“Teātris Liepājai ir nopietns mantojums, ar kuru var lepoties ikviens liepājnieks”
“Teātris Liepājai ir nopietns mantojums, ar kuru var lepoties ikviens liepājnieks. Kā vecākajam valsts latviešu teātrim Liepājas teātrim ir bagātīga vēsture, kurā daudzi mākslinieki ir radījuši leģendas par savu laiku. Šīm leģendām kopā ar Liepājas vārdu nav laika un telpas ierobežojumi. Tās padara pievilcīgāku Liepājas tēlu, tās aicina iepazīties ar Liepāju, ar Liepājas teātri, liepājniekiem.
Teātra loma ir viennozīmīgi nepārvērtējama, jo teātris ir mūsu dzīves ētikas spogulis un brīnumu radītājs, ticības labajam uzturētājs un iedvesmotājs, kas tik ļoti ir nepieciešams ikdienā ikvienam no mums.
Teātra pienākums ir celt gaismā mūsu tautas ētiskās un estētiskās vērtības, tuvināties cilvēkiem, lai pildītu Liepājas un Kurzemes profesionālās teātra mākslas, mūzikas un kultūras centra funkcijas un palīdzētu mums uzturēt optimismu un pašapziņu.”
Mēs esam mīlēti Mājās un atpazīti Eiropā
Teātra misija
Profesionāls Kurzemes reģionālais muzikāli dramatiskais teātris ar pastāvīgu un augsti kvalificētu trupu, kas piedāvā daudzveidīgu un mākslinieciski bagātu un kvalitatīvu repertuāru ikvienam reģiona iedzīvotājam un ir Kurzemes mākslas, mūzikas, teātra un kultūras centrs.
Mūsu vērtības
Mūsu cilvēki ir galvenā vērtība mūsu mērķu sasniegšanai
Mēs uzņemamies atbildību par rezultātu katrs savas darbības zonā
Mēs uzticamies viens otram un respektējam viens otra viedokli
Mēs esam maksimāli prasīgi savas darbības procesā
Mēs ticam, ka mūsu mērķi ir izaicinoši, nepieciešami un sasniedzami
Mēs attīstām iekšējās un ārējās savstarpējās attiecības savstarpējai ilgtermiņa izaugsmei un labklājībai
Mēs mācāmies un pilnveidojam sevi, lai pilnveidotu Liepājas teātra izaugsmi
Liepājā pamanāmākā neoklasicisma ēka, kurā raksturīgās stateniskā jūgendstila fasādēs redzami arī klasisko orderu elementi vai klasicismam raksturīgi ornamentāli motīvi, ir tagadējā Liepājas teātra ēka. 1910.gada 16.augustā projekta skici, kura ir diezgan tuva īstenotajai teātra ēkas arhitektūrai, parakstīja Drēzdenes arhitekti Viljams Losovs (William Lossow) un Maksis Hanss Kīne (Max Hanss Kühne). Viņi pazīstami kā daudzu ievērības cienīgu celtņu autori. Viņu darbu klāstā ir, piemēram, Valsts teātris (1911-1913) un Svētā Martina Garnizona baznīca Drēzdenē (1896-1900), kā arī Centrālā dzelzceļa stacija Leipcigā (1902-1915), kas tiek uzskatīta par vienu no lielākajām šī ēku tipa celtnēm pasaulē. 1912.gada 16.maijā teātra būvēšanas projekts tika apstiprināts Kurzemes guberņas valdes Būvniecības nodaļā, tā paša gada 11.septembrī apstiprinātas projekta izmaiņas, samazinot skatītāju vietu skaitu, bet saglabājot fasāžu arhitektūru. 1914.gada 16.jūlijā izsniegta atļauja teātra ēku atvērt.
Teātra ēkas fasādes veidotas atturīgi stingrā klasisko formu valodā. Klasiska apdares mākslinieciskās izteiksmes stingrība valda arī teātra iekštelpu apdarē. Lielākajā daļā publisko telpu ir kasetēti griesti ar klasiska profila kasešu malām. Uz zāles sienām ritmiski kārtoti taisnstūraini laukumi jeb tā sauktie spoguļi, kurus ierāmē meandru un citu klasisku ornamentu joslas. Pat jūgendstilīgi koķetajai kases mājiņai vestibilā ir klasiski izturēts arhitektoniskais ietērps. Teātrī ir 468 skatītāju vietas. No tām 285 ir parterā un sānu ložās, 135 – pirmajā un 48 – otrajā balkonā. 2011. gadā pabeigta teātra ēkas restaurācija. Teātra ēka īpaša arī ar joprojām darba kārtībā esošu vēsturisko – manuālo stangu un gremdētavas pacelšanas, nolaišanas mehānismu, vītņveida kāpnēm, kā arī vēsturiski nodalītu dāmu un kungu grimētavu pusēm.
Doma par esošās teātra ēkas celtniecību tapa sen un ilgi, jo vecais vācu teātris atradās šķūnim līdzīgā ēkā, kas bija celta 19.gs. sākumā. Tā atradās vietā, kur tagad krustojas Kungu un Malkas iela. Ēkā bija 300 skatītāju vietu, toties no ārpuses, kā visas klasicisma laika celtnes, tā atgādināja antīko templi. Šis tēls saistījās ar teātri kā mākslas templi un tas, likumsakarīgi, pārceļoja arī uz jauno teātra ēku, kura joprojām lieliski pilda mākslas tempļa funkciju.