Nepārspējams ar savu vienreizējo plastiku iestudējumā ir Gatis Maliks bravūrīgā, bet pagļēvā Murka lomā. Viņa uznāciens un pirmā deja jau vien ir ko vērta, jo ietver sevī gandrīz visu iepriekšējo attiecību vēsturi ar kāroto līgavu. Arī pēcāk aktieris ļoti jūtīgi sabalansē lomas komisko zīmējumu ar sava varoņa cilvēciskajiem pārdzīvojumiem. — Normunds Akots (“Kultūrzīmes” / “Sasodītais sarkanais mēness”)


Vēsture

Sākums

sakumsLiepājas teātris ir augstu ideālu lolojums. To vārdā dakteris Ernests Ekšteins, kas no Elkuzemes muižas zemniekiem izsities līdz mācītam cilvēkam, 1906. gadā piedalās Dramatiskās biedrības dibināšanā, uzņemas tās vadību, vāc ziedojumus un ziedo pats, lai tikai 1907. gada 11. martā varētu notikt Čehova “Tēvoča Vaņas” izrāde. Bijušajā vešūzī Suvorova ielā 2, starp Drāšu fabrikas strādnieku nameļiem un malkas šķūnīšiem, sāk darbu pirmais profesionālais Liepājas teātris.
Pirmā pasaules kara laikā paliek nepabeigts un tukšs vācu teātrim celtais nams Hāgedorna ielā. 1918. gadā to atdod latviešu teātrim. Pāriešanu uz jaunajām telpām vada Otīlija Muceniece, aktrise un pirmā profesionālā latviešu režisore. Viņa savām rokām vāra vecos dekorāciju audeklus, lai būtu, uz kā mālēt jaunas, spēlē Raiņa un Aspazijas varones, iestudē tikai labu dramaturģiju.
Pirmajās desmitgadēs Liepājas teātrī spožu sliedi atstāj mākslinieki, kuru talants vēlāk pieder visai Latvijai – Paula Baltābola un Tija Banga, Anta Klints un Alfreds Amtmanis-Briedītis, viens no nedaudzajiem latviešu traģiķiem Teodors Lācis, Ēvalds Valters un Emīlija Bērziņa, Emma Ezeriņa un Alfrēda Videnieks, pirmos panākumus gūst režisors Jānis Zariņš un scenogrāfs Herberts Līkums.
Uz ilgu radošu palikšanu atnāk Rūdolfs Štreihfelds-Varkalis, Amālija Mencele, Mirjama Štāle, Ance Silnovska, Visvaldis Silenieks, Pauls Zālītis, Žanis Kopštāls.
Lai noturētu publikas uzmanību, ir jāiestudē daudz un bieži, un ne vienmēr to labāko dramaturģiju. Bet ideālismam atliek vietas – kā pērles mirdz Raiņa “Pūt vējiņi” (1920), “Jāzeps un viņa brāļi”(1926), Annas Brigaderes pasakas un Rūdolfa Blaumaņa dziļi tautiskās lugas, Šekspīra un Šillera traģēdijas, Aleksandra Ostrovska komēdija “Mežs” (1936), ko mūža nogalē iestudē Teodors Lācis, pats ar vērienu spēlēdams klejojošo traģiķi Ņeščatstļivcevu, bet Ē. Valters – komiķi Ščastļivcevu.

Teātra mākslinieciskie vadītāji līdz Otrajam pasaules karam:
1908 – 1914 Teodors Podnieks
1918 – 1921 Otīlija Muceniece
1921 – 1926 Alfrēds Zommers
1926 – 1934 Fricis Rode

Mūrnieka laiks

murnieksNo 1936. līdz 1968. gadam teātrī strādā Nikolajs Mūrnieks, un 1953. gada ir arī tā mākslinieciskais vadītājs. Viņš ir idejiskais līderis un nemiera gars, kauls no Smiļģa kaula. Neraizējas par psiholoģiskiem smalkumiem, bet domā par izrādes kopnoskaņu: klusumu, ko pārtrauc negaidīta skaņa vai iedziedāšanās, skatuves gaismu iespējām. Nesamierinās ar to, ka strādā provinces teātrī, un pāris sezonās panāk, ka kritiķi Liepājas izrādēm lieto to pašu mērauklu, ko galvaspilsētas teātriem.
Mūrnieka laikā Liepājas teātris kļūst par kadru kalvi Rīgai. Zigrīda Stungure, Dzidra Ritenberga, Ieva Mača, Astrīda Kairiša, Helga Dancberga ir tikai daži spilgti vārdi. Ja papildinājums nenāk no augstskolas, lietaskoki atrodas pašdarbībā – Valdemārs Zandbergs, Leonīds Locenieks, Haralds Strahovs, Daumants Mīlgrāvis.
Top smalki klasikas iestudējumi – Čehova “Kaija” un Turgeņeva “Muižnieku ligzda”, Blaumaņa “Skroderdienas” un M. Gorkija “Jegors Buličovs” ar pašu režisoru titullomā.
Caur Mūrnieka daiļradei vijas latviešu strēlnieku tēma. Tieši vai netieši, ar dziesmām vai pieminēšanu, streļķi iznāk uz skatuves kā vērtību mēraukla. Sākot ar Viļa Lāča vēlāk aizmirsto “Tālo ceļu”(1938) un “Veco jūrnieku ligzdu”, Griguļa “Savu lodi nedzird” un beidzot ar nepabeigto Vanaga “Balādi par nezināmo zēnu”(1967)
Līdzās Mūrniekam no pirmās aktrises par spēcīgu režisori top Irmgarde Mitrēvice. Viņas iestudējumi valdzina ar psiholoģiskām niansēm, stila izjūtu un mizanscēnām. “Trīsgrašu opera” (1965) kļūst pat etalonu Brehta iestudējumiem latviešu teātrī.
Mūrnieka paspārnē debitē jauni režisori – Imants Krenbergs, Oļģerts Kroders, Andrejs Migla.
Kultūras ierēdņi neņem vērā smagi slimā Mūrnieka lūgumu, lai Irmgarde Mitrēvice turpina viņa darbu. Par galveno režisoru tiek iecelts Andrejs Migla.

Mākslinieciskie vadītāji pēc Otrā pasaules kara:
1950 – 1953 Žanis Brasla
1953 – 1968 Nikolajs Mūrnieks
1968 – 1974 Andrejs Migla

Andreja Miglas laiks

miglaAndrejs Migla (1940) ienāk teātrī tūlīt pēc Latvijas Valsts Konservatorijas Režijas fakultātes beigšanas. 1964. gadā Liepājā top viņa diplomdarbs, J. Švarca „Parastais brīnums”, kurā jau skaidri iezīmēts režisora rokraksts – scēniski spilgts, bet attiecībās ar aktieriem mierīgs un pakāpenisks. Kā revolucionārs plakāts uzvesta B. Brehta „Mātes” (1967) izrāde, kurā otro elpu atgūst īpatnējā, asā aktrise Malvīne Ustube. Tajā pašā gadā iestudētā J. Gruša luga „Mīla, džezs un velns”, izaicinoša gan formā, gan saturā, atklāj smagas jaunatnes problēmas. Mūziku lugais raksta Imants Kalniņš, skatuves noformējumu veido viens no tālaika modernākajiem scenogrāfiem Arvīds Plaudis. A. Migla ap sevi veido mūsdienīgu mākslinieku grupu, kas lielā daļā izrāžu maina ierastos priekšstatus par Liepājas teātri kā stingru reālisma citadeli.
1968. gadā Migla tiek iecelts par teātra galveno režisoru un šajā postenī strādā līdz 1974. gadam.
Kad 60., 70. gadu mijā Liepāja kļūst par rokmūzikas galvaspilsētu, teātrī Imants Kalniņš raksta pirmos mūziklus Latvijā (un arī Padomju Savienībā). No pirmā acu uzmetiena pavisam nevainīgus – par trim musketieriem, princi un ubaga zēnu. Taču aiz romantiskā sižeta un demokrātiskās muzikālās formas ieslēpts spēcīgs protesta lādiņš. Četri karaļa vīri dzied par to, ka ikvienam jāizšķiras, ko darīt – rāpot vai lidot. Kopā ar A. Plaudi un horeogrāfi Karmenu Austrumu rodas spilgti un formā nevainojami iestudējumi. A. Migla raksta arī mūziklu dramaturģisko pamatu, un tas ir aizsākums viņa turpmākajai literāta darbībai.
1971. gadā mācības beidz A. Miglas vadītā I studija, un teātra kolektīvu papildina Anda Albuže, Ināra Kalnarāja, Juris Bartkevičs, Gunārs Borgs, Gunārs Tūls, Kārlis Zušmanis.
1974.gadā uz Liepāju par māksliniecisko vadītāju pārnāk Oļģerts Kroders. A.Migla teātrī turpina darboties līdz 1979.gadam, kad kļūst par Latvijas radio galveno režisoru.
1997.gadā sadarbībā ar aktrisi Ilgu Martinsoni top Zentas Mauriņas simtgadei veltītā monoizrāde „Cilvēka griba ir viņa debesis”.

Krodera laiks

krodersPirmoreiz Oļģerts Kroders ierodas Liepājā 1959. gadā, pēc izsūtījuma. Tie ir mācekļa gadi, bet jau pirmajās izrādēs viņš atmin Veras Šneideres talantu. 1974. gadā, direktora Voldemāra Pūces aicināts, Kroders atgriežas Liepājā kā galvenais režisors. Viņa prasībām atsaucas Šneidere, Aina Jaunzeme, Aina Karele, Jānis Kuplais, Valdemārs Zandbergs. Pārējos aktierus galvenais režisors pamazām audzina pats. Lielās lomās aug Indra Briķe un Juris Bartkevičs. “Noziegumā un sodā” ugunskristības iztur Jānis Makovskis. Vēlāk viņiem pievienojas Mārtiņs Vilsons, Viktors Čestnovs
80. gados jau var teikt, ka teātra ansamblim ir pa spēkam gandrīz vai jebkurš uzdevums – no Viljamsa “Tetovētās rozes” līdz Šekspīra “Hamletam”, no Ostrovska “Līgavas bez pūra” līdz Čehova “Kaijai”. “Kaijā” vietā ir visi, ko režisors audzinājis gan tieši, kā Briķi un Bartkeviču, gan netieši, kā Daci Makovsku, Anitu Kvālu, Jāni Kuplo, Jāni Dreiblatu, kas mituši viņa uzmanības perifērijā. Teātrī ienāk nupat Krodera kursu Konservatorijā beigušie Inese Jurjāne, Leons Leščinskis. Kroders ir savu teātri uzcēlis un pēc pāris sezonām dodas prom.
Krodera aizvējā strādā vesela jauno režisoru plejāde. Nauris Klētnieks kopā ar Dzintru Klētnieci attīsta absurdā teātra modeli, pirmoreiz Padomju Savienībā atļaujoties uzvest Olbija “Kam no Vulfa kundzes bail”. Haralds Ulmanis no jauna atklāj Priedes “Udmurtijas vijolītes” un Stumbres “Gaidīt” pustoņu skaistumu. Visaptverošu publikas mīlestību izpelnās Pētera Vīksnes tautas lugu uzvedumi – Blaumaņa ‘Trīnes grēki”un “Seši mazi bundzenieki”. Valda Lūriņa “Šveiks” ir huligānisks Atmodas pravietojums. Iejūtīgas izrādes bērniem iestudē Juris Stobovs. Juris Rijnieks piesaka sevi kā režijas pretni, kuru interesē nevis uzvarētāji, bet nepiekāpīgie zaudētāji.
Viņi visi turpina strādāt arī tad, kad Kroders aizgājis, bet kolektīvs par savu vadītāju izvēlējies Herbertu Laukšteinu un tiek izaudzināta Liepājas teātra 4. un 5. studijas.

Tūkstošgades mija

tukstotgadeTūkstošgades mijā palēnām beidzas Krodera enerģijas inerce un jāmeklē jauns spēka avots. Juris Bartkevičs mēģina saglabāt iedibinātos ideālus, paturēt teātri pilsētā kā modernas domas centru un pacelt liepājnieku mīlestību pret mūziku jaunā pakāpē. Tiek iestudēta rokopēra “Kaupēn, mans mīļais!”. teātris sadarbojas turpat vai ar visiem Latvijas profesionālajiem režisoriem. Te ienāk Māra Ķimele, Mihails Gruzdovs, Felikss Deičs, Valdis Lūriņš, Imants Jaunzems, Zane Kreicberga, Pēteris Krilovs, Baņuta Rubess, Juris Rijnieks, Gaļina Poliščuka.
Kultūras akadēmijā top Liepājas kurss, tā diplomdarbi ievelk skatītāju zālē jaunus cilvēkus. Taču lielākā daļa absolventu paliek strādāt Rīgā. No teātra aiziet mākslinieciskais vadītājs Juris Bartkevičs. Toties teātrī ienāk un savu smalku psiholoģiskā teātra modeli veido režisors Mārtiņš Eihe.
2005. gadā konkursā par teātra mākslinieciskā vadītāja posteni piesakās un uzvar lietuviešu režisors Rolands Atkočūns. Viņa aicināti, izrādes iestudē režisori Dž.Dž.Džilindžers, Juris Rijnieks, Ilze Rudzīte. 2006. gadā par teātra direktoru kļūst režisors un aktieris Ivars Lūsis. No 2007. gada štata režisors ir Valentīns Maculēvičs.2006. gada septembrī Klaipēdas universitātē (Lietuva) mācības uzsāk Liepājas teātra aktierkurss.

Mākslinieciskie vadītāji:
1989 – 1996 Herberts Laukšteins
1996 – 2004 Juris Bartkevičs
2005 – 2007 Rolands Atkočūns
2006 – 2008 teātra direktors – Ivars Lūsis
2009. gadā galvenais režisors – Mārtiņš Eihe
No 2015. gada līdz 2016. gada rudenim –  Liepājas teātra galvenais režisors ir Konstantīns Bogomolovs

No operas līdz rokoperai

muzikaLiepājā teātris neeksistē bez mūzikas. No 1912. gada diriģents Bernhards Ķunķis iestudē operetes un dziesmu spēles. 1922. gadā laikā nodibinās Opera. Abas trupas dzīvo vienā namā, bet 1934. gadā apvienojas. Diriģenti Oto Karls, vēlāk Valters Hāns iestudē Vāgneru, itāļu operklasiku. Top baleti Helēnas Tangijevas-Birznieces un Aleksandra Kozlovska vadībā. Viesojas dziedoņi Elfrīda Pakule, A. Priednieks – Kavarra, Mariss Vētra, baleta soliste Edīte Pfeifere, pilnveidojas vietējie spēki Aleksands Daškovs, Alfreds Skara, Alfrēds Tiltiņš.
Pēc kara operas māksliniekus aizvilina uz Rīgu. Tikai gadsimtu mijā maestro Imanta Rešņa vadībā top Vēbera “Burvju strēlnieks”, 20. gadsimta operas, Mocarta “Bēgšana no serāla”.
Atlikušais muzikālais ansamblis apvienojas ar drāmu, iestudē operetes un dziesmu spēles. Par spožiem solistiem kļūst Renāte Šteinberga un Juris Pučka, Ilga Martinsone un Gunārs Borgs, Ivars Kauliņš un Biruta Sproģe. Skatītāju un aktieru paaudzes izaug ar Beneša “Zaļo pļavu” un Štrausa operetēm. Horeogrāfe Karmena Austruma ar panākumiem iestudē dejas.
70. gadu sākumā režisors Andrejs Migla strādā kopā ar muzikālās daļas vadītāju Imantu Kalniņu. Liepājā top pirmā rokopera Padomju savienībā “Ei, jūs tur!”, pašiem savi mūzikli “Princis un ubaga zēns”, “Trīs musketieri”. Viņa dziesmas neļauj aizmirst Austra Pumpure.
80. gados ar izaicinošo “Māti un neitronbumbu” sāk Jānis Lūsēns.1999. gadā viņš atgriežas ar rokoperu “Kaupēn, mans mīļais!”. Lūsēna, Māras Zālītes un Valda Lūriņa kopdarbs iegūst pirmo un pagaidām vienīgo Grand Prix “Spēlmaņu nakts” vēsturē.
Juris Rijnieks atvilina uz Liepāju Juri Kulakovu, piesaista Jāni Peteru un mēģina citādi izlasīt Raiņa “Zelta zirgu”: iznāk tautas opera “Stikla kalns”.
Muzikālā strāva neapsīkt nekad. Ja ne citādi, tad dzied “Desmit kungi no Liepājas teātra”, apdzied “Atštaukas”, bet aktieri rīko kapustņikus un Ziemassvētku koncertus.

Muzikālās daļas vadītāji:
1968 – 1977 Imants Kalniņš
1956 – 1975 koncertmeistare, orķestra vadītāja Austra Pumpure
1977 – 1998 Valdis Aivars
1999 – 2000 Jānis Lūsēns
2000 – 2004 Aldis Langbaums
2008 – 2009 Jānis Lūsēns
No 2014. gada Liepājas teātra muzikālais vadītājs ir NOrmunds Kalniņš