Par godīgumu

Par godīgumu

19 aprīlis, 2018

Liepājas teātra izrāde Mizantrops — laikmets, greizsirdība un kinoindustrijas aizkulises!

Zane Radzobe
Pārpublicēts no žurnāla “Ir” // 19.04.2018.

Izrāde sākas ar mēmu ainu. Galvenās — Alsesta — lomas atveidotājs Gatis Maliks, iekarināts virvē, lēni tiek laists lejā no šņorbēniņiem. Vientuļa gaismas stara apgaismotais, triko tērptais stāvs rada iespaidu par kailu ķermeni kosmiskajā naktī, tādu kā pirmsradīšanas brīdi. Tā arī ir — nonācis zemē, viņš izrādās rakstnieks, kurš, spalvai skaļi šņirkstot, metas aprakstīt skatuves tumsā ņudzošās ēnas. Uz brīdi liekas, ka viņš valda pār paša radīto pasauli (tajā taču, piemēram, ar rokas kustību iespējams nolemt nebūtībai neizdevušos melnrakstu). Tomēr pasaule viņu tikai pievilina. Tad slazds aizcērtas un mākslinieks burtiski tiek ierauts stāstā kā viens no varoņiem, kurš notiekošo neietekmē, bet spiests tam ļauties.

Šis izrādes ievads ir režisora Viestura Meikšāna sacerēts, un pie tā vēl atgriezīsimies. Iestudējums tapis pēc britu dramaturga Martina Krimpa lugas, kas Moljēra slaveno sacerējumu modernizējusi gan stilistiski, gan pēc būtības. Un jāatzīst – lieliski. Moljēra Mizantrops taču sarakstīts 1666. gadā, un, lai arī luga pelnīti ir greizsirdīgi apsargāts Francijas kultūras dārgums, jāatzīst – skatītāju uztveres īpatnības kopš 17. gs. ir mainījušās. Tāpēc Krimpa darbā redzam citu sociālo teātri (ne vairs aristokrātiju kā Moljēram, bet kinoindustrijas aizkulises), mums aiztaupīti didaktiskie monologi, bet sižeta būtība gan nav mainījusies — Alsests (mūsdienās kļuvis par scenāristu) sirgst ar tieksmi allaž teikt «patiesību» (lasi: atmaskot sarunu biedru, piemēram, talanta trūkumu, liekulību vai citus netikumus) un tādējādi nostāda savu mīļoto sievieti (viņa pārtapusi amerikāņu kinozvaigznē Dženiferā) izvēles priekšā: viņš vai pārējā sabiedrība.

Gan Krimpa luga, gan Meikšāna izrāde ir apburoši ironiskas. Radošās industrijas ir pateicīga darbības vide — tieši tāpat kā aristokrātiskā salonā absolūtisma laika Francijā, arī te ir dabiski kaut ko spēlēt. Izvēlēties pareizās frāzes, ideoloģisko platformu, pareizo dzīvesveidu. Oriģinalitāte ( ja tāda maz iespējama) slēpjas tikai prasmē salikt pareizos klucīšus pareizā secībā. Un vai tas nav šim laikam raksturīgi?

Piemēram, Krimps gluži huligāniski mēdz atsaukties uz Moljēra oriģinālu, šķiet, pat citēt lugas tekstu. Meikšāns programmiņā ierakstījis vairākus māksliniekus, kas viņu ietekmējuši izrādes tapšanas laikā, to skaitā reperi Tyler, the Creator, un tāpēc aizdomājos, cik tuva repam ir Krimpa valoda. Arī par to, cik interesanti, ka reps — dzeja, kas apzināti veidota no valodā atrastām un citam mērķim piemērotām frāzēm (faktiski ready-made) — ir šīs desmitgades valoda. Godīga, skaudra, no jau izrunātu vārdu atlūzām veidota… Tas kaut ko liecina par laikmeta attiecībām ar autentiskumu, turklāt visās emocionālajās nokrāsās — no komiskajām līdz traģiskajām. «Jaunā» trūkums jau ne vienmēr liecina par virspusējību. Piemēram, Meikšāna Mizantrops, iestudējums, kurā režisors ir arī scenogrāfs, kustību un muzikālā noformējuma autors un nepārprotami «ietekmējies» no daudziem citiem māksliniekiem, brīžiem pat visai tieši, ir maņām baudāma un mākslinieciski godīga izrāde. Pašironiska. Līdzīgi kā izrādes varoņi, kas, būdami laikmetīgi cilvēki, taču nav muļķi un labi saprot, ka tikpat labi varētu būt tēli, teiksim, Moljēra lugā. Šādā kontekstā Meikšāna izrāde diez vai vēsta par godīgumu, pat ja tā programmiņā raksta režisors. Caur šādu prizmu iestudējumu skatīties ir garlaicīgi, lai kā uzrunātu fascinējošais liekulības tirgus, ko ap Alsestu savās lomās izspēlē aktieri Edgars OzoliņšLeons LeščinskisLaura JerumaKaspars GodsMārtiņš KalitaInese Kučinska un Rolands Beķeris. Sava odziņa, kariķējot kino un teātra profesijas un laikmetīgos tipāžus, ir katram, bet īpaši spoži «ņemas» Leščinskis netalantīga dramaturga, indīga kritiķa un Inese Kučinska vecējošas dīvas lomās. Ļoti asprātīgi. Bet Maliks savu Alsestu pirmajā cēlienā drīzāk spēlē kā cilvēku, kuram savas «patiesības» nemaz nav, tikai vēlme kliegt. Arī tā varētu būt iestudējuma vērta doma, jo tādu cilvēku — tukšu, bet ļoti skaļu — ir atliku likām. Tikai — ja Alsests ir tāds pats kā visi citi un viņa «patiesības mīlestība» ir tikai izpausmes forma (vai stratēģija), tad nekāda konflikta nav…

Tāpēc gandarī izrādes otrais cēliens, kur Malika varonis izvirzās darbības centrā un duetā ar Agneses Jēkabsones Dženiferu nospēlē skaudru stāstu par cilvēku, kas gluži sajucis prātā aiz greizsirdības. Un neko tur nevar darīt. Un, lai arī, manuprāt, Jēkabsones varones interpretācija un tās izspēle patlaban vēl neļauj saprast, kāpēc viņa izdara tādas izvēles, kā redzam izrādē, jautājumu par to, kas tad īsti ir vērtība dzīvē, izrāde uzstāda uz naža asmens.

Ar to, kā beidzas šis stāsts, acīmredzot nav apmierināts ne Alsests, ne Meikšāns. Abi atceras, ka ir šā darba autori; filma tiek attīta uz sākumu, melnraksts saņurcīts un aizmests. Ļaunums ir padarīts nenoticis. Tikai — māksla jau neiztop mākslinieka vēlmēm. Lai cik nežēlīga, tā ir godīga. Un Meikšāna iestudējums tāds nepārprotami ir.