IEVA STRUKA
laikrakstam “Kurzemes Vārds”
“Šodienas stundas tēma – Aleksandra Čaka dzeja”, ar šādiem vārdiem sākas Liepājas teātra jauniestudējums “Spēlē, Spēlmani!” Valda Lūriņa režijā. Izrāde, kuras tapšanai kā ēna seko leģenda par 1972. gada pirmuzvedumu Jaunatnes teātrī Lūriņa skolotāja Pētera Pētersona režijā, tāpēc šķiet apbrīnojami un cienījami, ka izrādei izdevies dot savu elpu, nevis reflektēt par reiz piedzīvoto. Lūriņa mērķis ir ļoti konkrēts – runāt ar jauniem cilvēkiem, pastāstīt tiem, kas nezina neko vairāk kā tikai Čaka vārdu un “Miglā asaro logs”, to, kas bija Čaks, kas – pirmskara Rīga, kas Latvijai liktenīgie 20. gadsimta 40. gadi, kāpēc Čaks ir savējais, nevis vārds mācību grāmatā. Šim mērķim režisors izvēlējies atbilstošu valodu – pirmkārt, izrādi balstījis uz Liepājas teātra jaunajiem aktieriem (no 16 cilvēku ansambļa divas trešdaļas ir jauno), otrkārt, izmantojis daudz Imanta Kalniņa mūzikas motīvu izrādes sākuma daļā, kā arī aktīvu Agra Daņiļēviča kustību partitūru, lai ierautu gan aktierus, gan skatītājus dzejas ritmā un nosacītajā poētiskā teātra izteiksmē, treškārt, pamanījies pārvērst repā izrādes 2. daļas ievadu, izpelnoties ovācijas no tās auditorijas daļas, kam reps ir “dzeja”, kas aizskar dvēseles stīgas, tādējādi iezīmējot, ka katram laikam sava “proletariāta” dzeja un savs Čaks, kurš tak uzrunāja tieši pilsētas čaļus, ormaņus un krogus meičas. Savukārt izrādes saturu Valdis Lūriņš papildina ar tēmu par paša Čaka dzīvi, īpaši pēdējiem dzīves gadiem. Šim nolūkam izmantoti pārmēru izvērsti Čakam tuvās literātes un tulkotājas Mildas Grīnfeldes atmiņu fragmenti, radot estētisku iekritienu 2. daļas kompozīcijā, kur dzejas teātris pārvēršas dokumentālajā. Toties, pateicoties izvēlei runāt par mākslinieka dzīvi, Lūriņš otrreiz izspēlē to pašu motīvu, ko Čaks savā poēmā “Spēlē, Spēlmani!” – mākslinieks un viņa radītais mākslas darbs ir saistīti ārēji trauslām un nemanāmām saitēm. Ne bez pamata ir mākslinieka diskomforts, ka mākslas darbs, laists pasaulē, dzīvo no radītāja neatkarīgu dzīvi, bet – patiesībā mākslinieks nespēj būt šķirts no sava darba – saites, kas viņu sien pie teksta (lasīt – melodijas, gleznas), nereti ir ciešākas nekā tās, kas saista ar cilvēkiem (dziļi šai tēmā ietiekušies arī nesen iznākušās grāmatas “Čaks” autori Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla), tik māksliniekam lemta daudz sīkāka dzīve un daudz parastāka nāve, nekā viņa mākslas darbam. Kā tas acīmredzami noticis arī ar Aleksandru Čaku, tāpēc Anitas Kvālas emocionāli pasniegtais Grīnfeldes stāsts par Čaka sabrukumu padomju varas priekšā atstāj daudz bālāku iespaidu nekā spēcīgais 1. daļas fināls ar skatu no poēmas “Spēlē, Spēlmani!”, kur Everitas Pjatas Meitu krogā aizrauj Viktora Ellera Spēlmaņa alias Čaka spēle. Meitā pamostas kaisle, ko viņa cenšas “nodejot nost”, bet ne vairs kopā ar savu Līgavaini, un zēniski trauslais Rolanda Beķera Līgavainis pārtop aizskartā vīrā, kas paceļ metienam nazi… Un neba Anita Kvāla pie vainas vai Valda Lūriņa vēlme izglītot publiku par dzejnieka dzīvi – vienkārši mākslas spēks, mākslas rašanās brīnums (arī šīs ainas, ne tikai dzejas) tā kulminācijas brīdī ir pārāks par vistraģiskāko dzīvesstāstu, pat ja tas pieder Čakam.
Pie mākslinieciskiem sasniegumiem gribētos minēt arī Valda Lūriņa sadarbību ar teātra jauniešiem – attēlot Čaka sašķelto personību izrādes programmiņā gan vienlīdzīgi iedalīts četriem jaunajiem aktieriem, tomēr izrādes centrs kļuvis Kaspara Kārkliņa Čaks, un nevis gludi skūtās galvasvirsas, bet dzejas izjūtas dēļ – tieši viņš visprecīzāk sajutis dzeju, to, kas dzeja ir dzejniekam – liktenis, spēle, brīnums. Viņa Čaks nosaka “es visā noskatos no malas”, ar to domādams arī dzīvi un mīlestību, un viņa Čakam dzeja ir kaut kur nervu galos un acu skatienā, kad viņš klusē. Dzejas pulss ir briesmīgs, tikai mūsu priekšstatos mīt sapņotājs ar puķi pie cepures. Un Kārkliņa Čaks savas trakās acis atdod – Meitai, Spēlmaņa spēlei un Armanda Kaušeļa Streļķim. Arī tam. “Mūžības skarto” dzejas jaunajā izrādē šķiet mazāk kā Pētersona leģendā, kaut tolaik tā bija aizliegta, bet gana arī ar tik daudz – karalaika varonībai vajadzīga karalaika pieredze, brīvība un miers izlaiž un iemidzina izpratni par brīvību un mieru, un šī dzeja, lai cik savādi, izskan vissvešāk. Arī par to jādomā, klausoties Čaka strēlnieku motīvos.
Tomēr izrādes jaudu veido ne tikai dzeja un vārda enerģētika, šoreiz Valdis Lūriņš drošiem burtiem rakstījis telpā – kopā ar horeogrāfu Agri Daņiļēviču, scenogrāfu Aigaru Ozoliņu un kostīmmākslinieci Renāti Bāliņu radītas vairākas mizanscēnas, kurās uzburta suverēna dzejas pasaule, īpaši jau pieminētais Kroga skats, kurā slīpā platforma pārvēršas teju stāvā sienā, pa kuru kaisle uztriec Līgavaini augšā balansēt uz bezdibeņa malas, bet tur priekšā jau atkal ir Viņa (Meitas iekšējo uguni jeb varbūt iedvesmu izdejo Ilze Jura), tāpat stabā kāpšana Umurkumurā vai satikšanās ar Andas Albužes Prusaku Karalieni un Leona Leščinska Kungu, Čaka guldīšana kapā un augšāmcelšanās. “Miglā asaro logs” ironiskā kroga versijā un nopietni izrādes nobeigumā. Dzeja, kurai mūžīgumu piešķir arī tās materializācija izrādes formā, kam tu vari būt par liecinieku. Gan kā aktieris, gan kā skatītājs.