Sniegbaltīte un septiņi rūķīši ir labestīga, pozitīvi lādēta izrāde, visdrīzāk skolas vecuma bērniem, ko ir aizraujoši skatīties arī pieaugušam cilvēkam.

— Līvija Dūmiņa (“Neatkarīgā Rīta Avīze” / “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”)

Liepāja – Latvijas galvaspilsēta

Rasa Bugavičute-Pēce
TEATRĀLA ESEJA
Režisors – Valters Sīlis
Iestudējums tapis Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros!

Izrādes dramaturģisko materiālu veido vairāki īsi stāsti, kas rasti 1919. gada periodikā par laiku un notikumiem, kas norisinājušies Liepājā, kamēr šeit atradās Latvijas pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Laiks, kuru piedzīvojuši Liepājas iedzīvotāji, bijis samērā baiss un nedrošs, taču tajā pašā laikā viņiem bija jāturpina sava ikdienas dzīve, neatkarīgi no sociālpolitiskajiem apstākļiem! Izrāde atklās, kā jaunas valsts rašanos izjuta cilvēki, kuri tieši nebija saistīti ar politisko lēmumu pieņemšanu – gan Latvijas kultūras vēsturē labi zināmas personības, gan vienkāršie pilsētas iedzīvotāji.

Izrāde izvirzīta balvai “Kilograms kultūras” Ziemas balsojumā nominācijā “Teātris”.

Izrāde nominēta 2018./2019. sezonas “Spēlmaņu nakts” balvai 6 nominācijās: “Gada lielās formas izrāde”, “Gada režisors” (Valters Sīlis), “Gada scenogrāfs” (Uģis Bērziņš), “Gada aktieris 2. plāna lomā” (Mārtiņš Kalita), Gada kustību mākslinieks” (Kristīne Brīniņa), “Gada muzikālās partitūras autors” (Reinis Sējāns).

Lomās: Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Rolands Beķeris, Agnese Jēkabsone, Anete Berķe vai Karīna Tatarinova, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Ilze Trukšāne vai Signe Dancīte, Laura Jeruma vai Sigita Jevgļevska, pianists Normunds Kalniņš.

Scenogrāfs- Uģis Bērziņš
Kostīmu māksliniece – Ieva Kauliņa
Komponists – Reinis Sējāns
Horeogrāfe – Kristīne Brīniņa
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis

Izrādē izmantotas fotogrāfijas no Liepājas muzeja krājuma.

Izrādē izmantota Reiņa Sējāna mūzika ar Edvarta Virzas, Kārļa Skalbes un Rasas Bugavičutes-Pēces vārdiem, kā arī mūzika no Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas audio arhīva ar Kārļa Brīvnieka, Maksa Ērmaņa un Rutku tēva tekstiem.

Pirmizrāde 2018. gada 8. septembrī

ATSAUKSMES PAR IZRĀDI:
Un kuģis peld – Edītes Tišheizeres recenzija žurnālā “Ir”
Starp divām saulēm – Zanes Razobes recenzija portālā “Kroders.lv”
Vēstures zootropa karuselis – Līgas Ulbertes recenzija laikrakstā “Kultūras Diena”
Rezignēta zobgalība simtgades sakarā – Vēsmas Lēvaldes recenzija laikrakstā “Kultūrzīmes”

Foto – Edgars Pohevičs

 

  1. Paldies Liepājas teātrim par šo izrādi, par iespēju to izdzīvot kopā ar “kursiņu” (aktieriem) , kuru ieguldījums šajā darbā ir fantastisks. Paldies Rasai un režisoram V.Sīlim, tik dzīvu un interesantu vēstures stundu piedzīvoju pirmo reizi. Apbrīnojami arī atrisināti visi ar scenogrāfiju saistītie jautajumi, īpaši video projekcijas. Īpašs paldies Mārtiņam Kalitam par lielisko veco ostas sargu Sīmani.

  2. Paldies Liepājas teātrim par šo izrādi,par iespēju palūkoties un izdzīvot šo laiku posmu.Lieliski režisoram V.Sīlim un Rasai izveidot intresantu vēstures stundu,piemērota scenogrāfija,īpaši video projekcijas,dziesmiņas un kostīmi kuros tik ātri varēja pārģērbties aktieri.Īpaši paldies Gatim Malikam,Mārtiņam Kalitam,Rolandam Beķerim un protams mūsu aktrisēm Anetei Berķei,Agnesei Jēkabsonei,Ilzei Trukšanei un Laurai Jerumai.
    MALAČI!

  3. Valdis Kalns says:

    3 vārdi, kas nogalināja

    Man kā eksliepājniekam un vēstures cienītājam šī izrāde bija ļoti gaidīta. Ļoti daudz kas bija foršs un iepriecinošs, par ko vēlējos šeit uzrakstīt, taču viena lieta mani nogalināja.
    Kādreiz nesapratu, kā var piecelties un aiziet no izrādes, nesagaidot beigas. Šoreiz tā bija ar mani – 1 min pirms beigām, kad tiek dziedāti vārdi: “Pēc divi simti gadiem – BEIGSIES MEŽU IZCIRŠANA”

    Es jutos apliets ar melīgas propagandas vīzē iestellētas domāšanas “augsto mākslu”.
    Latvijā atmežo dažus simtus ha gadā dažādām būvniecības iecerēm. Kamēr reālā mežu izciršana notiek tropu zemēs dažādu lauksaimniecības plantāciju izveidei. Pie tam Latvijā ik gadu mežu ieaudzē stādot vai dabīgā ceļā vairākos tūkstošos ha. Tās ir platības, kuras lauksaimnieki nespēj apstrādāt, par kurām sāk rūpēties mežkopji.
    Latvijā nenotiek mežu izciršana, bet notiek mežu apsaimniekošana. Pēc ražas novākšanas meži tiek atjaunoti un ļoti liela daļa ar cilvēku roku darbu stādot.
    Latvijas 1. brīvvalsts laikā, pateicoties mežiem, tika celtas jaunsaimniecības. Pēc PSRS sabrukuma daudzas saimniecības atspērienu guva tieši no meža apsaimniekošanas. Par LVM devumu meža nozares un Latvijas neatkarības stiprināšanā mūsdienās zināmu iemeslu dēļ pat neizteikšos.

    Kas darījās autoru trio galvās, kad burtiski trešdaļā izrādes tiek apspēlēts malkas trūkums, bet paši liek dziedāt par mežu neciršanu. Kamēr pilsētu no nosalšanas izglāba dēļi un krēsli… Ko tad Cien. autori – V. Sīlis, R. Bugavičute un vai R. Sējāns (nezinu, kuram šie 3 vārdi likās baigi stilīgie) pēc 200 gadiem turpinās kurināt gāzi un mēbeles no koka neražos, kad Grēnlande un Antarktīda jau būs izkusušas.
    Var saprast dabas aizsardzības tēmas kičīgumu. Tā ir laba lieta. To vajag. Bet ne jau Latvijas gadījumā jārunā par mežu izciršanu.
    Mežkopji ir tie, kas to daudzveidību veido. No mežkopjiem nāk algas cilvēkiem un nodokļi medicīnai, izglītībai un kultūrai. Kamēr apetīte pēc saimnieciskās darbības aizliegumu pieauguma (protests ir par pieaugumu, nevis esošo līmeni) un tāla izpratne no dabas daudzveidības neražo nevienu eiro.

    Paldies režijas komandai un aktieru trupai par lielo ieguldīto darbu.
    Lai šo patriotiski pozitīvo uzvilkšanu izrādes laikā nesamītu ar 3 vārdiem, aicinu pārdomāt 3 vārdu lietošanu pēdējā dziesmā turpmākajās izrādēs!

  4. Emtivist says:

    Smuks stāstiņš 🙂

  1. […] 17.maijā rādīsim izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta“, kas īsti atbilst arī 4.maija svētku garam. […]

Lai pievienot komentāru