Jaunais aktieris Rolands Beķeris savā talanta mirdzumā pārliecina, ka tiešām ir sprīdi tuvāk debesīm, nevis sprīdi pastiepies no zemes. Lai vai kāds ir teiciena līdzšinējais lietojums, Sprīdīša sirds liepājnieka Beķera sniegumā tiešām ir kā dimanta oliņa, no kuras noskalots viss melnais. Artistisks, izteiksmīgs, precīzs un tiešs – pārliecinoši dabisks tēls, kurš savā naivumā nav lētticīgs, savā spītībā nav stūrgalvīgs, veiklībā nav paviršs un uzņēmībā nav pārcenties. — Ilze Kļaviņa (“Kultūrzīmes” / “Sprīdītis”)


Vecās dāmas vizīte

Basic CMYKFrīdrihs Dirrenmats
TRAĢISKA KOMĒDIJA
Režisors – Aleksejs Girba

Gillenes pilsētiņa un tās iedzīvotāji grimst nabadzībā – tiek slēgto veikali, rūpnīcas un uzņēmumi. Pēc daudzu gadu prombūtnes Gillenē atgriežas tās bijusī iedzīvotāja Klēra, kas nu ir kļuvusi par miljardieri. Reiz, jaunības dienās, viņa bija neprātīgi iemīlējusies veikalniekā Illā, kuram nu dots uzdevums veco dāmu apvārdot, lai iegūtu viņas miljonus. Viņa piekrīt gilleniešiem palīdzēt, bet tikai ar vienu noteikumu..

Savā daiļradē F. Dirrenmats risina gan sociālus, gan morāli ētiskus jautājumus. Viņa uzmanības centrā vienmēr bijis cilvēks un sabiedrība kopumā. Arī šīs lugas centrā ir veikalnieks Ills un viņa jaunības dienu mīlestība Klēra, kas reiz ar kaunu no pilsētas padzīta, nu ir atgriezusies kā miljardiere un vēlas atriebties par sev nodarītajiem pāridarījumiem.

Viesi:
Klēra Cahanasjana – Inese Kučinska
Viņas vīri – septītais, astotais, devītais – Kaspars Kārkliņš
Pārvaldnieks – Jānis Dreiblats
Tobijs – Ilze Jura
Robijs – Ilze Trukšāne
Kobijs – Mārtiņš Kalita
Lobijs – Rolands Beķeris
Viesus sagaida:
Alfrēds Ills – Kaspars Gods
Illa kundze – Anda Albuže
Otīlija, viņu meita – Everita Pjata
Kārlis, viņu dēls – Edgars Ozoliņš
Birģermeistars – Edgars Pujāts
Mācītājs – Viktors Ellers
Skolotājs – Leons Leščinskis vai Ēriks Vilsons
Ārsts – Armands Kaušelis
Policists – Gatis Maliks
Hofbauers – Sandis Pēcis
Gleznotājs – Pēteris Lapiņš
Pirmā sieviete un koncertmeistare – Karīna Tatarinova
Otrā sieviete – Samira Adgezalova
Luīzes jaunkundze – Anete Berķe
Stacijas priekšniece un korespondente – Sigita Jevgļevska
Žurnālisti – Rolands Beķeris un Mārtiņš Kalita

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Liene Rolšteina
Horeogrāfe – Inga Raudinga
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis
Video mākslinieks – -8
Muzikālais noformējums – Kārlis Auzāns
Dziesmu teksti – Rasa Bugavičute-Pēce
No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš

Pirmizrāde 2016. gada 10. septembrī

Iestudējums tiek rādīts ar Diogenes Verlag (AG) Šveice atļauju.

ATSAUKSMES PAR IZRĀDI:
Sociāls eksperiments par jūtām – Ilzes Kļaviņas recenzija laikrakstā “Kultūrzīmes”

Foto: Mārtiņš Vilkārsis

  1. Izrāde parastā. Tā es 2 vārdos raksturotu šīs sezonas pirmo veikumu. Allaž ar lielu nepacietību un sevišķu ieinteresētību gaidu mūsu teātra izrādes, kas top sadarbībā ar svešiem režisoriem. Taču šoreiz kopdarbam naftalīna smaka. Tā vien šķiet, ka krievu režisors Aleksejs Girba Liepājas skatītāju un mūsu aktierus novērtējis par zemu. Režijai pietrūka novatorisma, jaunu iniciatīvu un ideju. Lauku kultūras nama līmenim režisora darbs būtu gana labs. „Vecās dāmas vizīte” man bija pilnīgi vienaldzīga – nekādu emociju un izjūtu, nekādas pēcgaršas. Uzreiz pēc pirmizrādes jau biju aizmirsusi, ka biju teātrī. Jācer, ka vismaz aktieriem darbs pie jauna režisora deva kādu gandarījumu un pieredzi.

    Aktieru tekstos bija daudz kļūdu. Vai teātrim ir valodas konsultants?

    Patika Rolanda Beķera un Mārtiņa Kalitas izteiksmīgā darbošanās epizodiskajos tēlos. Tā izrādi uz mirkli atdzīvināja un radīja patiesu jautrību. Viss pārējais likās samākslots un uzspēlēts, kam nebija iespējams noticēt. Vienīgi Inese Kučinska vecās dāmas lomā mani pilnībā pārliecināja.

    P.S. Vai rotējošā policijas būdiņa ar Herberta Laukšteina un Gaļinas Poļiščukas atļauju bija aizlienēta no „Cilvēka, kurš vairās no lifta”? :)

  2. Skatiitaajs says:

    Izrādes vadmotīvs ir “uz parāda”. Dzīvot uz parāda nelauzot galvu par noteikumiem, kurus uzstāda kreditors. Gan jau viss nokārtosies. Ja nenokārtosies, tad vainīgs būs nevis parādnieks, bet noteikti kāds cits. Vispār jau izrāde ir nevis par Gillenes pilsētu, bet Latvijas valsti. Tāpat kā Gillenē, Latvijā kādreiz bija attīstīta rūpniecība, “ārzemes” citiem PSRS iedzīvotājiem, bet tad ar saukli uz lūpām “kaut vai pastalās, ka tikai Eiropā”, viss tika sagrauts un iztirgots. Tāpat kā Gillenē metalurģiskā rūpnīca slēgta. Gillenē vilcieni vairs neapstājas – Liepājas-Vaiņodes, Liepājas-Venstspils vilcieni jau sen likvidēti, Liepāja-Rīga agonē. Un tad parādās Klēra Cahanasjana vai Eiropas Savienība (kā nu kurā izrādē to sauc) un piesola miljardu! Tikai ar vienu noteikumu – nodot draugu. Lai arī atklāti visi uzstājas pret šādu prasību, klusībā visi jau ir piekrituši un pieņemuši spēles noteikumus. Sēžot uz kredītu un Cahanasjanas (Eiropas fondu) naudas adatas, gluži kā narkomāni, cilvēki ir gatavi darīt jebko neskatoties uz morāli un ētiku. Zelta teļa (šajā izrādē – zelta govs) dēļ tiek aizmirstas visas cilvēcības pamatvērtības. Es varbūt izrādi nosauktu nevis par traģisku komēdiju, bet komēdisku traģēdiju.

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru