Izrāde ir dinamiska un aizrit kā vienā elpas vilcienā. Tēlainā pasaule, tajā biezi saaudzētais metaforu mežs darbina prātu, aizvedot plašā asociāciju laukā, kur domai kā dadzim pieķerties pie laika – pagājušā un tagadējā. — Līvija Dūmiņa (“Neatkarīgā” / “Indulis un Ārija”)


Ziloņcilvēks

ziloņcilvēks_mazbildīteBernards Pomeranss
CILVĒKA DRĀMA
Režisore – Laura Groza-Ķibere

Ziloņcilvēks – tā apkārtējie iesaukuši Džonu Meriku viņa kroplā, iedzimtās slimības deformētā ķermeņa dēļ. Meriks pelna iztiku savai eksistencei, ļaujot izrādīt sevi pūlim, kas maksā par iespēju ieraudzīt šo dīvaino radījumu.
Kad viņu – pamestu un bezpalīdzīgu – atrod Londonas ārsts Frederiks Trīvss un ļauj viņam uzturēties savā klīnikā, aiz deformētās ārienes atklājas talantīgs cilvēks ar skaistu dvēseli.

Par Džona Merika lomas atveidojumu aktieris Egons Dombrovskis saņēmis 2015./2016. gada “Spēlmaņu nakts” BALVU nominācijā “Gada aktieris”!

Lomās:
Džons Meriks, Ziloņcilvēks – Egons Dombrovskis
Frederiks Trīvss, ķirurgs un pasniedzējs – Edgars Ozoliņš
Misis Kendala, aktrise – Inese Kučinska
Karrs Gomms, Londonas slimnīcas pārvaldnieks / beļģu policists / grāfiene / Cilvēks, kurš nejūt sāpes – Kaspars Kārkliņš
Ross, Ziloņcilvēka impresārijs / bīskaps Volfšems Havs / Bārdainā lēdija – Gatis Maliks
Āmurgalvu impresārijs / Londonas policists / lords Džons / Snorke / Siāmas dvīnis – Mārtiņš Kalita
Āmurgalva / Mis Sendviča / princese Aleksandra / Mezglu cilvēks – Anete Berķe
Vils / Ostendes-Londonas vilciena pavadonis / Āmurgalva / Siāmas dvīnis – Rolands Beķeris
Cilvēks, kurš bija klāt – Kaspars Gods

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Komponists – Kārlis Auzāns
Horeogrāfe – Liene Grava
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis
Video mākslinieks – Artis Dzērve
No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja

Pirmizrāde 2016. gada 26. februārī

ATSAUKSMES par izrādi:
Cilvēki kārbās – Līvijas Dūmiņas recenzija laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”
Kad sapņi netiek laukā – Līgas Ulbertes recenzija portālā “Kroders.lv”
Vēlreiz par citādo – Valdas Čakares recenzija laikrakstā “Kultūrzīmes”

 

Foto: Edgars Pohevičš

 

Foto: Mārtiņš Vilkārsis

 

  1. Egon Dombrovski milzigs paldies tev par vakara drebuli! Tu esi izcils!!!!!!

  2. DOMBROVSKIS! KUČINSKA! DOMBROVSKIS! Un viss kopumā!

  3. Katra izrādes tapšanā iesaistītā mākslinieka augstais profesionālisms, neapšaubāmais talants un milzīgais ieguldījums vainagojies lieliskā mākslas darbā. Tā, manuprāt, vienā teikumā varētu raksturot „Ziloņcilvēku”. Šī ir izrāde, kurā nav vājā ķēdes posma, viss ir ļoti pārdomāts, līdz pēdējai detaļai izstrādāts un noslīpēts. Nekas nav nejaušs, paviršs, lieks vai neiederīgs. Mākslinieki darbojušies vienotā komandā un ar lielu atbildības sajūtu, ko ļoti var pamanīt. Izrāde „strādā” kā precīzi veidots mehānisms, kur katrs zobrats ir labi ieeļļots un pareizi nostādīts. Nav nekā, kas „kristu ārā” no ansambļa vai būtu mazāk vērtīgs. Šķiet, ka nav pat otrā plāna lomu, jo visi aktieri dod milzīgu pienesumu un izrādes kopējā veidolā ir vienlīdz svarīgi. VISU (atkārtoju – VISU) aktieru meistarība ir IZCILA!!!!
    Kārtējo reizi ir iespēja apbrīnot Lauras Grozas-Ķiberes režisores talantu. Pirms viņas izrādēm vienmēr iedomājos, ar ko gan vēl režisore varētu pārsteigt, liekas-viss jau ir redzēts. Bet viņai tas atkal ir izdevies! Rādās, viņas fantāzijai un iespējām nav robežu! Tiešām perfekts režijas darbs! Izrāde, manuprāt, sasaucas ar Dailes teātra Equus, kur Laura Groza-Ķibere arī liek kopā līdzdarboties jaunietim (gan ar psihiskām īpatnībām) un viņa ārstam.
    Kā jau teicu, katrs radošā kolektīva pārstāvis darbojies kā augsts savas nozares profesionālis. Ļoti veiksmīga un ārkārtīgi interesanta ir izrādes scenogrāfija (Mārtiņš Vilkārsis), kur tiek izmantots katrs skatuves iekārtojuma elements.
    Kārtējo reizi apbrīnojami ir Ilzes Vītoliņas stilizētie tērpi! Aktieri tos maina neticamā ātrumā, transformējoties no viena tēla otrā. Brīžiem neticas, ka viens un tas pats aktieris jau acumirklī paguvis pārģērbties un pārtapt par citu varoni. Vīrieši lieliski iejūtas sieviešu tēlos, padarot izrādi vēl interesantāku. Tērpi ir patiešām izdevušies!
    Fascinē Kārļa Auzāna mūzika, kas uz skatuves notiekošo ļoti papildina. Nevar nepieminēt gaismu un video mākslinieku Mārtiņa Feldmaņa un Arta Dzērves veikumu.
    Īpašs stāsts ir par fenomenālo horeogrāfiju (Liene Grava), ko iedzīvina mūsu talantīgie un (kā kārtējo reizi pārliecinājos) visu varošie aktieri. Oriģinālā un atraktīvā horeogrāfija ļoti kvalitatīvā mūsu aktieru izpildījumā ir liela šīs izrādes vērtība. Kustības ir tās, kas padara katru izrādes tēlu ļoti pilnmiesīgu un ārkārtīgi piesaista skatītāja uzmanību. Kas par fantastisku plastiku! Tā ir bauda skatīties uz Gati Maliku! Šova „Dejo ar zvaigzni” uzvarētāja tituls būtu garantēts!  Un Anete Berķe! Un Rolands Beķeris! Burvīgi Āmurgalvas! Rolands kā Āmurgalvu meitene – perfekts meitenes lomā! Anetes lomas tik ļoti atšķirīgas, bet visās viņa ir tik pārliecinoša! Un Mārtiņš Kalita! Lielisks Āmurgalvu impresārija un lorda Džona u.c. lomās! Kā viņi kustas, kā dejo! BRAVO! Jāuzteic grims! Tas katru tēlu akcentē vēl vairāk. Tieši šī iemesla dēļ ieguvēji bija tie skatītāji, kuri sēdēja pirmajās rindās. Aktieru izskats un darbības piesaista kā kustīga glezna, kuru neapnīk vērot.
    Ļoti patika visu aktieru iejušanās vairākās lomās. Lielākā daļa no viņiem apbrīnojami veiksmīgi tiek galā ar 4, pat 5 lomām! Šī pilnīgi noteikti ir Edgara Ozoliņa lielā loze, jo beidzot aktierim ir kārtīga loma, kurā viņš izpaužas lieliski. Tiešām slavējami! Kā vienmēr lieliska ir Inese Kučinska – pārbaudīta vērtība! Patīk arī Kaspars Kārkliņš savās dažādajās lomās! Gata Malika atveidotais Ziloņcilvēka impresārijs ir ārkārtīgi kolorīts tēls! Uzslavas vērts tēlojums! Arī Bārdainās lēdijas lomā aktieris ir pārliecinošs!
    Jāpiebilst, ka varoņi nevis vienkārši iznāk uz skatuves, bet visas izrādes garumā vārda tiešā nozīmē ar troksni izkrīt no saviem skapīšiem uz skatuves grīdas dēļiem! Tikpat interesantā veidā viņi ik pa laikam nemanot kaut kur iešļūc un pazūd.  Taisnības labad gan jāpiezīmē, ka dažbrīd man viss ap Ziloņcilvēku notiekošais tik ļoti interesēja, patika un aizrāva, ka aizmirsās pievērst uzmanību galvenajam varonim. Varbūt tieši tāpēc kādu mirkli bija sajūta, ka izrādes galvenā doma nedaudz aizslīd 2.plānā.
    Par Egona Dombrovska talantu un varēšanu nekad neesmu šaubījusies, bet 3 stundas darboties tik nedabiskā pozā ar greizu muti un dīvaini izliektu galvu, mēģinot nostāvēt un pārvietoties ar „deformētajām” ekstremitātēm, šķiet neiespējami! Teātra vadībai būtu jāapmaksā aktierim masiera un fizioterapeita pakalpojumi.  Nevaru nosaukt nevienu lietu, kas man izrādē nepatiktu. Laura Groza-Ķibere labprāt veido garas izrādes. Varbūt 30 minūtes īsāks variants man liktos pieņemamāks. Izrāde prasa no skatītāja pietiekami lielu uzmanību un koncentrēšanos, jo jāieklausās Ziloņcilvēka samocītajā runāšanā (tēla deformētās mutes dēļ viņa runa ir apgrūtināta).
    MILZĪGS PALDIES radošajai komandai par izrādi – mākslas darbu!
    P.S. Lai nebūtu šoka momenta, izcilā aktiera fanes brīdinu jau iepriekš – Egons Dombrovskis ir nogriezis matus!!!! 

  4. Īgnā Tante nedaudz pavārās savā nodabā:
    Ļoti gaidīju šo izrādi, jo visi iepriekšējie režisores L.Grozas – Ķiberes darbi, kurus esmu redzējusi (Piafa, 1984., Equus) deva milzīgu attaisnotu cerību handikapu. Taču pēc izrādes paliku ar nedaudz dalītām jūtām.
    Par labo, uzteicamo un brīnišķīgo. Pirmām kārtām tas ir E.Dombrovska darbs – tas ir kaut kas neiedomājams! Izrādes sākumā skatītājiem tiek parādītas oriģinālā Džona Merika fotogrāfijas un diezgan sīki aprakstītas viņa ģenētiskās kroplības – tās patiešām ir šausminošas un atbaidošas. Ņemot vērā režisores uzstādījumu, ka DŽ.Merika atveidotājam netiks pielīmēti, piesprausti un piegrimēti visādi citādi palīglīdzekļi, E.Dombrovskim tikai ar savu darbu bija skatītāju jāpārliecina, ka viņš patiesi ir tas šaušalīgais radījums no fotogrāfijām. Tas tiek izdarīts vairāk kā pārliecinoši. Pieļauju, ka šī ir viena no aktiera smagākajām un veiksmīgākajām lomām visas karjeras laikā. Kad aktieri pēc izrādes iznāca paklanīties, joprojām biju E.Dombrovska aktiermeistarības varā un viņa normālais izskats mani patiesi izbrīnija – tādas hameleoniskas pārvērtības! Kā aktieris vispār spēj „ iziet” no šīs lomas?
    Ļoti uzrunāja skatuves noformējums, tērpi, grims, horeogrāfija, gaismas, videoinstalācijas un aktieru „ iznācieni” uz skatuves dēļiem – lieliski kariķēta un groteski parādīta Lielbritānija viktoriānisma laikmeta divkosīgā, moralizējošā un pseidotikumiskā publika – kā leļļu teātra marionetes, kas slēpj gan savas patiesās sejas, gan patiesos nolūkus – pretīga divkosība, kas plaši zēla karalienes Viktorijas valdīšanas laikā, jo Viņas Augstība bija pats tikumības un kārtības iemiesojums, ko arī pieprasīja no saviem pavalstniekiem. Visi aktierdarbi bija lieliski, prieks, ka arī E.Ozoliņam beidzot šāda nozīmīga loma. Šoreiz vairāk par citiem aktierdarbiem manas acis piesaistīja G.Malika unK.Kārkliņa darbi. Ārkārtīgi aizkustinoša bija arī DŽ.Merika miršanas aina.
    Par nesaprasto vai varbūt pārprasto no manas puses. Izrāde ir pilnīgi noteikti par garu – kādu pusstundu no 2.cēliena var droši īsināt un nekas netiks „pazudēts tulkojumā”. Vai nu nespēju tik ātri pieslēgties vai nezinu kādas atsauces uz kādām lietām, kas man kā skatītājai bija jāzina, jo E.Ozoliņa šaustīšanas aina bija ļoti gara un man pilnīgi neizprotama – jāatzīst godīgi , es pilnīgi neko nesapratu, par ko Frederiks Trīvss tā „ uzcepies” un par ko viņš vispār filozofē un pārdzīvo. Būtu priecīga, ja mani kāds par šo ainu apgaismotu.
    Un visbeidzot pēdējais. Režisore ir nenoliedzami ir ārkārtīgi talantīga un pārsteidz skatītājus ar katru savu darbu arvien vairāk. Negribas ticēt, ka režisores Pegazs ir spējīgs tikai un sadomazohistiskiem darbiem. Tāpēc manuprāt nupat ir pienācis brīdis, kad vajadzētu apstāties un visas šīs Equus, Frankenšteina un Merika tipa izrādes aizstāt ar kaut ko jaunu un svaigu, parādīt kādu citu režisores spēju šķautni. Un esmu pārliecināta, ka viņai tas noteikti izdotos.
    PALDIES.

  5. Skatiitaajs says:

    Uz šo izrādi var iet skatīties labu aktierspēli, novērtēt, ka Edgars Ozoliņš savā pirmajā galvenajā lomā jūtas pārliecinoši. Egons Dombrovskis ir Latvijas līmeņa zīmols un ir skaidrs, kāpēc anotācijās par „Ziloņcilvēku” tieši viņs tiek minēts kā galvenās lomas tēlotājs, lai arī tā tas īsti izrādē neizskatījās. Līdzīgi kā Artura Konana Doila stāstā „Baskervilu suns”, kur galvenie tēli tomēr ir Šerloks Holms un Dr. Vatsons nevis Baskervilu suns. Turpinot domāt asociācijās – no saujas mālu, lai cik talantīgs arī nebūtu podnieks, neiznāks laba grīdas vāze 3 stundu garumā. Nu varbūt, ja tas būtu kaut kāds īpaši unikāls māls, bet no saujas visparastākā māla tomēr nē. Izrādes vājākā vieta ir literārais materiāls. Tādi cilvēki mums ir visapkārt un ar skumjām jāsecina, ka paliek arvien vairāk. Vienīgi sabiedrības krējums pie mums nesteidzas ar viņiem „draudzēties”, bet izrāde jau nav par to. Pie Maximas Klaipēdas ielā stāv puisis ar pastieptu roku. Viņam laikam ir bijusi bērnu trieka, tāpēc visu dzīvi viņš kustās un runā tieši kā Dombrovskis izrādē. Paskatieties apkārtējo reakciju, parunājiet ar viņu un Jums būs tāds pats skumjš stāsts pat bez režisora, aktieriem, gaismas, skaņas, tērpu, kustību māksliniekiem. Es neesmu Londonas ārsts Frederiks Trīvss un nemēģinu viņam sagādāt komfortablus apstākļus klīnikā, bet, tā kā šo puisi pazīstu ļoti ilgus gadus, viņš ir vienīgais, kura izstieptajā rokā es katreiz ielieku kādu latu. Tikai atšķirībā no dr. Trīvsa necenšos viņam iestāstīt, ka jādzīvo tikumīgi un pēc kāda izdomātiem noteikumiem, mani nemaz nemulsina tas, ka saņemto naudu puisis tūlīt nodzers vai, piemēram, kad 15 gadus atpakaļ Zivju ielā bija pornokabīnes, notērēs tur. Katrā gadījumā – izrāde ir laba, visas šajā sezonā gan vēl nav redzētas, bet aiz „Mūsu pilsētiņas” un „Portretiem” uz trešo vietu „Ziloņcilvēks” varētu pretendēt.

  6. Īgnā tante pateicas par skaidrojumu sniegšanu.
    Izrādā 2.cēlienā daktera izmisīgā skraidīšana un ņemšanas pa skatuvi 15-20 minūšu garumā esot tikai viņa sapnis, kurā viņš sevi redz Merika tēlā, savkārt Meriks ir daktera lomā. Labi ka vismaz tiktāl kaut kas ir noskaidrojies un nākamie izrādes skatītāji varbūt spēs pieslēgties šai izrādes vietai un šo sapni novērtēt.
    Varbūt skatītājiem kaut kā saprotāmak jādod saprast, ka tas ir sapnis. Kamēr mani šodien neapgaismoja, es tā arī būtu palikusi pilnīgā neziņā un nesaprašanā.
    Un vēl. Izrādās izrādi nav iespējams saīsināt, lai kā arī negribētos, jo to ierobežojot lugas autora autortiesības.

  7. Skatiitaajs says:

    Tā nu sanāca, ka ar vienas nedēļas starplaiku noskatījos divas izrādes par cilvēkiem ar fiziskām kroplībām – “Ziloņcilvēku” un pagājušā gada izrādi „Klibais no Inišmānas”.
    Kad sāku teikt, ka tēmas abās ir pilnīgi vienādas, man pārmeta, ka viena izrāde esot māksla savukārt otra komēdija. Tad neviļus radās ķecerīgs jautājums – bet vai mākslu tīrā veidā vispār iespējams baudīt? Es nezinu nevienu cilvēku, kurš ar karoti ēstu maltu kafiju, bet pietiek to pareizās proporcijās atšķaidīt ar karstu ūdeni un iznāk dievišķs dzēriens.

  8. Ieva Lasmane says:

    IZCILI!
    Iedvesmojoši!
    Saviļņojoši!
    Ir vērts dzīvot, lai redzētu tik augsta līmeņa mākslas darbu – šedevru!

  9. Režisors Sergejs Zemļanskis (Indulis un Ārija, Precības) savā 2017.gada 16.marta intervijā Kultūras Dienā izteicies ļoti atzinīgi par šo izrādi – esot vizuāli, emocionali un tēlaini, satriecoša scenogrāfija. Īpaši atzīmējis E.Dombrovska un G.Malika darbu, par pēdējo bilstot, ka Gata darbs bijis milzīgs pārsteigums, nebija domājis, ka aktieris ir spējīgs uz ko tādu 🙂 Lai brīnās vien, G.Maliks uz ļoti daudz ko ir spējīgs, nu kaut vai izrādē 1984. Tā lūk!

  10. Lāsma Pēka says:

    ..izrāde ,kura pirmajās minūtēs paņēma savā varā ,un neatlaida ,pirmās minūtēs pat stindzināja .. netraucēja (ko būtu iedomājusies esam par traucēkli ) aktieru dažādās lomas izrādes garumā – tieši otrādi .. tās pavēra jaunas un jaunas nianses – ļoti labi

  1. […] īstenošanā, ir pelnījuši daļu balvas – labas izrādes apmeklējumu. Izvēlējāmies Bernanda Pomeranssa drāmu Ziloņcilvēks Liepājas teātrī. Lūk, Baibas Talces, Marijas Anmanes, Rolandas Bulas, Gunas Rozes un Ilgas Liepiņas pārdomas […]

Lai pievienot komentāru