VĒL TUVĀK
Patriks Mārbers
DRĀMA 2 cēlienos
Režisors – Kārlis Krūmiņš
Ārsts, fotogrāfe, striptīzdejotāja un rakstnieks – sekss, mīlestība, meli un nodevība. “Vēl tuvāk” ir stāsts par mūsdienīgu cilvēku mūsdienīgajām attiecībām četrarpus gadu garumā, tas ir stāsts par četriem cilvēkiem, kuri izmisīgi vēlas mīlēt un būt mīlēti.
Režisors jautā: ko mūsdienu cilvēkam nozīmē mīlestība? Sekss? Bauda? Atklātība? Kaisle? Uzticība? Kas vispār ir mīlestība; un kas vispār ir mūsdienu cilvēks? Vai tas ir baudu un vēlmju realizācijas iespēju pārbagātības upuris, vai vienkārši savās vēlmēs un iespējās apmaldījies, vienkārši mīlēt un būt mīlētam gribošs cilvēks?
Lomās:
Anna – Inese Kučinska
Larijs – Marģers Eglinskis
Alise – Sigita Jevgļevska
Dens – Edgars Pujāts
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Dace Pudāne
Projekcija – Ineta Sipunova
Pirmizrāde 2009. GADA 9. OKTOBRĪ
ATSAUKSMES par izrādi:
Attiecību četrstūris Kārļa Krūmiņa režijā
Foto – Ziedonis Safronovs
ieteikt draugiem
iečivināt
jaunumi e-pastā
Loading ...
es ļoti, ļoti ceru, ka būs labi.
Bija labi. Vairāk nekā labi. Iesaku noskatīties un pārliecināties
Veiksmīgi, smieklīgi un nebija garlaicīga izrāde.
Nezinu gan, vai lieliska. Daudz seksa, daudz rupjību, varbūt jauniešu auditorijai vairāk.
Ļoti laba izrāde, vienmēr aktuāla tēma, malači !
Redzēju arī filmu “Closer” , izrāde interesantāka un iespaidīgāka, aktieru spēle spilgtāka. Iesaku arī citiem noskatīties “Vēl tuvāk…”
saturs un aktieru izpildījums labs, bet nedaudz nepatika izteicieni, likās nedaudz par rupju, kaut ikdienā tāda mūsu valodiņa ir.
Jo tālāk, jo trakāk, ārprāc!!!
Izrāde laba. Noturēja intrigu līdz pēdējam mirklim. Vienreizīga aktierspēle! Paldies veidotājiem!
Gribēju vēlreiz noskatīties šo lielisko izrādi (man arī patika labāk, nekā filma!), bet pagaidām izrāžu plānā “Vēl tuvāk” neredzu. Lieliska izrāde, mūsdienīga tēma, precīzs aktieru tēlojums, īpaši gribās pateikties Marģerim Eglinskim par mazliet skumju tēlu (bez ierastās bufonādes), protams, arī visi pārējie trīs ir pārliecinoši, dzīvi – kā jau dzīvē, bez uzspēles, gandrīz ikdienišķi un tāpēc saprotami un tuvi. Vai nopietnā izrāde vidējam vecumam – vienīgā tāda – teātra repertuārā – vēl bus redzama?
Gribētos, lai būtu, lai arī citi, kas nav redzējuši, varētu pēc tās noskatīšanās padomāt par sevi – kā dzīvot, kā mīlēt, ko šajā mūsu vienīgajā dzīvē meklēt, ko gaidīt no tā otrā cilvēka, kam ļoti tuvu ieskaties acīs?