Par purvu, ne bridēju…

EDĪTE TIŠHEIZERE

Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”, kādu to ar ārpusnieka acīm ieraudzījis un Liepājas teātrī iestudējis  režisors Rolands Augustīns (Atkočūns), glaimo manai latviskajai pašapziņai un… biedē arī. Glaimo, jo režisors droši ņēmis Blaumani no tā paša „jaunās drāmas” plaukta, kur Čehovs un Ibsens. Biedē viņa saskatītās Blaumaņa raksturu konsekvences, ja pieņemam, ka izrāde ir par latviešiem. Par mums.

Čehova daudzbalsība un klātesošais autors

Atslēga „Ugunī” iestudējumam – nenoliedzami negaidītam un, labāka vārda man nav, svešādam – meklējama „CV (Tēvoča Vaņas)” uzvedumā. Tie principi, kas tādā barokālā krāšņumā atklājās Čehova pasaules interpretācijā, šeit parādās gandrīz vai kā citāti (bet varbūt patiešām tādi arī ir), kaut arī daudz ieturētākā, pat shematiskā veidā. Jau sākot ar pirmo izrādes brīdi: tāpat kā „CV”, arī šeit skatuves pasaule, luga kā artefakts mostas līdz ar priekškara atvēršanos. Tā vienlaikus ir metafora un pilnīgi konkrēts rīts Alaines muižā. Viens pēc otra sakustas ritmiskās rindās izkārtoti pelēki gareni saiņi, gluži kā no Ilmāra Blumberga darbiem izsaukti. No bālganajām cisām viens pēc otra izvīkstās muižas ļaudis ar pašu baronu (Edgars Pujāts) priekšgalā. Kāds sakārto barona saimes gala ēdamistabas galdus, noņem uz tiem uzslietos krēslus, kāds cits – vēlāk izrādīsies, ka Akmentiņš (Gatis Maļiks) tūlīt uz vietas atsāk nakts pārtraukto šaha spēli un ziņo par savu uzvaru. Pavārs (Kaspars Gods) uzvelk pirmo rīta dūmu. Ar kafijas tasi rokā pie viņa piestājas Horsta madāma (Anda Albuže) un, aši atskatījusies, vai kāds neredz, kāri ieelpo pavāra izpūstos dūmus – vienreiz, otrreiz, bet uz trešo reizi pakrata galvu. Gana. Skatuves centrā vēl kāds, proti, rakstvedis Alders (Kaspars Kārliņš), jau klabina rakstāmmašīnu, pa brītiņam pats sev murminādams rakstāmo tekstu – tas ir no „Purva bridēja”. Pavārs ar Horsta madāmu apspriež ēdienkarti un strīdas, kā vieglāk medījumi iegūstami: ar svinu vai sudrabu šaujot. Pavārs izskata avīzi un, pamanījis Edgara un Kristīnes saderināšanās ziņu, dur savu dunci tieši lapai pa vidu, pienaglodams to pie skatuves grīdas. Pa tam pamodušies arī Sutka (Sandis Pēcis) un Vīskrelis (Viktors Ellers), un mēģina ar kafiju aizskalot vakardienas paģiras, pie reizes štukojot, kā labāk izmantojams viltus sludinājums.

No pirmā brīža skatuve ir ļaužu un rīta rosības pilna, bet daudzās trajektorijas nešķērso cita citu, tikai pa brīdim kāds ar kādu satiekas neilgiem dialoga brīžiem. Turklāt pamazām kļūst skaidrs, ka šī daudzbalsība, tāpat kā paši notikumi un varoņi, patiesībā top mūsu acu priekšā – Alders, jaunais Blaumanis, tos šobrīd rada mūsu acu priekšā. Kaspars Kārkliņš, viens no Klaipēdas universitātes beidzējiem, neapskaužamajā rezoniera lomā iekodies ar īstu buldoga tvērienu. Bet tēls, ko režisors viņam piedāvājis, patiešām ir grūts un izrādei ārkārtīgi nozīmīgs. No aktiera enerģētikas un spējas neko nedarot pārliecināt par aktīvu iekšēju dzīvi, atkarīgs tas, vai vispār būs saprotama Atkočūna abām izrādēm tik nozīmīgā tēma: autora un viņa radīto tēlu saistība un neatkarība, autora mokas, redzot, kā paša izdomātie varoņi pārkāpj žogiem un iet dzīvot savu, no rakstītāja labās gribas un nodomiem neatkarīgu dzīvi. Jaunais aktieris godam tiek galā ar lomu. Gan tad, kad ir tikai Alders, patiešām citādais, dīvainais šajā muižas dzīves polifonijā, gan tad, kad kā autors cīnās ar un par saviem varoņiem, fiziski tiešām tik vien darīdams, kā skatīdamies uz savu rakstāmmašīnu vai apkārt notiekošo. Tik smaga ir šī cīņa, ka, neizturējis spriedzi, nabaga autors kādā brīdī nošaujas (un tas nu ir tiešs citāts no Čehova), lai vēlāk atdzimtu kā mācītājs, kura baznīcā mīlētāji uzdos savu galveno jautājumu Dievam. Burvīga ir šā tēla nenotveramā divdabība – vienlaikus tas ir visam pāri stāvošs, visu zinošs autors un tikpat labi jauns, muižas ķēķī neiederīgs rakstvedītis, kas sacer pantiņus un varbūt patiešām izmācījies reiz kļūs par draudzes ganu.

Dzīves saimnieki, kalpi un izdzīvotāji

Alaines muiža ar tās tipiem, dzīvi un sadzīvi ir izrādes īstā galvenā varone. Ikviens ir uzmanības un, ja tā varētu izteikties, izritināšanas vērts. Kā cieši satīstīts rakstu vīstoklis. Katra raksturs un dzīve, kas tikai palaikam nojaušams aiz Blaumaņa skopajām rindiņām, ir pelnījis izpēti un iedziļināšanos. Kurš gan nezina, ka „Ugunī” galvenie varoņi ir staļļa puisis Edgars un istabmeita Kristīne? Režisors Rolands Atkočūns „nezina”, spītīgi meklē un arī atrod Blaumaņa drāmā to pašu cilvēku balsu polifoniju, ko Čehova komēdijās. Viņš ir pastiepis Blaumaņa rakstīto kā drēbi, lai pieliktu pie čehoviskās piegrieztnes. Un lielākoties izrādās, ka „Ugunī” bez īpašām grūtībām ir samērojama ar šiem principiem. No citkārt par epizodiskām uzskatītām lomām tapuši tēli ar savu raksturu un likteni, izaudzējot tās palaikam no pavisam sīkām norādēm, replikām, remarkām. Līdzībās runājot, ne purva bridējs bijis režisora uzmanības centrā, bet pats purvs kā Dieva radību kopums un – diagnoze.

Ir šajā purvā dzīves saimnieki vai, pareizāk būtu teikt, saimnieks. Edgara Pujāta barons Mēvenšterns. Mazais dieviņš savā pasaulītē. Dieviņam garš laiks, tāpēc viņš spēlējas. Reizēm iztēlojas sevi par Apgaismības nesēju un rāda bauriem brāļu Limjēru sinematogrāfu, fonā Vāgneru skandējot. Reizēm izliekas par vācieti no tautas pasakas un lauzī latviešu valodu kā kādu skalu. Reizēm, ja ar Horsta madāmu, runā skaidri latviski. Ar muižas pārvaldnieku Frišvagaru (Egons Dombrovskis) – tikai vāciski. Viņš jau ir labs, tikai pārcilvēks. Pat jāj, nevis kā tie citi – uz savām divām, bet uz tandēmriteņa, ko aizmugurē cītīgi min Frišvagars. Dabiski, ka viņam smieklīgs šķiet Aldera mēģinājums parādīt savus pantiņus. Pie spoguļa nāsis no matiņiem atbrīvodams, viņš pie reizes tāpat atspulgā mēģina salasīt rakstvedīša peršas. Vai tad nav vienalga, no kuras puses lasīt tādus niekus?

Pārējie viņa muižā ir kalpi. Kalpiem arī ir savas gradācijas. Vieni muižā tikai pelna savu maizi, un dara to ar pašcieņu kā Horsta madāma vai Pavārs (kuram Blaumanis, tik uzmanīgs pret saviem varoņiem, šoreiz pat vārda nav devis!). Citi kā Frišvagars, apzinās savu pussoļa stāvokli un drusku nervozi – jājampātaga tā vien vibrē rokā – dzīvo savas divas dzīves: vienu, latvisku, ar latviešiem, otru – vācisku, ar baronu.

Daži ir vergi, salauzti cilvēki un mugurkauli, tos vairs neiztaisnosi – kā Vešeriene (Inese Kučinska), kas gatava ik brīdi savu bērnu paraut aiz rokas, lai nebāž galvu ārā no purva, un aliņa Amentiņa bagāto māju pažobelē būtu viņas sapņu piepildījums. Dīvainā kārtā pie vergiem liekas pieskaitāms arī Akmentiņš. Ne tāpēc, ka kalpotu – viņš jau ir pārticis saimnieks! – bet tāpēc, ka ar salauztu pašapziņu. Nu, kad ir gan pašam sava nauda, gan koris un dejotāji, tā pašapziņa izlien kā kropls zars. Uzbāzīgā augstprātībā viņš sarunājas ar Mēvenšternu, pa solītim vien brienot viņam virsū. Kristīni bildina, gatves deju dancodams, un īsti pēc viņas pat nekārodams.

Pavisam no citas vielas taisīts Klenga (Leons Leščinskis) – mūžīgais izdzīvotājs, jo zemāk lieksi, jo sīkstāk turēsies. Režisors piešķīris viņam Mūžīgā žīda vaibstus un atsvešinātību, pat savu ķeblīti, ko tas, no muižas krēsliem vairīdamies, allaž staipa sev līdzi tāpat kā bērnu virteni (ko ar patiešām lielu atbildības sajūtu spēlē jaunie profesionālie aktieri).

Briesmīgākie no kalpiem ir sulaiņu dvēseles – Sutka ar Vīskreli. Līdīs i bez smērēšanas, ne dzīti, ne prasīti. Iespējams, ka šie divi lugas tēli, izvilkti cauri visiem drāmas notikumiem, neiztur un izrādās par plāniem. Te nav vainojami jaunie aktieri, kas spēlē aizrautīgi un arī profesionāli lietpratīgi. Sulainīšu sīkā intrigantu daba īsti neatbilst tam Alaines kā pasaules modeļa un tajā valdošo sadursmju vērienam, kādu vēlējies saskatīt režisors.

Biedējoša ir šī purva mītnieku galerija. Tik maz tur pašcieņas, tik daudz izlauzītības un kroplības, kas radusies vergu gados. Skaidrs, ja kāds režisors iestudē Ibsenu, tas jau nenozīmē, ka viņš vēlas ko teikt par 19. gadsimta beigu Norvēģiju. Tāpat kā neviens neuzved Šekspīru, par Renesanses laika Anglijas problēmām domādams. Bet, kad tas ir Blaumanis, tad tas, gribot negribot, ir par mums pašiem. Par nāciju, kas mīt savā purvā un neadekvāti reaģē uz apkārt notiekošo. Trakākais, biedējošākais un aizvainojošākais, ka viss, kas redzams uz skatuves, ir taisnība. Tādi esam. Un tieši Akmentiņus, Sutkas un Vīskreļus visos sabiedrības slāņos var salasīt vai cik.

Brīvie: kentaurs un amazone

Attiecoties pret Blaumani kā pret Čehovu, glaimojošiem ieguvumiem līdzi nākuši arī zaudējumi. Proti, izceļot vispārējo Alaines daudzbalsību, arī Edgars un Kristīne no galvenajiem kļūst par vieniem no… Un tomēr! Vairs nebūdami galvenie varoņi, varoņi viņi tomēr paliek. Savā ziņā arī vienīgie – jo ir brīvi un muižas purvā ne iederas, ne dzīvo.

Jau pirmā Edgara parādīšanās piesaka viņu kā nepieradinātu un brīvu Dieva radību. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, atkārtošos – līdzīgi kā „CV”, sadalījis Liepājas teātra skatuvi vairākos plānos, un katrs no tiem ir īpaši pētāms, ja atliktu laika. Tos atdala stūraina arka, kas atgādina ļoti konkrētu lietu, Latvijas muižu un muižiņu pieticīgo klasicisma arhitektūru, bet tajā pašā laikā spēlē arī savu atsevišķu, mainīgu partiju. Reizēm tā arka ir kā gleznas rāmis, izceļot, teiksim, Pavāra rosīšanos, brokastis gatavojot un muižas dzīvi vērojot. Kad barons rāda saviem ļaudiem kino, arka iekļauj ekrānu, uz kura rosās mēmās filmas miglas tēli. Citkārt, Edgaram muižā ierodoties, kļūst it kā par spoguli vai kādas skatuves portālu, kurā skatāma citāda laiktelpa. Tajā Edgars, pēc trakās zirga dzīšanas sakarsis, mērc galvu spainī, purinās, ūdens lāsēm šķīstot un dzirkstot prožektoru gaismās, un… zviedz. Edgars ir viens vesels ar savu zirgu, brīvais dabas bērns, kentaurs. Īpaši tad, kad Edgaru spēlē Mārtiņš Kalita, Alaines staļļa puisis ir pats brīvības un lidojuma iemiesojums. Edgaram Ozoliņam, liekas, vajadzīgs konkrētāks psiholoģiskais pamatojums, lai svabadi justos Rolanda Atkočūna iecerētajā mizanscēnā, un, ja tāds neatrodas, piedāvātā situācija ieilgst un rotē uz vietas.

Arī Kristīnes (Agnese Jēkabsone) tēlā priekšplānā izcelta neatkarība un pašapziņa. Melnām cirtām un spīvu skatienu, viņa var gan mazgāt grīdas un kārt Vešerienes izmazgāto veļu, un vienalga – viņa nekalpo. Viņa ir kā senā amazone, pirmā patiesi brīvā un ne no viena neatkarīgā sieviete.

Pie brīvajiem pieskaitāma arī Minna(šo tēlu, kas ienācis no „Purva bridēja”, pārmaiņus  spēlē  Ilze Būde un Zanda Štrausa), kas kā krāšņs putns garāmskriedama vilina un spēj aizvest prom no muižas pārskatāmās pasaulītes ikvienu, pat Edgaru. Ne neceļos viņa aicina, bet prom, brīvībā.

Līdz ar to mainījušās arī varoņu attiecības. Ne dzeršana un glābšana te no svara. Neviens no viņiem purvu nebrien. (Turklāt šajā Alainē dzer visi, Frišvagaru un pašu Mēvenšternu ieskaitot, – tikai no dažādiem traukiem.) Viņu mīlestība ir spēcīga un tik kaislīga, ka Kristīne, Edgaram tikai pieskaroties vien, zaudē samaņu. Uzmanīgi uztvēris meiteni, Edgars viņu noliek zemē un pats apguļas, galvu uz mīļās pleca nolicis. Šo karstumu un dziņu nevaldāmību neizturējis, nošaujas nabaga autors, Alders vai Blaumanis, kurš taču laikam būs iecerējis viņiem citādu likteni. Gaismai pār gulošajiem sašaurinoties un dziestot, beidzas pirmais cēliens.

Otrajā cēlienā Edgars ar Kristīni, bēgot no pārējiem, apsēdīsies uz arkas augšmalas, kas tobrīd atrodas grīdas līmenī, un tā celsies augšup, ceļot līdzi arī viņus, līdz abi, rokās sadevušies, spers soli pāri arkas malai, lai dotos prom pa gaismas staru – kā Mihaila Bulgakova Ješua un Pilāts. Kas viņus saista? Mīlestība, bez šaubām. Kas viņus šķir? Alkas pēc brīvības, kas spēj būt vēl lielākas.

Vienā mirklī, iedegoties vienam prožektoram, kura stari kā blāvs konuss plūst lejup, bet skaņām iegūstot atbalsis, skatuves telpa pārvēršas par katedrāli. Dievnamu. Tur kalpo Alders, nu jau atgriezies dzīvē un Alainē kā mācītājs. Priekšplānā sačukstas un savas intrigas perina Sutka un Vīskrelis. Turpat, visi kā viens ieradušies svešā templī mūziku paklausīties un sevi parādīt, eņģeļu balsīs korāļus dzied daudzie Klengas bērni. Kaut kur tuvumā, kā gan citādi, ir arī krogs, uz kuru paaicina Edgaru. Viss notiek šajā baznīcā. Edgars aiziet uz krogu. Kristīne izlemj par labu glumajam Akmentiņam, un kā ledu sastingusi, ļauj Vešerienei un Horsta madāmai sevi ieģērbt līgavas tērpā. Un tad viņi abi ar Edgaru, katrs savā katedrāles pusē, kliedz pret Visaugstāko: Dievs, ko lai es daru?!

Rolands Atkočūns atņēmis Kristīnei Blaumaņa vārdus par vieglo dienu nolikšanu, kuri paaudžu paaudzēs audzinājuši latviešu sievietēs mīlošās cietējas tikumu. Un paldies viņam par to. Ar jautājumu Dievam beidzas izrāde.

Pēcgarša ir dīvaina. Kur likās, ka stāsts par Edgaru un Kristīni zināms no galvas, izrādās, kā zināmi ir tikai citāti, reiz no konteksta izvilkti fragmenti. Un pats svarīgākais bijis ierakstīts starp šim atmiņā palikušajām rindiņām.

Ar šo izrādi Liepājas teātrī ienāk jaunais kurss – visi kā viens – un līdzvērtīgi nostājas blakus pieredzējušajiem aktieriem. Un pat tad, ja Rolanda Atkočūna režijas metode, sniedzot katram aktierim tēla esenci un pieprasot tās izšķīdināšanu paša personībā un pieredzē, pagaidām ne visiem ir līdz galam saprotama un realizējama, vēl taču ir laiks. Vesela dzīve.