Izrādes enerģija un smacējošo šausmu kamols, kā arī aktieru ansambļa vienotā un precīzā intensitāte nav mazinājusies, kaut kopš pirmizrādes pagājis gandrīz gads. Teātris, ko noteikti vajag piedzīvot. — Līga Ulberte (“Kroders.lv” / “1984”)


Varbūt es esmu lielais brālis?

Maija Uzula-Petrovska

Interneta plašumos klejo kāds ironisks fotoattēls (iespējams, gan uzlabots ar fotošopa palīdzību) – līdzās piemiņas plāksnei, kas vēsta, ka šajā Londonas namā dzīvojis rakstnieks Džordžs Orvels, uzstādīta novērošanas kamera ar uzrakstu, ka ieraksts tiek veikts augu diennakti. Lielais Brālis tevi vēro.
Droši var teikt, ka Orvela hrestomātiskā antiutopija 1984 (sarakstīta uzreiz pēc Otrā pasaules kara, 1948. gadā) pārdzīvojusi nosaukumā minēto gadskaitli un mūsdienās ir uzmanības vērta ne tikai romāna literāro kvalitāšu dēļ vai kā biedējošs 20. gadsimta totalitāro režīmu spogulis. Orvela vēstījums par Vinstona Smita dumpošanās mēģinājumiem Lielā Brāļa un Partijas uzurpētajā Okeānijā ir visnotaļ aktuāls joprojām. Kaut Laura Groza-Ķibere, Liepājas teātrī iestudējot 1984 Roberta Aika un Dankana Makmillana dramatizējumā, akcentu nav tiešā veidā likusi uz mūsdienu politisko kontekstu (piemērs nav tālu jāmeklē, Krievijas propagandas mašinērija strādā ar apbrīnojamu vērienu), tas darbojas zemdegu līmenī. Tomēr uz Liepājas teātra skatuves acis žilbinošā košumā atklāts globālās patērētājsabiedrības portrets, tādējādi iezīmējot mūsdienu verdzības maldinoši pievilcīgos vaibstus, bet ne mazāk stingro tvērienu, kad jāiznīcina indivīda centienus domāt, spriest un mīlēt patstāvīgi. Lielie jautājumi aizved no Lielā Brāļa tur ārā (kaimiņzemē, Saeimā, priekšniecībā, televizorā) uz Lielo Brāli katrā pašā. Kas nosaka mūsu domas un pārliecību? Cik neatkarīgi varam būt savos uzskatos un centienos? Līdz kādai robežai esam uzticami paši sev un saviem tuvākajiem? Vai vienmēr ir izvēle starp diviem dzīves vadošajiem spēkiem – bailēm un mīlestību?

Jaunais pelēkais
Neraugoties uz Aika un Makmillana dramatizējumā ik pa laikam uzpeldošajām salkanajām didaktikas atraugām (īpaši pliekans ir lugas ievads, kurā tās varoņi kā nākotnes lasītāji apcer Vinstona dienasgrāmatas vēstījumu, bārstoties ar dažādām banalitātēm gan par literatūras ietekmi uz cilvēku prātiem, gan rakstnieka misiju; prologs ir arī Liepājas iestudējuma vājākais skats), mākslinieciskajai komandai izdevies radīt izrādi, kurā Orvela nedz vienkāršie, nedz didaktiskie jautājumi apbrīnojami labi sadzīvo ar negaidīti spilgtu, mākslinieciski pārliecinoši izvēlētu un tehniski meistarīgi realizētu izrādes formu.

Iestudējuma vizualitāte, ritms, mūzika, horeogrāfija pirmajā brīdī šķiet pat kontrastējoši pretēji Orvela romāna atmosfērai (..lai gan saule spīdēja un debess bija spilgti zila, šķita, ka krāsainību neredz nekur citur kā vienīgi malu malās izliktajos plakātos.). Ja grāmatu var salīdzināt ar dažādu toņu pelēku gravīru, kas papildināta ar melnbaltiem avīžu, afišu, traktātu izgriezumiem, tad izrāde ir kā košs plakāts, raibs, mirguļojošs reklāmkarogs, kas agresīvi lec acīs kādā interneta portālā. Taču raibais, apdullinoši košais izrādē funkcionē kā jaunais pelēkais. Tādējādi ar teātra mākslas līdzekļiem uz skatuves iemiesota 1984 apcerētā dubultdomas ideja, kas izpaužas, piemēram, tādos plaši zināmos romānā aprakstītā režīma pamatpostulātos kā „Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Nezināšana ir spēks.”
Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas darbs rada pārliecinošu ansambli – vizuālo zīmju sistēmā risinātu dramaturģiju. Skatuves telpa iedalīta vairākos, savstarpēji kontrastējošu faktūru segmentos (ugunīgas magones, spilgti zaļš zālājs, baltu flīžu sterilais vēsums, sarkans buduāra samts, senas kartes sēpija). Tie, pirmkārt, iezīmē dažādas darbības vides (antikvariāts, iekšējās partijas biedra O’Braiena apartamenti, Vinstona un Džūlijas tikšanās vieta zaļumos un pēcāk slepenajā istabā, Vinstona darbavietas, Patiesības ministrijas ēdnīca). Otrkārt, sakabē ar Vītoliņas kostīmiem, kuros izmantotas tās pašas scenogrāfijas krāšņās faktūras un kurus, pieskaņojoties sienām, visi izrādes dalībnieki (izņemot Vinstonu, kas tērpies netīri zilā, raupjā kombinezonā) periodiski maina, tiek iedarbināta visaptveroša izspiegošanas un neuzticības atmosfēra. Aktieri ne tikai ieņem hameleonisku novērotāju pozīcijas, bet arī runā Vinstona Smita dienasgrāmatas tekstus, tādējādi izpildot visu redzošo un zinošo sienu funkciju (Partija, no kuras neko nenoslēpsi). Bet, ja paturam prātā lugas sākuma uzstādījumu ar dienasgrāmatas lasītājiem nākotnē, vienlaikus veic arī idejiski pretēju darbību – Vinstona individuālais pārdzīvojums šādā veidā tiek kopīgots, padarīts par manu, tavu, ikviena cilvēka dzīves jautājumu un izvēļu ceļu.

Apokaliptiskais šovs
Laura Groza-Ķibere lugas divus cēlienus mērķtiecīgi apvienojusi vienā, tādējādi panākot neatslābstošu kāpinājumu divu stundu un divdesmit minūšu garumā. Lai arī bez mehāniska pārrāvuma, izrādei tomēr ir divas daļas: pirmajā pasaule tiek lēnām radīta, otrajā ar vērienu sagrauta. Pirmajā daļā skatītājs var sekot Okeānijas dzīves absurdajai dzīves kārtībai, tās iedzīvotāju bailēm un funkcionēšanai piedāvātā mehānisma ietvaros, kā arī Vinstona Smita disidentisma mēģinājumiem un viņa mīlasstāstam ar Džūliju. Izrādē Liepājas teātris pārliecina ar spēcīgu dažādu paaudžu aktieru ansambli. Egons Dombrovskis, Agnese Jēkabsone, Gatis Maliks, Leons Leščinskis, Anda Albuže, Viktors Ellers, Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis un debitante, pavisam jauniņā Terēze Laukšteina – katrs no viņiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē precīzi darbojas sev atvēlētajos krāsu un faktūru segmentos.

Pamatoti tiek slavēts izrādes galvenās lomas Vinstona Smita interprets Egons Dombrovskis. Vienlaikus jāatzīst, ka aktieris ļoti meistarīgi darbojas sev ierastā ampluā robežās (kas gan ir plašas), šoreiz visciešākās paralēles var vilkt ar dzīves un sabiedrības opozicionāru Zilovu Aleksandra Vampilova Pīļu medību iestudējumā (2009). Līdzīgi arī citos aktierdarbos mazāk var saskatīt kādas jaunas, negaidītas šķautnes, toties optimāli izmantoti jau iepriekšējās lomās attīstīti resursi. Agnesei Jēkabsonei Džūlijas lomā izdevies radīt tēlu, kurā apvienojas trausla ārējā ledus kārtiņa ar versmainu kaislību. Aktrise pārliecina gan ar izstrādātu tēla psiholoģiju, gan spēju radīt veselu stāstu ar vienu darbību, lejot kafiju pāri tasītes malām. Pareizo robu šoreiz izdevies atrast Gata Malika specifiskajai, citās lomās nereti arī pašmērķīgi ekscentriskajai spēles manierei: Malika atveidotais O’Braiens ir līdzvērtīgs pretinieks Dombrovska Vinstonam Smitam.

Īpaša idejiskā slodze iestudējumā ir Bērna tēlam – no Orvela aprakstītajiem bērniem, kas, partijas audzināti, bez kādiem jautājumiem gatavi nodot ikvienu, tostarp (un jo īpaši) savus vecākus, izrādē Bērna tēls izaudzis par simbolu nākotnes un cerības nāvei un pārtapšanai par iznīcību. Terēzes Laukšteinas Bērns – īsts mazas meitenes ķermenis un ļoti nopietna, koncentrēta skatuviskā darbība pelēkā kardināla un bendes palīga lomā. Tieši šis kontrasts rada šermuļus, un to var salīdzināt, piemēram, ar beļģu sirreālista Renē Magrita gleznu Bauda (1927), kurā maza meitene ar zobiem plosa putnu, asinīm šķīstot uz baltās apkaklītes.

Liela nozīme skatuves darbības organizācijā un izrādes idejiskajā atklāsmē ir Lienes Gravas asprātīgajai horeogrāfijai – gan veidā, kā aktieri parādās un pazūd uz sienām, gan masu raustē naida minūtēs, gan kaislīgi intīmajā Vinstona un Džūlijas revolucionārā seksa ainā (viena no gaumīgākajām un vienlaikus erotiskajām variācijām, kas par šo tēmu redzēta pēdējo gadu laikā). Līdzīgi kā tandēmā darbojas scenogrāfija un kostīmi, viens otru papildina arī izrādes kustība un Kārļa Auzāna mūzika.

Izrādes pirmajai daļai var sekot līdzi kā veiksmīgai, taču, iespējams, arī mazliet naivai romāna interpretācijai. Toties izrādes otrā daļa pilnībā pārliecina ar spēju tieši ar teātra mākslas līdzekļiem piešķirt 1984 jaunu rakursu un nozīmi. Vinstona Smita spīdzināšana 101. istabā uz skatuves realizēta kā grandiozs izklaides šovs Gata Malika O’Braiena vadībā. Viktors Ellers, Edgars Ozoliņš un Sandis Pēcis spīdzinātāju lomās dejo žilbinoši. Bērns raiti klīrīgā solī pienes arvien jaunus moku rīkus, skan uzbudinoša mūzika, šķīst asinis, vienlaikus ir aizraujoši un nelabi. Vinstona iznīcināšana līdz Džūlijas nodošanai un savas personības zaudēšanai notiek ļoti ilgi, skaļi, koši, izsmeļot šova potenciālu līdz pēdējam šķebinošajam pilienam. Jautājumi un atbildes nav viegli, var apmulst: O’Braiena mudinājums Vinstonam pārvarēt sava ego robežas taču ir tik pamatots. Ar šo jautājumu taču nodarbojas visas pasaules lielās garīgās prakses. Bet asinis šķīst, un biedējošie mežonīgo žurku purni ir pavisam tuvu.

Kad pusaudžu gados pirmo reizi lasīju Orvela 1984, romāns uz mani atstāja satriecošu iespaidu. Galvenokārt ar dziļi sāpīgo apzināšanos, ka nav un nebūs tādas mīlestības, kuru es pati galēji nelabvēlīgos apstākļos neiznīcinātu savu baiļu dēļ. Reti kad izdodas atkārtot agrā jaunībā piedzīvotus spilgtus iespaidus, tagad Orvela romāns man ir vairs vienkārši laba, gudra lasāmviela. Liepājas iestudējums, ja ne satrieca, tad pārsteidza ar emocionālo kokteili, kādu var radīt mērķtiecīga un formā krāšņa cilvēka iznīcināšana uz skatuves: žēlums, ziņkārība, sadistisks gandarījums, nosodījums pret slepkavām un vienlaikus arī pret upuri, estētisks baudījums no slepkavu bandas prasmīgā šova. Ne velti runā, ka šis ir skatītāju, novērotāju laiks. Es vēroju, un man piedāvā šovu, lai es skatītos vēl un vēl, skatītos rūpīgāk un aizrautīgāk. Ja es esmu tā, kas skatās, varbūt es esmu Lielais Brālis?