Šis ir jaudīgākais no skatuves darbiem, ar ko mūsu skatuves šoruden uzrunā publiku. Ne kārtējā piespiedu kārtā tapusī repertuāra vienība, ne ironiski pieticīgs eksperiments, bet uzvedums, kas radīts ar sirds asinīm. — Silvija Radzobe (“Kultūras Diena” // “Piafa”)


Platonovs un viņa sievietes

Antons Čehovs
LIRISKA KOMĒDIJA
Dž.Dž.Džilindžera skatuves variants

Dž.Dž.Džilindžers lugas darbību no 19. gadsimta beigām pārcēlis uz 20. gadsimta 60. gadu Ameriku. Lugas varoņi slīgst garlaicībā, līdz pēc ilgākas prombūtnes mājās atgriežas Platonovs un viņa sieva Nensija, saceļot pamatīgu kaislību vētru. Ikdienas mieru pārtrauc gan skaļās ballītes, gan Platonova spēja savaldzināt ikvienu – viņu ciena vīrieši, un mīl sievietes. Pārāk mīl. Bet cik ilgi tā iespējams turpināties?

Par Maikla Platonova lomas atveidojumu aktieris Egons Dombrovskis nominēts 2016./2017. gada “Spēlmaņu nakts” balvai nominācijā “Gada aktieris”!

Lomās:
Maikls Platonovs – Egons Dombrovskis
Nensija, viņa sieva – Samira Adgezalova
Džoanna – Signe Dancīte
Billijs – Mārtiņš Kalita
Sāra, viņa sieva – Everita Pjata vai Agnese Jēkabsone
Pegija – Anete Berķe
Džordžs – Edgars Pujāts
Džons – Kaspars Gods

Scenogrāfs – Kristians Brekte
Kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone
Horeogrāfe – Linda Kalniņa
Gaismu mākslinieks – Toms Urstiņš

Izrādē smēķē!

Pirmizrāde 2017. gada 27. maijā

ATSAUKSMES PAR IZRĀDI:
Kovbojs Platonovs – Silvijas Radzobes recenzija portālā “Kroders.lv”

Foto – Ziedonis Safronovs

  1. Īgnā Tante ziņo:
    Vakar noskatījos lirisko komēdiju (tā uzvedums nodēvēts) PLATONOVS un līdz šim brīdim nesaprotu, ko es īsti esmu redzējusi… Viennozmīgi manās acis tā nav ne komēdija un arī ne liriska, bet KAS TAS IR, es pat nespēju īsti noformulēt. Lai gan man aiz muguras jauns vīrietis , atļaušos teikt, “zviedz pilna kaklā” bez apstājas , viskiju pirms izrādes padzēris par daudz? Man smieties nu nemaz negribējās, bet bija atsevišķas lietas, kas izraisīja vieglu smaidu vai smīnu. Manai kompanjonei izjūtas izrādījās bija līdzīgas.
    Respektīvi , bija jāskatās skumjā romantiķa un inteliģenta Antona Čehova pati pirmā izrāde, kura tapusi 18 gadu vecumā un atrasta gadus 20 pēc autora nāves. Interesentiem – oriģinālā šai lugai vispār ir kādi 3 nosaukumi un lugā darbojas vesels lērums personāžu, starp kuriem Mihails (Maikls) Platonovs nebūt nav pats galvenais, lai arī beigas luga beidzas ar Platonova nošaušanu (atšķirība no Džilindžera liriskās komēdijas jautrajām (?) beigām). Luga ir nenormāli gara (vairāk kā 170 lpp.), ar neskaitāmiem dialogiem un monologiem, kuri, vienmēr uzvedot šo lugu, tiekot skarbi īsināti un arī tiek izmesti virkne lieku tēlu. Līdz ar to arī Džilindžeram patiešām bez sirdsapziņas pārmetumiem bija visas iespējas atlocītām piedurknēm “revidēties” pa oriģinālu savās interesēs un uzburt kaut ko interesantu. Starp citu, šīs luga ir pamatā PSRS gados uzņemtajai Ņikitas Mihalkova filmai «Неоконченная пьеса для механического пианино», kurā galvenā attiecību drāma notiek starp Platonovu, Džoannu (orģinālā ģenerāļa atraitni) un Sāru (ģenerālienes vedeklu). Bez tam Ņ.Mihalkovs Romā ir uzvedis šo izrādi ar pašu Marčello Mastrojāni galvenajā lomā.
    Nu un tagad ko redzēju es kā vienkārša, piekasīga skatītāja. Sākums bija visai cerīgs un pie Platonova (E.Dombrovska) un viņa sievas Nensijas (S.Adgezalova) ierašanās ainas izrādes sākumā, es nodomāju: oho, mums būs Tarantīno stila gabaliņš( !), par ko liecināja arī patiešām lieliskie mūzikas treki, kuri, ja nekļūdos, varētu būt slavenā Ennio Morrikones darbi, iespējams pat no Serdžio Leones vesterniem, un cerīgi skatījos tālāk. Nekāds “Tarantīno gabaliņš” nesekoja. Sekoja divarpus stundas gari dialogi par neko – it kā par visu sieviešu kārtas personu nenormālo un neizskaidrojamo kaislību un mīlestību pret Platonovu un to kā Platonovs, nepārtraukti trekterējot viskiju, mēģina kaut kā ar tiem visiem uzmācīgajiem sievišķiem tikt galā. Es absolūti neuztvēru režisora domu gājienu par redzēto uz skatuves, jo neredzēju nevienas sievietes motivāciju (varbūt izņemot sievas Nensijas) tādām jūtām. Kādēļ viņas tā trako ap Platonovu, kurš izrādes otrajā cēlienā ir vispār tiktāl dzerdams degradējies, ka ir vnk. pretīgs (slava E.Dombroskim, ko tādu notēlot), acīmredzot, zina tikai režisors.
    Nav jau noslēpums, ka sievietes neizprotami valdzina bezkaunīgi siržulauzēji, sliktie zēni, donžuāni un visādi “purva bridēji”. Vai tāds bija E.Dombrovska Platonovs? Nu var būt izrādes pirmajās 20 minūtēs nedaudz uz to pusi bija. Ja Platonovs Džilindžera versijā tāds patiešām būtu, tad es spētu noticēt tām “meksikāņu kaislībām”. Varētu arī saprast Platonova izturēšanos, ja skatītājam daudzmaz saprotami būtu izskaidrots (nevis kaut kur jāmēģina uzminēt starp frāzēm), ka viņš jaunībā ir bijis daudzsološs talants, bet neveiksmes to atvedušās uz provinces pilsēteli, kurā viņš noprecējis “gudrāko no mušām” jeb vietējā šerifa Džordža (E.Pujāts) meitu Nensiju (vispār kāda vella pēc?) un savas dienas pavada vietējā skolā strādājot par skolotāju un dzerot. Un pie reizes audzina savu “gudrāko no mušām” – sievu Nensiju, liekot tai lasīt austriešu rakstnieka Leopolda fon Zahera – Mazoha (pazīstamākais darbs ir “Venera kažokādās”, pēc kā no Zahera – Mazoha uzvārda ieviesa jēdzienu “mazohisms”). Kādēļ Nensija būtu izglītojama par mazohismu, jautājums paliek atklāts. Eh, kā man būtu gribējies ieraudzīt uz Liepājas teātra dēļiem K.Tarantīno stilā uztaisītu džilindžerisku izrādi ar Morikkones mziku, ja jau kaut kas uz to pusi tā kā vilka! Nu žēl, bet nekā…
    Par aktieru darbu vispār – E.Dombrovskis un E.Pujāts lieliski, M.Kalita un K.Gods arī uzteicami, bet sieviešu lomu tēlotājas (A.Dancīte, E.Pjata, A.Berķe), bija ārpus jebkādas konkurences spiegšanas, gorīšānās, acu bolīšanas, raudulīguma, neveiklas un pār strīpu pāršautas uzmācības pārspīlētības ziņā. Varbūt nedaudz ticamāka bija S.Adgezaova. Bija kaut kā pat neveikli to skatīties, īpaši attiecībā uz E.Pjatu un A.Berķi, kuras ir lieliskas aktrises.
    Skatuves noformējums – nekāda vaina, sieviešu tērpi – brīnišķīgi, jo tur varēja arī izpausties ņemot vērā, ka darbība notiek pagājušā gadsimta 60.gadu sākumā. Muzikālais fons, ka jau minēju, brīnišķīgs. Bet kopā man šī visa puzle nesalikās – nu neesmu es “gudrākā no mušām”, atvainojiet…

  2. nifertita says:

    Не буду писать много…скажу одно, не тратьте время на спектакль. Актеры замечательны, но сама постановка глупа и безсмысленна.

  3. Atļaušos oponēt 2 iepriekšējos komentārus. Lieliska izrāde .Lielisks aktieru sniegums. Izrāde tiem , kas spēj , uzsveru, SPĒJ uz klasiku paskatīties no citāda skatu punkta.t.i .no tāda kādu to redz un iecerējis režisors. Dziļas alkas pēc mīlestības, alkas būt pieņemtiem, dāvāt to mijas ar smalku ironiju un saržğítām attiecību peripētijām starp galveno varoni Platonovu un 4 dāmām, kuras redz šajā viltus džentelmenī savu sapņu un laimes piepildījumu…Ļoti patika fināls..Laba pēcgarša visam vakaram..

  4. Lāsma Pēka says:

    ..22’septembrī biju vīlusies .. man bija garlaicīgi , Dombrovska tēlojums kā vienmēr – teicami .. izrāde nesaistīja nemaz

  5. Arī es varu teikt tikai labu par izrādi. Labi pavadīts vakars, nezinu,vai īsti atbilst komēdijai pēc žanra, taču neiebilstu tam. Dombrovskis -lielisks. Skatījos un atcerējos savā dzīvē sastaptos cilvēkus, to līdzības ar lugas personāžiem .Tādi laikam visos laikos bijuši.

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru