Izrāde ir pārdomāti un rūpīgi savīta. Kā radošajā, tā tehniskajā ziņā nav pamanāma neviena tīša novirze no atdeves maksimas.

— Vēsma Lēvalde (“Purva bridējs ugunī” // “Kultūrzīmes”)

Krāsainie spoguļi

Zanes Radzobe // Žurnāls Ir // 8.03.2018.

JA, lasot par Liepājas teātrī iestudēto Deivida Heira lugu Zilā istaba, pārņem sajūta, ka kaut ko līdzīgu teātrī jau esat redzējuši, jūs nekļūdāties — zem britu dramaturga lugas nosaukuma slēpjas Latvijas skatītājiem labi zināmā austriešu modernista Artūra Šniclera skandalozais Rondo. Modernizācija sižetu nav izmainījusi: stāsts joprojām ir par seksu, to, kā pie tā tikt, un arī par to, cik vienādas īstenībā ir «negaidītās situācijas», kā desmit pāru satikšanās reizes nodēvētas izrādes reklāmas materiālos. Nav nekā jauna šai pasaulē — varētu ironiski piebilst un recenziju beigt. Un tomēr kaut kas jauns notiek gan. Režisora Regnāra Vaivara apdarē komēdija par dzīvi sanākusi visai skumja un nebūt ne par seksu.

Heira luga no Šniclera darba atšķiras ar to, ka «prasa» tikai divus aktierus, lai arī pāru jeb seksa ainu ir desmit. Arī britu luga līdzinās rondo — dejai, kurā partneri mainās pa apli, veidojot aizvien jaunas kombinācijas. Taču modernais teātris vairs neprasa, lai katru anonīmo skrūvīti lielajā mehānismā individualizētu, izliekoties, ka atveidojamo tēlu personībām te ir kāda nozīme. Protams, šis karuselis atklāj (tajā skaitā) Šniclera laikā skandalozo tēzi — sekss ir tik spēcīga tieksme, ka bez pūlēm pārkāpj sociālas konvencijas, taču Heiram un mums pārējiem laikmetīgajā Eiropā tas nav nekāds jaunums. Tāpēc lugā tiek modernizētas varoņu profesijas, mīkstinot sociālās atšķirības.

Turklāt tas, ka Zilo istabu var nospēlēt divi aktieri, skatītāja acu priekšā iemiesojoties no lomas lomā (varoņiem nav vārdu, tikai profesijas vai sociālie stāvokļi — prostitūta, aktrise, modele, politiķis, grāfs, students utt.), paceļ dzimumu pāri personībai. Tā ir jebkuras sievietes tikšanās ar jebkuru vīrieti vai, precīzāk, jebkuras attiecības.

Vaivara iestudējumā aktieri gan ir četri — Leons Leščinskis, Inese Kučinska, Gatis Maliks un Agnese Jēkabsone, taču princips saglabājas. Viņu atveidotie varoņi ir kā asprātīgas maskas tipiski

laikmetīgām izpausmēm (žestiem, frāzēm), kā arī ironisks komentārs notiekošā universālajai dabai. Kāds kādu allaž grib. Kāds kādu allaž grib vairāk nekā otrs. Kāds kādu negrib. Mainās dzimums, vecums, auguma parametri, apģērbs, bet būtība — ne.

Var redzēt, ka aktieriem patīk izrādē spēlēt. Lomu virtenes ļauj izstaipīt profesionālo muskulatūru, un aizraujas gan mākslinieki, gan skatītāji zālē. It īpaši brīžos, kad notiekošais ironiskā kārtā atgādina dzīvi — Zilā istaba ir iestudējums, kas patīk pāriem un draugu kompānijām un kuru pavada ironiski smiekli un klusi komentāri skatītāju zālē.

Turklāt izrāde ir vizuāli pievilcīgi noformēta. Vaivars, kas iestudējumā veidojis ne tikai režiju, bet arī kustību partitūru un scenogrāfiju (pēdējo — palīdzot Tomam Grīnbergam), skatuvi iekārtojis kā universāli baltu telpu, ko izgaismo Mārtiņa Feldmaņa krāsaino gaismu kaleidoskops, piešķirot katrai ainai un pārim individuālu odziņu. Istaba īstenībā ir daudzkrāsaina — zila, zaļa, rozā, oranža, arī rotaļīga —, darbībai nepieciešamos rekvizītus, piemēram, var izvilkt no atvilktnītēm istabas sienās vai paņemt, attaisot logu. Tikai pats galvenais, proti, gulta, telpā ir svešķermenis — baltā tērpti skatuves strādnieki (kostīmu māksliniece Madara Botmane) kā tādi laboratorijas darbinieki starp ainām iestumj un izstumj guļammēbeles, iekārtojot telpu jaunai attiecību izrādei. Notiekošo caurstrāvo tikko sajūtama, siltas sirsnības maskēta ironija, ko visspilgtāk iemieso lugā ierakstītā komentētāja balss.

Vaivara izrādē viņu spēlē bērns — Beatrise Eglinska, kura seksa brīžos parādās dažādās skatītāju zāles vietās un nevainīga eņģeļa balsī komentē notiekošo aktu laika izteiksmē — desmit minūtes, divas minūtes, stunda… No vienas puses, asprātīgi. No otras, pat tā kā šokējoši, kā jau gadījumos, kad bērns tiek konfrontēts ar pasauli, kurai vēl nav piederīgs.

Un šis šoks, manuprāt, ir izrādes atslēga. Tas nav pašmērķīgs, bet neļauj notiekošajam pārlieku vieglā neuzmanībā «pārbraukt» pāri. Jo aiz komēdijas aktieri, šķiet, izspēlē ko daudz trauslāku, dziļāku, traģiskāku — fundamentālu nespēju saprasties, cilvēcisku atsvešinājumu. Iestudējums atstāj liegi skumju pēcgaršu — sekss te nav dzīvesprieka, bet drīzāk eksistenciālas esamības apliecinājums. It kā vienīgais, kas liecinātu, ka tu esi, būtu kontakts ar seksa partneri. Šis spogulis neizbēgami sarūgtina. Akts, kā ironiski komentē mazgadīgais eņģelis, allaž izrādās pārāk īss. Tāpēc deja turpinās. Karuselis turpina griezties.