Šī nu ir tā reizi, kad izsmalcinātais teātra eksperiments un tā jēga/bezjēga jāizvērtē katram pašam. Man bija ļoti interesanti. — Henrieta Verhoustinska (“Kultūras Diena” / “Stavangera. Pulp people”)


SASODĪTAIS SARKANAIS MĒNESS

SSM_mazaBertolts Brehts
(Bungas naktī)
TRAĢIKOMĒDIJA
Režisors – Dž.Dž.Džilindžers

Anna un Kraglers reiz mīlēja viens otru, bet tad sākās karš. Ir pagājuši gadi, Anna, vecāku mudināta, piekritusi kļūt par turīgā Murka sievu. Ir viņu saderināšanās vakars… Un pie debesīm parādās sarkans mēness.

Izrāde nominēta 2013./2014. sezonas “Spēlmaņu nakts” balvai 5 nominācijās: “Gada lielās formas izrāde”, “Gada aktrise otrā plāna lomā” (Anete Berķe – BALVA) “Gada scenogrāfs” (Kristians Brekte), “Gada kostīmu vai grimma mākslinieks” (Ilze Vītoliņa), “Gada kustību māksliniece” (Liene Grava – BALVA).

„Bungas naktī” ir vācu dzejnieka, dramaturga B. Brehta otrā luga, ko viņš sarakstījis (1919. gadā), un pirmā, kas iestudēta. Pirmizrāde 1922. gadā notika Münchner Kammerspiele. Tajā pašā gadā tobrīd vēl mazpazīstamais autors par šo darbu saņēma nozīmīgo Kleista balvu. Kāds kritiķis tolaik rakstīja: „Divdesmit četrus gadus vecais Berts Brehts vienā naktī ir mainījis vācu literatūras seju.”

Lomās:
Andrēass Kraglers – Egons Dombrovskis
Anna Bālike – Anete Berķe
Kārlis Bālike, viņas tēvs – Edgars Pujāts
Amālija Bālike, viņas māte – Inese Kučinska
Frīdrihs Murks, viņas līgavainis – Gatis Maliks
Bābušs, žurnālists – Kaspars Gods
Marija, staigule – Signe Dancīte vai Ilze Jura

Scenogrāfs – Kristians Brekte
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Horeogrāfe – Liene Grava
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis
No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš

Pirmizrāde 2013. gada 15. novembrī

ATSAUKSMES par izrādi:
Ekspresionisms ar šuves vietām – Laikraksta “Diena” Ābolu ķocis
Brehtiskās spēles vilinājums – Normunda Akota recenzija laikrakstā “Kultūrzīmes”
Melodrāma ekspresionisma stilā – Silvijas Radzobes recenzija laikrakstā “Neatkarīgā”
Sasodītais sarkanais mēness – Līvijas Dūmiņas recenzija portālā Rīga 2014

Foto – Ziedonis Safronovs

  1. Inese Armale saka:

    Noskatījos pirmizrādi un biju aizkustināta līdz asarām. Neparasti vizuāli attēlots katra personāža iekšējais dvēseliskais stāvoklis un sāpes, piemēram, mamma ( I. Kučinska) ar savu šķībo stāvu man asociējas ar pilnīgu, verdzisku padevību, sunisku pakļaušanos vīram…
    A. Berķes- Anna ar savu līdz ārprātam satraukto sejas, acu grimasēm, kas liecina par pārdzīvojumiem, priekšnojautām un sapņi par zirgu, kas pēc psihoanalizes nozīmē – meitas un tēva attiecības.
    Kā jau dzīvē , katram sava taisnība, mīlas trīsstūris, mietpilsoniskās mantiskās attiecības un patiesa BEZNOSACĪJUMU MĪLESTĪBA…., kas uzvar.
    Izcils ( E. Dombrovska un I Berķes ) duets.
    Tēma, kas nezaudē savu aktualitāti jabkurā gadsimtā…
    Paldies par izrādi visam kolektīvam.

  2. gg saka:

    Es īsti nesaprotu, kādēļ Džilindžers pēdējos gados tik ļoti cenšas taisīt melodrāmas. Viņa t. s. melodrāmas, sākot jau ar Sodu un noziegumu, ļoti izteikti balansē uz trauslas gaumes un kvalitātes robežas. Man pamazām tiešām ļoti apnīk katrā Dž. izrādē skatīties uz kādu deju, klausīties kādu dziesmu; pārņem sajūta, ka bez šoviņa elementiem vairs nu nekur un nekādi.
    Tālāk. Brehta luga ir komplicēts, interesants ekspresionisma teksts, kas nav nekāda sekla meldorāma. Kādēļ bija tik ļoti nepieciešams šo lugu par tādu padarīt, to noplicinot, atmetot būtisko, potenciālo daudznozīmīgo, lai centrā izvirzītu ne sevišķi ticami atspoguļotu mīlas stāstu? Ok, ja vēl centrā būtu tā mīla, bet vismaz tiktu iezīmētas lugas tekstā atrodamās dažādās perspektīvas, neviennozīmīgi vērtējamais Annas, vēl jo vairāk – Kraglera – tēls. Tā vietā banāls mīlas stāsts bezgala dīvainā ekspresionisma un reālpsiholoģisma mērcē, kur nešķiet, ka visi aktieri zina, ko dara, ka viņi saprastu, kāda tad īsti ir izrādes koncepcija.
    Brehta luga ir spilgts ekspresionisma darbs. Cerēju, ka ari izrāde būs šajā stilistikā, kas varētu būt atsvaidzinoši un interesanti. Bet es saprotu, ka koncepcija režisoram var būt sava. Bet citas interpretācijas vietā redzams pilnīgs sajaukums. Scenogrāfija veidota ļoti reālistiska, konkrētais sižets ir ieguvis apšaubāmas kvalitātes melodrāmas aspektus, kuru vai nu var uztvert ļoti vienkāršoti reālistiski, ja Brehta luga nav lasīta, vai arī var nezināt, ko ar to visu darīt, ja luga ir lasīta, aktieri, šķiet, katrs ir sapratuši citādāk, kādā stilā īsti izrāde tiek spēlēta. Piem., Berķe spēlē izteikti pārspīlētā manierē, ko es akceptēju kā ekspresionisma paņēmienu. Bet viņai pretī Dombrovskis spēlē klasiskajā reālpsiholoģiskajā manierē. Tāpat pārējie aktieri dalās tajos, kas iztur pārspīlējumu līdz galam, tajos, kas spēlē reālisma manierē, tajos, kas paliek kaut kur pa vidu. Malika un Dombrovska tēli nespēj nekādā veidā nostāties blakus, ja viens no tiem pārspīlētā veidā attēlo mantkārīgu nulli, kas pat pārvietojas sakāpināti stīvi, kamēr otrs ar pilnīgi reālistiski veidotu vēstījumu, kustībām utt. stāsta par saviem pārdzīvojumiem, kas salīdzinoši iegūst daudz patiesāku nozīmi. Tieši tādēļ abiem tēliem būtu jābūt vai nu pārspīlētiem, vai nu reāliem.
    Par aktieru spējām gan es nešaubos, jo, piem., Stavangerā ir lieliski redzams, ka aktieri spēj no sākuma līdz beigam izturēt īpašu spēles manieri bez jebkādiem iekritieniem. Tad nu es skatos režisora virzienā. Pēdējos gados pārāk daudz vienādu izrāžu, turklāt…vienkāršotu.

  3. reds saka:

    Ja godīgi, tad visvairāk gribas piesieties izrādes žanra nosaukumam – traģikomēdija. Komēdija jā, bet kur tur traģēdija, tā arī nesapratu. Ka Dombrovskis beigās tomēr palika ar Berķi un neaizgāja pie Ruicēnas? Nu pirmā pasaules kara šausmas jau mūsdienās diezin vai kāds par traģēdiju uzskata. Bet Dombrovskis labs – nu Belmondo kas Belmondo, labākajā nozīmē. Tikai latviešu.
    Un gg piekrītu, ka Džiļa izrādes nu dikti pēc viena šablona tiek taisītas. Nav pārsteiguma momenta vairs. Bet toties skatītāju pilna zāle.

  4. Iveta saka:

    Paldies!!!
    Liepājnieki prot pārsteigt!!!!
    Valmiera sajūsmā!!!
    Malači!!!

  5. Inese saka:

    Tikai un vienīgi aiz cieņas pret aktieriem nosēdēju līdz beigām un aplaudēju…bet gribēju piecelties un aiziet jau pēc pirmajām 5-10 minūtēm. Neko tik tizlu vēl nebija nācies redzēt. Saprotu – aktieriem ir jāspēlē to un tā, kā vēlas režisors, tāpēc cepuri nost viņu priekšā, bet šī nu bija tā izrāde, kuru gribās izdzēst no savas atmiņas.

  6. Rets saka:

    Paldies! Piekrītu profesionālajai kritikai – viena no iepriekšējās sezonas labākajām izrādēm Latvijā! Groteska, mietpilsonība un E.Dombrovska (Beidzot arī E.Smiļģa balva!) īstās patiesības. Dažas līdzības ar “Raganu”, bet I.Kučinskas, A.Berķes un G.Malika (Kas ar pārsisto lūpu – patiesi vai triks?) pašatdeve – apbrīnojama! Arī E.Pujāts – grods namatēvs. Bravo horeogrāfei! Gaidām Liepājas teātri Valmierā, Cēsīs vēl – vairāk par reizi gadā!

  7. Sarmīte saka:

    Aktieri vienreizēji!!!!! Taču līdz galam izrāde mani neuzrunāja. Ar sajūsmu skatījos līdz brīdim, kad Kraglers izlēma par labu Annai un atstāja prostitūtu. Bija neizprotama Annas nosvēršanās par labu Kragleram, jo nesaskatīju neko labāku šajā tēlā par viņas saderināto Murku. Abi “labi”, tikai katrs pa savam. Tāpat nesaskatīju pamatojumu Kraglera piedošanas ainai, ja nu vienīgi sentimentālas atmiņas. Un ,iespējams, tā ir režisora vaina. Paķertas lugas galvenās detaļas un parastam skatītājam, kurš nav pamatīgi iepazinies ar Brehta daiļardi un konkrēto lugu, pazudis pamatojums varoņu rīcībai.

  8. Sarmīte saka:

    Mjā, šī bija pirmā Liepājas teātra izrāde, kurā patiešām vīlos. Tā gaidīju Liepājas teātri Rīgā, un šitāda vilšanās…nekas nepārliecināja, neaizķēra, neuzrunāja. Neko nepārmetu lieliskajiem Liepājas aktieriem, bet režisoru gan gribējās izsvilpt…

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru