Egons Dombrovskis Visntona lomā ir izcils! Viņš nospēlē rakstura attīstībā – no kaismīga opozicionāra, kas ar savu ticību, enerģiju un personības spēku uzlādē nospiedošo nebrīves gaisu, līdz cilvēkam – vrakam ar apdzisušu skatienu. — Līvija Dūmiņa (“Neatkarīgā” / “1984”)


“Šausmu filma” par mīlestību

ILZE KĻAVIŅA
laikrakstam “Kurzemes Vārds”

Režisora Dž. Dž. Džilindžera un liepājnieku skatuviskā satikšanās izrādē K.Šēnhera „Ragana” atkal dāvājusi skatītājiem mazu šedevru. Apbrīnojama ir šīs sadarbības veiksmju sērija. („Dāma bez kamēlijām”, „Killera dienasgrāmata”, „Pīļu medības”, „Hanana”). Un atkal radošo ceļu bruģē dramaturģijas oriģinalitāte, konceptuāla ideja un vispārliecinošākais elements – meistarīgi aktierdarbi.

„Raganas” sižets ir stāsts par klasisko mīlas trijstūri (nav nozīmes, kurā laikmetā notiek darbība, vai pirms simts gadiem, kad sarakstīta Karla Šēnhera luga (1914.g.) vai 2011.gadā). Kāds Robežsargs, uzzinot par meža mājiņā dzīvojošo Vīra un Sievas kontrabandas slēpšanu, nolemj viņus atmaskot. Vīrs, savukārt, zinādams militārista plānu- panākt sievietes izpļāpāšanos, izdomā pretplānu un liek Sievai Robežsargu savaldzināt. Pamazām visi trīs tiek ierauti postošā kaislību virpulī.

„Raganas” tēli (Egons Dombrovskis (Vīrs), Inese Kučinska (Sieva), Kaspars Gods (Robežsargs)) asociatīvi atgādina agrīnā ekspresionisma pirmās „gotiskās”jeb “šausmu filmas”, kuras pirms simts gadiem uzņēma Frīdrihs Vilhelms Mūrnavs (“Nosferatu, šausmu simfonija”) Frensiss Fords Kopola (“Brema Stokera Drakula”), Verners Hercogs (“Nosferatu: Nakts parādība”), un citi kinorežisori.

Aktieru spēles rokraksts ir kaligrāfisks, tēli ir teatrāli spilgti, nostrādāti ar pilnu atdevi un līdz pēdējai vīlītei – katra kustība, skatiens, zilbes uzsvars pārdomāts. Egona Dombrovska drebelīgā gaita, kustības, runas maniere rāda deģenerējušos veci, kurš svētbildes vietā tur mātes fotogrāfiju un paļaujas uz savu gudrību. Kaspara Goda vīrišķīgais Robežsargs ar ierobežotām, mehāniskām kustībām atsedz sava tēla iekšējo būtību – trulu, vienas rievas domāšanu. Šķiet, ka aktrise Inese Kučinska izrādes laikā nospēlē vairākas lomas, tās nomezdama kā čūska ādas, te kļūdama gan par šļupstošu veceni, te par blondo „grēku”, šķīstu jaunavu un visbeidzot aprēķinātāju stervu. Režisors centrē tieši sievieti, un tās daudzās lomas preparē, nesaudzīgi noņemdams skalpu tām, jautājot SIEVIETE, (sieva, māte, mīļākā) kas tu esi?

Skarbs, tiešs, izkāpināts ir izrādes kamertonis, grotesks spēles veids. Izrāde atsauc atmiņā arī dekadenti manierīgo mēmo filmu „Salome” par princeses Salomes un viņas iekāres upura Jāņa Kristītāja galvu, kas tika nocirsta pēc viņas vēlēšanās.

Tīrs jutekliskums valda pār Ineses Kučinskas Sievu, kurai jāizvēlas viens no diviem kam pieglausties, kam piederēt, kuru valdīt un kam pakļauties, vai bagātajam kanārijputniņam čiepstētājam Vīram vai fiziskai valdzinošajam godīgajam Robežsargam. Izrādes punkts pielikts ar gaismas aplī izspūrušu Sievas galvu – aukstasinīgs tuvplāns ar cigareti zobos, VIŅA, pie kuras kājām mētājas divi līķi, izrādījusies visspēcīgākā.
”Nogalēt – šis vārds jau bija telpā pirms mums, mēs to tikai nosaucām”, tā skan teksta frāze, pāri cilvēka gribai stāvošs Liktenis un Spēks, kas pārverš cilvēkus marionešu teātrī. Jā, kā šausmu pasakā, rodas sajūta, skatoties šo izrādi. Mēs esam tikai kādu augstāku spēku gribas izpildītāji.

Izrāde ir fiziski grūti spēlējama, jo skatuves pacēlums (Vara Siliņa scenogrāfija- smalks koka mežģīņojums) grīdu paceļ platleņķa skatījumā pret zāli. Te viss ir redzams kā uz laboratorijas galda un palielināts kā zem lupas, te nolasām katra doma, nopūta, pauze. Gaismu partitūra (Mārtiņa Feldmaņa lielisks darbs) mērķtiecīgi izceļ un iekrāso glezniecisku dziļumu, kontrastu un ēnu pasauli. Palēnināto temporitmu paspilgtina muzikālā partitūra. Te dzirdamās nopūtas, elsas un trīsas – aizkustinošas un nožēlojamas vienlaikus, smieklīgas un reizē traģiski neizbēgamas. Šķiet, uz skatuves ir trīs marionetes, kas ir tikai rotaļlietas Liktens rokās. Gluži kā Cilvēks gribas, alku un prāta mūžīgajā pineklī.

Šajā izrādē atpazīstams tas Džilindžers – mākslinieks intelektuālis, kurš skaistumu rāda un reizē analizē, aicinot skatītājus gan izjust un gan vērtēt vienlaikus.