Aigars Ozoliņš un Alberts Kivlenieks, radot izrādes telpu, izplatījumu, ir spējuši objektīvu trūkumu – teātra nelielo skatuvi, ko vēl vairāk sašaurinājušas scenogrāfijas konstrukcijas – padarīt par efektu. Lielpilsētas nabago gala šaurība ir sakāpināta līdz beidzamam, čaļi un skuķi berzējas cits gar citu kā sērkociņi, un liesmai ir jāuzšvirkst. — Edīte Tišheizere („Kultūras Diena”/„Vestsaidas stāsts”)