Izrādes enerģija un smacējošo šausmu kamols, kā arī aktieru ansambļa vienotā un precīzā intensitāte nav mazinājusies, kaut kopš pirmizrādes pagājis gandrīz gads. Teātris, ko noteikti vajag piedzīvot. — Līga Ulberte (“Kroders.lv” / “1984”)


Valdemāram Zandbergam – 90!

Radīts būt par varoni

Edīte Tišheizere

Valdemārs Zandbergs (05.03.1927–14.11.1994) bija aktiermākslas tīrradnis, kādi rodas ļoti reti. Apveltīts ar milzīgu skatuvisko un ekrāna pievilcību, Zandbergs spēja iemiesot visos laikos nepieciešamu, bet reti sastopamu tēlu – pozitīvo varoni, kas mīl un kuru pašu nevar neiemīlēt. Viņa radīto pozitīvo varoņu amplitūda bija ļoti plaša. Tā sākās ar Mārtiņu Ventu, jaunu revolucionāru filmā “Kā gulbji balti padebeši iet” un vēlāk tās turpinājumā “Latviešu strēlnieka stāsts” (1957, abām režisors – Pāvels Armands) – jau virsnieku, kura prototips bija Jukuma Vācieša traģiskā figūra. Aktieris nevar radīt mūžībai vai atvilktnei, tālab daudzi varoņi, ko viņam nācās spēlēt uz ekrāna pagājušā gadsimta 50. – 70. gados, bija labi un pareizi saskaņā ar padomju laika noteikumiem. Taču aktiera harisma ļāva arī šos tēlus izjust kā reālus un ticamus cilvēkus. Laimīgā kārtā Valdemāra Zandberga garās kinokarjeras noslēgums iekrita jau Atmodas gados, un viņš paspēja nospēlēt divas latviešu kultūrai būtiskas personības – Jāni Jaunsudrabiņu īsfilmā “Kā mēs aizgājām no mājām” (1986, rež. Pēteris Krilovs) un Krišjāni Baronu kinostāstā “Dzīvīte” (1989, rež. Aivars Freimanis). Valdemārs Zandbergs spēlējis turpat 50 filmās, un viņu varētu uzskatīt par vienu no nedaudzajiem latviešu kinoaktieriem. Tomēr, lai arī ar pārtraukumiem, viņš noteiktas pēdas atstājis arī teātrī.

Valdemāram Zandbergam agri un traģiski nācās kļūt pieaugušam. Viņš audzis Liepājā, mīlošā ģimenē ar strādīgiem vecākiem, kas radināja bērnus ne vien pie darba, bet arī grāmatām un mūzikas. Ģimenes rocībai augot, Zandbergi pārcēlās uz namu skaistajā Vītolu ielā pašā pilsētas centrā. Pirmajās kara dienās uzlidojumā Vītolu iela tika noslaucīta no zemes virsas, smagi ievainotais tēvs mira pa ceļam uz slimnīcu un tika apglabāts kopējā kapā. Valdemāram bija 14 gadu, kad viņš kopā ar vecomāti, saņēmis vācu okupācijas varas atļauju, atrada un savām rokām pārapbedīja tēvu. Tādi pārdzīvojumi nepaliek bez sekām. Valdemārs bija pietiekami pieaudzis, lai atcerētos dzīvi starpkaru Latvijā, izturētu kara traģēdijas un spētu izvērtēt jauno iekārtu ar tai līdzi nākošo vērtību pārvērtēšanu, meliem, puspatiesībām un pielāgošanos. Agros gados saņemtā dzīves pieredze, kas bija pretrunā ar jaunajām nostādnēm, visticamāk, kļuva par savdabīgu degmaisījumu, bet jūtīgā daba un  viegli ierosināmais temperaments – par dzirksteli, kas radīja šo savdabīgo, impulsīvo, reizēm nevaldāmo, bet skarošo spēlmaņa talantu.

Valdemārs Zandbergs spēlējis trijos teātros, taču viņa galvenā skatuve bija Liepāja. Tur viņš darbojies pa trim lāgiem (1950–1958; 1961–1968; 1976–1994). Par saviem pirmajiem skolotājiem Zandbergs uzskatīja Nikolaju Mūrnieku, Staņislavska sistēmas piekritēju un adeptu, kurš drīz vien pārņēma galvenā režisora posteni Liepājas teātrī, un Parīzē aktiermākslu studējušo Žani Kopštālu. Mūrnieks proponēja tieša un tūlītēja pārdzīvojuma teātri, bet pats savas lomas būvēja “no ārpuses”, balstīdamies vispirms uz stingru formu; Kopštāls uzskatīja, ka aktierim tikai jārada priekšstats par pārdzīvojumu, vienlaikus no malas to vēsi kontrolējot, taču savus tēlus spēlēja, dziļi un spontāni pārdzīvojot, – tā par abiem skolotājiem vēlāk atsaucās Zandbergs.

Sācis ar nelielam epizodēm un ielekšanu kolēģu lomās, jaunais aktieris diezgan ātri nonāca pie tiem tēliem, kuru dēļ paņemts teātrī – jaunajiem varoņiem, jūtīgiem un mīlošiem. Nikolajs Mūrnieks bija ne vien lielisks pedagogs, bet arī spilgts režisors, kura izrādēs vienmēr būtiska bija emocionālā atmosfēra, kas, ietekmējusi aktierus, caur viņiem vēl jo dziļāk skāra arī skatītājus.

Jaunais aktieris agri tika novērtēts Rīgas kinostudijas profesionāļus vidū, un kopš 1956. gada filmējās nepārtraukti. Mārtiņš Venta divās Pāvela Armanda filmās, un  ulmaņlaiku inteliģentais bezdarbnieks Kārlis Žuburs (Vara Krūmiņa filmā “Vētra”, 1960) ir Zandberga kinokarjeras sākuma spilgtākās lomas, kas atnesa popularitāti visā Latvijā un izveido viņa ekrāna tēlu. “Viņš bija radīts, lai spēlētu maigumu,” sacījusi aktiera partnere šajās kinolentēs Vija Artmane. Vīrišķība bez varmācības, maigums bez sentimentalitātes – tā bija šo tēlu būtība, kuras dēļ skatītāji bija ar mieru ignorēt filmās attēlotā laika politisko interpretāciju un veltīt uzmanību cilvēkiem un viņu jūtu patiesībai.

1959. gadā režisors Kārlis Pamše panāca, ka Zandbergu angažē Nacionālais (tobrīd LPSR A. Upīša Akadēmiskais Drāmas) teātris. Pamše bija iecerējis iestudēt Alehandro Kasonas lugu “Trešais vārds”, un dabas bērna Pablo lomu bija paredzējis Valdemāram Zandbergam pārmaiņus ar Jāni Kubili. Pablo, līdz 24 gadiem nodzīvojis kalnos, dabas vidū, pazina to, tāpat kā pamatjēdzienus dzīvība un nāve, taču gandrīz vai nebija sastapies ar cilvēkiem, un nu viņam, atgriežoties sabiedrībā vajadzēja uzzināt trešo pamatvārdu – “mīlestība”, taču tam līdzi arī “nodevība” un “meli”. Bērna tiešums un konkrētība, spontanitāte un jūtīgums bija nepieciešamas šai lomai, tāpat kā maigums. Zandberga partnere Margas lomā bija Māra Zemdega. “Viņš bija tik patiess, ka nevarēja atbildēt citādi – tikai patiesi.” Drāmas teātrī K. Pamšes režijā Zandbergs nospēlēja arī neierasti vīrišķīgu Trepļevu A. Čehova “Kaijā” (1960), taču drīz vien atgriezās Liepājā.

60. gadu beigas un 70. gadi, būtībā aktiera brieduma laiks, pagāja filmējoties neskaitāmās kinolentēs par padomju dzīves īstenību, kurās spēlētie tēli bija dzīvi un ticami cilvēki, taču maz ko vērtīgu atstājuši latviešu kino vēsturē.

Nozīmīgākais šā laika devums uz skatuves bija divas lomas Oļģerta Krodera izrādēs Liepājas teātrī – Marmeladovs F. Dostojevska “Noziegumā un sodā” (1976) un kapteinis Žeļeznovs “Vasā Žeļeznovā” (1977). Marmeladovs tapa patstāvīgi – aktieris slimoja ar plaušu karsoni, nevarēja piedalīties mēģinājumā un režisors akceptēja viņa savrupo darbu. Rezultātā radās gandrīz 20 minūšu garš monologs, būtībā gandrīz vai izrāde izrādē, līdz mielēm atklāta krituša cilvēka grēksūdze. Tieši par grēksūdzi to filmā “Dzīve, dzīvīte” nosauca arī Oļģerts Kroders, uzsvērdams, ka šāda, tehnikas neiegrožota temperamenta un pašatklāsmes aktieriem tā ir būtiska personiska nepieciešamība. Līdz fizioloģiskam pretīgumam naturālistiski Zandbergs spēlēja arī Sergeju Žeļeznovu “Vasā Žeļeznovā”.

Zandberga cilvēciska un profesionāla renesanse atnāca līdz ar Atmodu. Pētera Krilova filmā “Kā mēs aizgājām no mājām” viņš nospēlēja Jāni Jaunsudrabiņu, ne mazākajā mērā necenšoties panākt portretisku līdzību, jo daudz svarīgāk gan viņam, gan režisoram bija radīt sāpīgo sajūtu par atvadīšanās no dzimtenes. “Nav daudz tādu aktieru, kas var bez vārdiem paskatīties uz bērzu, un tu saproti, ka tā ir pēdējā reize. Nekad vairs viņš to neredzēs. Zandbergs to varēja. Jo viss, ko viņš juta, bija redzams – ja tas bija noliegums, tad arī papēdī bija tas noliegums. Ja viņš gāja prom no mājām, tad to varēja redzēt mugurā, kreisajā kājā, visur,” saka Krilovs.

Viena no pēdējām Valdemāra Zandberga kinolomām bija Krišjānis Barons Aivara Freimaņa filmas “Dzīvīte” otrajā daļā. Tā patiesībā bija vairāk nekā tikai loma – kā stāstīja aktiera draugs, rakstnieks Edvīns Tauriņš, viņš patiešām jutās kā Dainu tēvs, viņš juta ne vien dziļu saikni ar tēlu, bet arī personisku atbildību šā cilvēka un… tautas priekšā. Ne lāse netika izdzerta visu laiku, kamēr aktieris gatavojās lomai un filmējās. Un gatavojās viņš ārkārtīgi – līdz pat tam, ka iemācījās rakstīt Krišjāņa Barona rokrakstā un viņa roku varēja filmēt tuvplānā, atceras Aivars Freimanis.

Līdz mūža galam Valdemārs Zandbergs palika arī Liepājas teātrī. Atmodas virsotnē radās vīru vokālais ansamblis “Desmit kungi no Liepājas teātra”, kurā Zandbergs ne tikai dziedāja, bet arī lasīja dzeju. Ierakstā saglabājies viņa lasījums Jāņa Plotnieka dzejolim “Tie zvani”, kurā gandrīz neizturama emocionālā temperatūra tomēr noturēta skatuves patiesības līmenī. Šim dzejolim skanot, mākslinieku 1994. gada novembrī izvadīja no Liepājas teātra uz pilsētas Centrālajiem kapiem.

 

 

  1. Bija Dieva dota talanta aktieris.

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru