KRAUKĻA VĒSTS

Edītes Tišheizere
Žurnālā “Ir” – 30.03.2017.

Liepājas teātra izrāde Precības — par miesas dziņu un dvēseles ilgošanos. Maskavas režisors un horeogrāfs Sergejs Zemļanskis Liepājas teātrī strādā otro reizi.

Pirms trim gadiem iestudētā Raiņa jaunības traģēdija Indulis un Ārija bija vērienīgs mīta interpretējums, piešķirot tam ļoti mūsdienīgu noskaņu. Nikolaja Gogoļa Precības pirmajā brīdī šķita solis uz vieglo pusi — tīra komēdija, lubu bildīšu vai tautisku porcelāna lellīšu estētika sejās un kustībās. Bet nekā. Režisors, atņemot darbības personām vārdus, liedzis arī iespēju aiz tiem paslēpt dziņas un nodomus.

Viņš savienojis notiekošo gredzenveida kompozīcijā, un stāsts par to, kā citi neveiksmīgi mēģina apprecināt ierēdi Podkoļosinu (Rolands Beķeris) un kupča meitu Agafju (Ilze Trukšāne), ieguvis visnotaļ dramatiskas krāsas.

Nikolaja Gogoļa (1809—1852) rakstītajam vienmēr ir divas dabas — tāpat kā viņam pašam, krievu rakstniekam ar ukraiņu saknēm, dzīves izjūtu, maģisko reālismu un humora sajūtu. Viņš dzīvoja starp divām pasaulēm, un gandrīz visi viņa darbi kā tāda mājiņa uz vistas kājas balansē starp reālo un ireālo un bieži vien nenoturas uz robežas. Arī viņa komēdijas atrodas kaut kur starp smieklīgo un dramatisko, lai neteiktu — traģisko. Un režisors, kaut arī atsacījies no Gogoļa vārda, ir pārtulkojis kustību valodā šo divdabību stilistiski tīri un precīzi.

Sergejs Zemļanskis sāk izrādi tieši šajā starppasauļu telpā (režisors vienmēr strādā ar savu komandu, kurā ir arī scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Maksims Obrezkovs). Vēl pirms atveras priekškars, pāri proscēnijam kaut kas slīd, tas izrādās bezgalīgs līgavas plīvurs, kas smacē aizmigušo Podkoļosinu, bet, kad tas beidzot aizvijies, tur sēž miroņbāla sieviete ar melnu kraukli uz rokas.
Baiss skats, no kura bēgdams, varonis naktsmicē attopas savā gultā ar uzticamo kalpu Stepanu (Sandis Pēcis) pagultē. Krauklis — vēstnesis un meitu laupītājs krievu folklorā un arī Gogoļa pasakās — arī vēlāk ik pa laikam dod ziņu: mūzikā (komponists Pāvels Akimkins) ieskanas tāds kā ķērciens, varoņi sastingst un atskatās. Šajā ireālajā telpā izrāde arī beigsies. Bet pa starpu ir smiekli, danči, mulsums, akrobātika, vārdu sakot — miesas dziņas un dvēseles ilgošanās.

Skatuves iekārtojums ir lakonisks — spoguļu anfilāde rada bezgalīga dziļuma iespaidu, pāris melnu rāmju spēj pārvērsties par durvīm, tējas galdu vai laulības gultu, vēl klāt daži krēsli, un viss. Pārējais ir aktieri un viņu ķermeņu izteiksmība.

Zemļanskis ļoti noteikti atsakās dēvēt savas izrādes par dejas teātri.
Varbūt tās var dēvēt par ķermeņa un telpas apdzīvošanu. Jo katrs raksturs sākas kaut kur dziļi ķermenī, tad laužas ārā cauri polsteriem (jo gandrīz visiem ir savi «miesas mētelīši») un tērpiem, lai turpinātos saskarsmē ar citiem ķermeņiem, priekšmetiem, telpas variācijām.

Spožs piemērs tam ir kalpones Duņašas (Anete Berķe) grīdas spodrināšana, kas pāraug pārgalvīgā hopakā un beidzas ar pavedināšanu.

Vai savedējas Fjoklas (Samira Adgezalova) Agafjai sameklēto precinieku parāde: praktiskais Jaičņica (Kaspars Kārkliņš), taisnprātīgais Ževakins (Armands Kaušelis), nesatricināmais Starikovs (Sandis Pēcis), aizlauzti liriskā dvēsele Anučkins (Mārtiņš Kalita) nospēlē sāncensību, cenšoties iesēsties cita krēslā un šajā sadzīviskajā, taču līdz absurdam novestajā darbībā pamanoties atklāt savu raksturu un pat pagātni.
Izrādes dzinējspēks ir Gata Malika atveidotais Kočkarjovs.

Elegants kā flīģelis un lokans kā zutis viņš diriģē un vada, pārņem Fjoklas kompetences, grauj Agafjas labo slavu citu precinieku acīs, pats apbur līgavu ar visu tanti (Karīna Tatarinova), sagādā saderināšanās gredzenu, organizē «amoru» apsardzi līgavainim. Viņa darbošanās ir tikpat mērķtiecīga kā bezjēdzīga, jo Kočkarjovs cenšas iepūst dzīvību tajā, kas dzīvot nemaz negrib.

Podkoļosins ir vienīgais, kam te neko nevajag. Un grūti pateikt, ko vairāk žēl — tos, kas ļoti gribēja, bet nedabūja, vai to, kam gribas vispār nav.

Viņš, protams, aizbēg. Agafja iziet cauri precinieku rindai un sastop nevis līgavaini, bet manekenu, kas, stiprāk pagrūsts, krīt. Viņai rokā paliek… krauklis. Ar putnu uz plaukstas viņa virpuļo un virpuļo, un šis «kāzu valsis» atsauc atmiņā dziesmu par melno kraukli, kas lidinās pār mirstošu karavīru un kuram tas lūdz aiznest līgavai vēsti, ka grasās precēties ar citu — ar nāvi. Tikmēr gaismas aplī Podkoļosins, naktsmici atkal uzmaucis, iekrīt ar seju spilvenā. Ļaunākais, kas ar viņu var notikt, ir sapnis, kurā aizvien no jauna virpuļos bāla sieviete ar izmisumu acīs un melnu kraukli uz rokas.