentē visu, kas notiek. Lai labāk nopērk alu, čipsus un sēž mājās pie televizora.

  10. Krūmu ezis saka:

    Agnesei. Re, kā netrāpīji – man PATIKA 5 vakari, un vakar noskatījos Stavageru – un atkal PATIKA (kaut gan – tas nav īstais apzīmējums šai izrādei – “patikt” var pūkains kaķēns vai Ziemassvētku rūķis). Un tas nav tikai tāpēc, lai ieriebtu kādam, kas domā citādi – man nav tas vecums, lai ļoti interesētu citu domas. Ja vēlies zināt, kā jutās, ko domāja TĀ laika jaunieši – noskaties krievu filmu “Stiļagi”, tad sapratīsi, CIK “aiz matiem pievilkts” šajā izrādē ir jauniešu lektais rokenrols. Kaut gan es esmu dzimusi gadus 25 pēc izrādē domātā laika, man viss likās “pa īstam” – vai tad mīlestībai ir noilgums? Protams – katrā laikmetā jauniešiem VIENMĒR šķiet, ka viņu vecāki no mīlestības neko nejēdz…

  11. Marta A. saka:

    Noskatījos izrādi 13. jūnija vakarā.

    Pirms tam biju lasījusi dažādas atsauksmes, rakstus par šo izrādi. S.Pujēna portālā irliepaja.lv raksta, ka šis darbs viņu esot aizvainojis, jo nav patiesi atspoguļota PSRS iekārta, viņa izsakās : “Nevar runāt par mīlasstāstu koncentrācijas nometnē, ignorējot dzeloņdrātis…”

    Gribas vien atspēkot S.Pujēnas rakstu, jo, noskatoties izrādi, kuras smeldzīgais un patiesais mīlasstāsts, mani patiesi uzrunāja, varu vien jautāt – Kāpēc gan valsts iekārtai jābūt svarīgākai par mīlestību, kāpēc autore vēlējās, lai izrāde vēstītu, cik tie laiki bijuši slikti? Ja tas nebija vispār stāsts par PSRS, bet gan par mīlestību.

    Pēc 17 gadu ilgas prombūtnes “dzīvē” atgriežas vīrietis, kuram karš ir “nozadzis” visus sapņus, viņš dodas pie sievietes, kas visu laiku gaidījusi viņa atgriešanos. Es pilnībā un patiesi sapratu nepateikto. Arī to, kāpēc bija jāpaiet 17.gadiem, lai šī satikšanās beigtos laimīgi.

    Es iesaku šo izrādi ikvienam, nebaidieties no dzirdētās negatīvās kritikas, nesalīdziniet ar pagātni, skaitieties šo mīlasstāstu un baudiet aktieru meistarību.

    Man pat sariesās asaras. Bija ļoti skaisti.

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru