Neba nu dievi…

Neba nu dievi…

9 jūnijs, 2011

Edīte Tišheizere (Teātra Vēstnesis – 2011. gada Nr.3)

Skatoties Liepājas teātra sezonas pēdējo pirmizrādi, atmiņā iezogas un vairs neliek mieru vecs krievu sakāmvārds: „Ņe bogi gorški obžigajut”– „neba nu dievi podus apdedzina”. Jo izrāde „Laimesciema podniekdarbnīca” patiešām ir par to, kā cilvēki podus taisa… un gāž. Jo taisnība arī sakāmvārda patiesajai nozīmei – cilvēks visu var iemācīties. Un vēl tāpēc, ka vienmēr paliks kas tāds, ko nevar ne iemācīties, ne līdz galam saprast – otrs cilvēks.  Ar šo līdz galam nesaprašanu (varoņi nesaprot cits citu, mēs – viņus) izrāde mani aizķer, atstājot patīkami kairinošu pēcgaršu.

Luga ko Lauris Gundars sarakstījis pēc igauņu klasiķa Pēta Vallaka stāstu motīviem un pats arī iestudējis, izstāstāma vienā teikumā: pēc vecā podniekmeistara nāves par jaunās atraitnes Epas mīlu (bet arī meistara godu!) cīkstās vidēju gadu Miķelis un jauniņais Jasis, kamēr Epa tā arī nespēj izšķirties, kurš tad labāks. Pēc ilgāka laika teātris atļāvies tādu greznību kā izrāde mazās zāles formātā. Proti, aktieri darbojas skatuves dziļumā, kur uzbūvēta pavisam īsta podniekdarbnīca, tāda kā mājas priekštelpa ar trim durvīm: uz saimnieces Epas istabu, uz ārpasauli un uz virtuvi. Savukārt publikai rindas uzbūvētas turpat skatuves priekšplānā, rokas stiepiena attālumā no aktieriem.

Šis tuvums varētu būt viens no izrādes uzbūves un jēgas stūrakmeņiem. Izrādes fiziskā un emocionālā telpa ir tāds dinamisks, svārstīgs trijstūris. Pats galvenais palaikam notiek ārpus podniekdarbnīcas: Ineses Kučinskas Epas istabā vai ārā, vai virtuvē. Mums paliek skaņas un trešā, tajā brīdī no darbības izslēgtā cilvēka acis. Reizēm tie ir divi, kas vēro trešo: Egona Dombrovska Miķelim un Kaspara Kārkliņa Jasim grūstoties pie Epas durvīm, lai pa šķirbu redzētu, kā viņa dejo. Ikviens ir abu pārējo spogulis, turklāt parasti tam spogulim sāp. Miķelis darbnīcā dejo ar ziedoša jasmīna meiju, kamēr abi pārējie valsē Epas istabā, un par to liecina tikai viņu ēnas un izmisums vīrieša sejā – šie jau viņu neredz. Vai Jasis greizsirdībā aklām acīm, viss pārvērties dzirdē, mēģina nojaust, ko dara saimniece ar Miķeli, bet rokas tikmēr samīca pļekā sāncenša izvirpoto vāzīti. Vai Epa, jau līgavas tērpu uzvilkusi, glāsta Jasi, bet acīs deg ilgas pēc aizgājušā Miķeļa. Būtiskais notiek klusumā. Režisors ir nostiepis saites starp visiem trim, savukārt aktieri uztur tās nepārtrauktā spriegumā. Veselums viņi ir tikai visi trīs kopā, un pavisam dabiski liekas tas, ka finālā Epai milzīgo līgavas šķidrautu katrs no savas puses piesprauž abi – gan Miķelis, gan Jasis.

Tuvplāns ir izrādes lielākais ieguvums, bet var just, ka aktieriem tas nenāk viegli. Sevišķi Egona Dombrovska ekscentriskais uzbrūkošais Miķelis palaikam tiek spēlēts lielās zāles mērogos un sapluina smalko tuvās distances jutoņu. Toties klusuma zonās Dombrovska un Kučinskas saspēle ir tāda, ka jēdziens jūtu ķīmija kļūst uzskatāms: ja dabas likumi tā liek, starp diviem elementiem nevar notikt nekas cits kā sprādziens. Jaunais Kaspars Kārkliņš jau „Ugunī” un „Spēlē, spēlmani!” ir parādījis visai reti sastopamo spēju spēlēt rezonieri, citu cilvēku atspoguļotāju, vienlaikus atklājot pats sevi, un tas ir vietā arī „Laimesciema podniekdarbnīcā”. Viss ir kārtībā, un ar laiku aprims arī pārliekā izpausmes intensitāte. Pieredzes lieta.

Bet – viss ir kārtībā vienas izrādes aplociņā. Tas man tomēr ir jāpasaka. Liepājas teātrim šī ir bijusi patiešām laba sezona. Izaicinoši, vērtīgi, apstrīdami, bet katrā ziņā atmiņā paliekoši iestudējumi. Tieši tāpēc, manuprāt, teātra vadībai šajos labajos laikos  ir jāizšķiras arī par to, lai teātrim būtu savs programmatiskais, mākslinieciskais saimnieks, kas paturētu acīs situāciju un turētu rūpi par ansambli. Kamēr nav savu režisoru, bet viesrežisori vienmēr nāks ar savu redzējumu un – dabiski! – izvēlēsies vieglāko ceļu un tos māksliniekus, kuri atbilst viņu priekšstatam par to, kas vajadzīgs izrādei, tikmēr būs spēlējošie un nespēlējošie aktieri. Nevienu brīdi – pasarg dies’! – neapstrīdot Egona Dombrovska vai Ineses Kučinskas talantu, gribu teikt, ka šis ir laiks, kad Liepājas teātrim ir mērķtiecīgi jāaudzina vairāki centra spēlētāji. Tad, teiksim, Inesei Kučinskai nebūtu jāizlien caur adatas aci, lai Epas lomā atrastu (un viņa ir atradusi!) citas krāsas nekā tieši pirms tam nospēlētajā Raganā, kuras komēdijiskā  izpausme jau arī ir Epa. Teātrim ir sākušies treknie gadi, jo papildinātā trupa ir ārkārtas bagātība, un būtu žēl to izplinderēt tā, kā to izdarījām valsts mērogā. Šādi mērķi, protams, ir utopiski, bet… neba nu dievi tos podus apdedzina.

Starp citu. Man nepatika izrādes plakāts. Jo šī nu tomēr ir izrāde par večiem, kas kaujas sievietes dēļ, nevis sēž viņai klēpī.