Bet vislielākā mīkla ir jautājums – kā latviešu valodu nepārzinošam režisoram iespējams tik asprātīgi spēlēties ar mūsu valodu, baudu ar savu kolorīto režijas rokrakstu sagādājot ne tikai acīm, bet arī ausīm un apziņai. — Dita Eglīte (“Kurzemes Vārds” // “Stavangera”)


Top iestudējums “Mūsu pilsētiņa”!

PrintJau vairāk nekā mēnesi Liepājas teātrī strādā režisore Gaļina Poliščuka, veidojot iestudējumu „Mūsu pilsētiņa”, kurai pati devusi žanrisko apzīmējumu – realitāte. Izrādei par pamatu ņemta Torntona Vaildera luga ar tādu pašu nosaukumu, bet tās Liepājas teātra skatuves variants tapis sadarbībā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti, kura materiālu pielāgojusi, liekot akcentu uz Liepāju un tās iedzīvotājiem.

T. Vailders savā lugā runā par ikdienas dzīves skaistumu, kā arī to, ka cilvēkiem jāiemācās novērtēt visu labo, kas ir viņu ikdienā. Jēgpilnas dzīves dzīvošana ir viena no Vaildera daiļrades pamattēmām, kura būs nozīmīga arī šajā izrādē.

„Teikšu godīgi – ir liels pārbaudījums stāstīt tieši par mūsdienām un pilsētu, kurā paši dzīvojam, jo ikviens šīs izrādes skatītājs ļoti labi zinās, kā tad mums te patiesi sokas. Un tomēr ir vērts riskēt, lai datētu to izjūtu kopumu, kas šobrīd virmo šeit – 21.gadsimtā, Latvijā, Liepājā un vēl precīzāk – liepājniekos. T. Vaildera “Mūsu pilsētiņas” pamats ļauj runāt par tēmām, kuras citādāk paliktu neskartas, tāpēc novērtēsim to un padomāsim paši par sevi te un tagad, jo nekam citam jau īsti nav jēgas,” par darbu pie materiāla saka R. Bugavičute.

Ar šo izrādi G. Poliščuka atgriežas Liepājas teātrī pēc vairāk nekā 10 gadu pārtraukuma. 2003. gadā šeit tapa viņas iestudējums „Romeo un Džuljeta”. Kopš 2010. gada, kad beidza pastāvēt režisores dibinātā „Teātra observatorija”, režisore pārsvarā iestudējusi ārpus Latvijas robežām – Krievijā, Igaunijā, Polijā.

„Strādāt Liepājas teātrī ir patīkami, aktieri ir brīnišķīgi un atsaucīgi, patīkami, jo jūtu, ka arī viņiem darbs ir svarīgs, un es daudz no viņiem iedvesmojos. Man ir ļoti svarīga katra aktiera individualitāte un gribu ļaut katram no viņiem izstāstīt sava varoņa stāstu,” par iestudējuma procesu stāsta G. Poliščuka. „Pilsēta šajā izrādē būs gandrīz kā atsevišķs tēls – tā tiks atklāta meitenes acīm, kura aug, pieaug, pirmo reizi iemīlas – tā būs tāda kā sava veida dienasgrāmata – ar novērojumiem un cenšanos visam atrast izskaidrojumu.”

Izrādē piedalīsies aktieri – Signe Ruicēna, Sandis Pēcis, Anda Albuže, Edgars Pujāts, Viktors Ellers, Everita Pjata, Sigita Jevgļevska, Leons Leščinskis, Samira Adgezalova, Armands Kaušelis, Karīna Tatarinova, Ilze Trukšāne, Ilze Jura, Pēteris Lapiņš.

Kopā ar režisori pie iestudējuma tapšanas strādā arī scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, video mākslinieks -8 un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis. Iestudējuma vajadzībām filmētais materiāls top sadarbībā ar  Robyworks.

Iestudējuma pirmizrāde paredzēta 29. janvārī!

  1. Izrāde nav tikai par Liepāju. Tā it kā ir par Liepāju, bet ne jau par pilsētu kā ģeogrāfisku vietu. Tā ir par cilvēkiem, kas izjūt sevī Liepāju, par cilvēkiem, kuros Liepāja ir atstājusi pēdas. Nē, tas nav komplimentārs stāsts. Tā pilnīgi noteikti nav slavas dziesma Liepājai, kas var dikti nepatikt kādam ar sevi pārņemtam ierēdnim. Bet, ja kāds atļausies teikt, ka tas pilsētu parāda ne no pareizās puses, tad viņš noteikti nav sapratis stāsta jēgu.
    Jēgu izstāsta Rebeka Ozola. Viņai ir trīspadsmit gadi. Tā ir pusaugu meitene, līdz matu galiņiem liepājniece, kas sapņo iepazīt mīlestību. Apkārt ir viņas draugi, vecāki, skolas biedri, citi liepājnieki. Viņi visi steidzas. Tāpat kā mēs visi – steidzamies. Un katram no mums ir savs sapnis, kuru parasti virza mīlestība. Šie sapņi liks smieties un sapņi liks raudāt. Un asaras birs, jo izjutīsim personīgi katru no šiem pilsētiņas stāstiem, jo noteikti kādu mēs pazīstam – tieši šādu liepājnieku. Un tāpat kā pati pilsēta atstāj pēdas katrā no cilvēkiem, kas nonāk tur, tāpat šī izrāde atstās pēdas sirdī un prātos. Pēkšņi vairs negribēsies steigties, iznākot no teātra uz ielas, rūpīgi palūkosieties, vai ielu šķērsot patiešam ir droši.
    Esi aizdomājies, vai steiga šobrīd ir svarīga, centies atcerēties, kad apskāvi savus mīļos un vai atceries tādu nieku, kad pēdējo reizi paskatījāties viens otram acīs. Sāksi meklēt kalendārā dienu, kad pēdējo reizi pateici, ka kādu mīli. Vai arī, atstājot teātri, gribas piespiest sev tuvāk savu mīļo cilvēku, lai klusi ausī iečukstētu, cik nozīmīga ir bijusi šī kopā pavadītā diena… Un pat tad, ja šķitīs, ka neviens Tevi nemīl, tad nāksies sev pajautāt: “Vai tu visiem paprasīji?”
    Brīnišķīga izrāde par katru no mums, pat, ja uz Liepāju brauksiet tikai, lai noskatītos izrādi. Un arī tad, Liepāja paspēs atstāt kādu nospiedumu. Rebeka Ozola par to noteikti parūpēsies.

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru