Par Laimesciema Podniekdarbnīcu

Par Laimesciema Podniekdarbnīcu

9 jūnijs, 2011

Izrāde ar grūti izrunājamo nosaukumu – iedomājos, dodoties uz Liepājas teātra 104. sezonas pēdējo jauniestudējumu – „Laimesciema podniekdarbnīca”. Izrāde, kurā visam tik viegli noticēt – pārliecināti spriežu, atgriežoties no Latvijas rietumu galvaspilsētas.

Noticēt uz skatuves notiekošajam palīdz daudzi uzveduma elementi, turklāt paši nozīmīgākie, proti – aktieru darbs, runātais vārds un shēma, pēc kuras režisoram un dramaturgam Laurim Gundaram izdevies iedarbināt stāsta notikumus, lai arī stāsta kodols ir gluži ierasta ģeometriska figūra – trīsstūris, ko veido pievilkšanās spēks starp podniekdarbnīcas saimnieci, Ineses Kučinskas atveidoto jauno atraitni Epu un viņas padotajiem mālu mīcītājiem un veidotājiem – Egona Dombrovska Miķeli, kas izveicīgs gan pie virpas, gan „kantes sišanā”, un Kaspara Kārkliņa Jasi – jaunāko, biklāko, bet ne mazāk juteklisko podnieku zelli.

Izrādes veidotājiem izdevies radīt neviennozīmīgu gaisotni, nav ne labo, ne slikto, ne pārlieku „apbižoto”, ne necilvēcīgu pāridarītāju. Skatītāju favorīti šajā trīsstūra formas cīņā, kas saturiski un aktieriski izvērsta kā asprātīga spēle, mainās, bet iznākums nav īsti skaidrs līdz pēdējai iestudējuma minūtei un pat pēc tās. Turklāt režisoram sadarbībā ar scenogrāfu Vari Siliņu izdevies paplašināt skatuves robežas, tēlotājiem pat nav jābūt skatītāju acu priekšā, lai norisinātos spraiga darbība – ar trokšņu un gaismas palīdzību iespējams nojaust viņu gaitas arī ārpus rupji tēsto dēļu istabiņas sienām.

Mazliet nevienmērīgs, toties neparasts ir iestudējuma aktieru sniegums. I. Kučinskai nav ļauta vaļa plosīties kaislību vētrās, toties aktrise šīs pašas vētras nospēlē smalkā, uz iekšu vērstā, ne ārišķīgā manierē. Viņa ir un gaumīgi paliek saimniece, pat vicinot ieroci vai ļaujoties mīlas kārdinājumam pēc grādīga uzlējuma baudīšanas. Toties abiem podniekiem savstarpējās gaiļu cīņās dots plašs spilgtu izteiksmes līdzekļu arsenāls. E. Dombrovskis to prasmīgi izmanto, variējot no eksaltētas ārdīšanās līdz pēkšņām pieklusināta maiguma izpausmēm, viņa balss skan gan kaitinošos toņos, gan patīkami ņurrā, runājot prātīgas un neprātīgas lietas. Šķiet, aktierim izdevies atklāt jaunas skatuvisko izpausmju nianses, kas nav viegli, esot pastāvīgi noslogotam vadošajās lomās teātra būtiskākajos iestudējumos. K. Kārkliņš pagaidām bez krāšņas aktieriskās virtuozitātes radījis pārliecinošu maiga un vienlaikus spuraina jaunieša tēlu, kas patīkami spītīgi kontrastē ar pieredzējušā vīrieša tipāžu sev līdzās.

Aktieriem noderētu vien vēl pāris mēnešu ilga meistarklase kādā podnieku ceplī, lai uz skatuves virpotās bļodas izskatītos tikpat gludas un formīgas kā tās, kas jau apdedzinātas vešanai uz tirgu. Tas ticību mākslas notikumam padarītu galīgi neapstrīdamu.