Skaists stilizācijas paraugs, kur kā izkāpuši no ekspresionistu mēmā kino mīlas trīsstūra dalībnieki spēlē savu tumšo kaislību rosinātās spēles. Aktrisei Inesei Kučinskai šī loma prasa drosmi un spēju nekaunēties, un tikai Kučinska spēj monstrozajā radījumā atstāt tik daudz vietas mīlestībai, sāpēm un ilgām.

— Henrieta Verhoustinska (“Ir”/”Ragana”)

Laika Upe tepat plūst

Edīte Tišheizere // Žurnāls IR – 20.06.2019.

Ditas Lūriņas Ķiršu dārzs — aktrises pārliecinoša debija režijā.

Tieši acīs iesitas gaisma, tās starā parādās dīvaini silueti, klusi dzinkstēdami, mirguļo lustru kristāla karuļi, un rodas netverama acumirklīgas uzpazīšanas sajūta: Čehovs, un tieši Liepājas teātrī. Starpbrīdī izlasu programmiņā režisores teikto, ka viņa gribējusi nocitēt kaut ko vienu, bet līdzi pavilkušās daudzas citas atmiņas. Šīs déjà vu sajūtas droši vien katram būs citādas. Man Ditas Lūriņas iestudētajā Ķiršu dārzā līdzi nāca gan Krodera Kaija (1987) un Trīs māsas (2001), gan Rolanda Atkočūna uz teātra simtgadi (2007) iestudētais CV (Tēvocis Vaņa). Kad izrādes izskaņā, mirkli pirms pazust gaismas staros, Ineses Kučinskas muižniece Raņevska un viņas brālis Gajevs (Leons Leščinskis) saka ardievas ķiršu dārzam, dzimtajām mājām un viens otram, ir tā, it kā ne tikai tēli, bet aktieri paši atvadītos no kaut kā vērtīga. No savām lomām «lielajās» Čehova lugās, kuras katram, kam bijis lemts tās spēlēt, ir noteikts daiļrades centrs un virsotne.

Laika upe, kurā joprojām var iekāpt un sajust bijušo, atcerēties un ilgoties, ir šīs izrādes spēcīgākā zīme.

Tā nolasāma viscaur. Aigara Ozoliņa minimālistiskajā, tomēr neprātīgi greznajā scenogrāfijā — nekā cita, tikai kristāla lustras un to karuļu nepārtrauktā ņirboņa. Mārtiņa Feldmaņa mainīgo, noslēpumaino gaismu uzplūdos un zibšņos. Lienes Rolšteinas fantastiskajos kostīmos, kuru plastiskie, jūgendiskie viļņi ir pelēki, it kā ūdens piesūkušies; pat rožu vijas Raņevskas matos ir tumši pelēkas. Izžuvušas straumes pēdās, ko aktieru sejās atstājusi grima māksliniece Ivanda Šmite.

Maskaviešu Dmitrija Marina mūzikā un Aleksandra Ļimina horeogrāfijā.

Un bīstamajos mēģinājumos tikt tai upei pāri, balansējot uz virves, slackline trenera Ulda Čakara vadībā.

Ditas Lūriņas debija profesionālajā režijā (jo ir bijuši mēģinājumi skolas laikā un droši vien arī studiju gados) ir pārliecinoša un arī pārsteidzoša.

Tā pārsteidz ar prasmīgi izvēlēto un saliedēto radošo komandu, bet galvenais — ar ieceres mērķtiecību, kopainas vienotību, skaidrām, bet ne vienkāršotām skatuves zīmēm, kas vedina uz noteiktu idejisku kodolu. To nolasīs, iespējams, katrs skatītājs citādi, taču neapšaubāma ir visu norišu iekšējā konsekvence.

Tā pilnīgi noteikti nav aktierrežija šā vārda primitīvajā nozīmē, lai arī palaikam iezīmējas, kurš tēls ir dziļāk «izspēlēts» jau ieceres stadijā.

Varbūt kādu nieku par daudz no režisores puses ir bijis aktieriskas empātijas, ļaujot gandrīz vai katrā tēlā izspēlēt par pilnu naudu, teiksim, atvadīšanās skatus, tādējādi daudzkāršojot finālu un nojaucot samēru.

Iespējams, īpaši izrādes pirmajā cēlienā, kādas horeogrāfiskas metaforas varētu arī nebūt. Taču tās ir prakses un pieredzes lietas, jo atteikties no kaut kā skaista vai izteiksmīga kopējas skaidrības labad nudien nav viegli apgūstama māksla.

Toties aktierdarba pilnīga izpratne Lūriņai ir palīdzējusi radīt izrādes centrālo ainu — ballīti, kas sarīkota, gaidot, kamēr no ūtrupes atgriezīsies muižas īpašnieks Gajevs un jaunās darījumu paaudzes pārstāvis Lopahins. Deju vakars pārvēršas par makabru danci, kurā katrs izliek savas bailes no nākotnes, ķeras pie otra cilvēka kā slīcējs pie salmiņa, labi zinot, ka tas tieši tāpat iet uz grunti. Cilvēki dejo uz izmisuma un spēku izsīkuma robežas. Uz šā viļņa Raņevska met acīs dēla skolotājam, mūžīgajam studentam Petjam Trofimovam visbriesmīgākos aizvainojumus, kurus ņem atpakaļ, līdzko ir spējusi izrauties no dejas virpuļa.

Tieši tāpat dejas karstumā savu credo viņai izkliedz Trofimovs (Rolands Beķeris). Šo ārprātu pārtrauc tikai ūtrupes dalībnieku atgriešanās.

Gajevs, diegu tīkliņu ar Kerčas siļķēm nesdams, dodas pie sava uzticamā sulaiņa, un šajos pārdesmit soļos noveco un kļūst par tādu pašu večuku kā Firss. Toties Sanda Pēča spēlētais Lopahins, tik ieturēts un elegants iepriekš, uzvarētāja eiforijā vārda tiešā nozīmē paceļas spārnos — uzbrāžas pa virvju kāpnēm un pazūd šņorbēniņos, lai no augšas izkliegtu savu triumfu. Līdz ar Lopahina kliedzieniem pāri galvām šķindēdamas lido stikla lauskas — no viņa rokas iet bojā «ķiršu dārzs».

Tikai viens spēj tikt pāri laika upei. Gata Malika Firss — visu aizmirstais, pamestajā muižā nomirt atstātais sulainis. «Cilvēku aizmirsa, » atkārto slābais večuks un acu priekšā kļūst jauns un brīvs, un laika ritējumam vairs neaizsniedzams. Šarlotes Ivanovnas lomā Karīna Tatarinova, Semjons Jepihodovs — Kaspars Kārkliņš.