Paraustīt Šekspīru aiz ūsām – kāpēc ne?

Paraustīt Šekspīru aiz ūsām – kāpēc ne?

25 novembris, 2019

Guna Zeltiņa // Teātra Vēstnesis // 2019. gada IV numurs

Jau vairāk nekā četrsimt gadu nav miera Villijam Šekspīram no Stretfordas pie Eivonas: top aizvien jaunas versijas gan par viņa dzīvi un personību, gan jaunas darbu interpretācijas, to autoriem sacenšoties te godbijībā un cieņā pret klasiķi, te dauzonībā un vaļībās.

Vecais stāsts par autorību

Joprojām nav pieklusuši arī Šekspīra autorības apšaubītāji: vācu režisora Rolanda Emeriha (Roland Emmerich) populārā filma Anonīms (Anonymous) aizstāv versiju par Edvardu de Vīru, 17. Oksfordas grāfu, kā patieso Viljama Šekspīra darbu autoru. Aktieris Šekspīrs te tiek tēlots kā godkārīgs, padumjš un nemācīts lauķis, kurš tik tikko spēj izlasīt tekstus, ko viņam piespēlē augstdzimušais grāfs, kam karaliene aizliegusi rakstīt publiskajiem teātriem. Taču šī ir versija tikai par vienu no vairāk nekā 70 pretendentiem uz Šekspīra darbu autorību, kuru vidū ir gan Kristofers Mārlovs, kurš it kā 1593. gadā neesot nogalināts, bet paslēpies kontinentālajā Eiropā un turpinājis rakstīt lugas, gan pati karaliene Elizabete un citi.

Atgādināšu, ka mums pašiem bijis savs antišekspīrists – tehnisko zinātņu doktors, fiziķis, Šekspīra sonetu un lugu tulkotājs un pētnieks Juris Birzvalks (1926–1995), kurš, tāpat kā Krievijas akadēmiķis Iļja Giļiļovs, šo darbu autorību piedēvēja Rodžeram Menersam, piektajam Ratlendas grāfam. Par šo jautājumu savulaik esmu daudz diskutējusi ar ievērojamo krievu šekspirologu Alekseju Bartoševiču un piekrītu viņa viedoklim. Proti: kamēr nevienam no daudzo alternatīvās autorības teoriju radītājiem nav izdevies atrast absolūti pārliecinošus pierādījumus, ir loģiski pieņemt, ka šos darbus varēja sarakstīt aktieris Viljams Šekspīrs, jo tos ir radījis teātra praktiķis, kurš ne tikai teicami pārzināja tālaika laukuma teātra īpatnības un publikas gaumi, bet prata piemēroties arī galma izklaides prasībām.

Pētnieki ir pierādījuši, ka Šekspīra lugas ir tapušas teātrī kā teksti konkrētas trupas vajadzībām. Piemēram, Gērijs Teilors Šekspīra lugas raksturo kā veiksmīgu lugu rakstīšanas «biznesu», kas tolaik bija arī kolektīvs process: dramaturga idejas un sižetus nereti apsprieda visa trupa, un tie tapa saskaņā ar teātra īpašnieka prasībām un vadošo aktieru ieteikumiem. Arī lugu rakstīšanā tolaik atspoguļojās Eiropas pilsētās praktizētās amatu meistara un mācekļa attiecības, pieredzējušajiem aktieriem apmācot zēnus, u.tml. Ir izpētīts, ka savas darbības sākumā, sacerot lugas Henrijs VI pirmo daļu, Šekspīrs ir sadarbojies ar Tomasu Nešu un citiem, bet, rakstot Titu Androniku, – ar Džordžu Pīlu. Pēc 1592. gada, Roberta Grīna dzēlīgajā pamfletā nosaukts par «vārnu – izlēcēju», kas greznojas ar «svešām spalvām», Šekspīrs pārtrauca sadarbību ar citiem autoriem. Tā atsākās tikai 1605.gadā, strādājot kopā ar Tomasu Midltonu pie Atēnu Timona, un visbeidzot ar Džonu Flečeru pie Henrija VIII un pazaudētās lugas Kardēnio. Savas dzīves pēdējā posmā Šekspīrs sadarbojās ar gados jaunākiem rakstniekiem, kas precīzāk bija uztvēruši jaunās vēsmas publikas noskaņojumā.

Turklāt Šekspīrs, kā zināms, bija veikls kompilators un «zaglis», jo nekautrējās izmantot ne vēstures hronikas un agrāko laiku rakstnieku sižetus, ne Bībeles atziņas un citātus, ne filozofu domas. Piemēram, pētniece Sonja Masai akcentē lugas Hamlets saistību gan ar Senekas asiņainajām traģēdijām, gan renesanses laika domātāja Piko della Mirandolas darba Par cilvēka cieņu idejām, norādot uz tiešām teksta paralēlēm slavenajos Hamleta monologos un Mirandolas traktātā, bet uzsverot arī Šekspīra novatorismu . Citi pētnieki nerimstas norādīt uz tuvību Montēņa un Frānsisa Bēkona atziņām, kas sastopamas Šekspīra darbos. Bēkons ir arī viens no populārākajiem kandidātiem uz dramaturga darbu autorību, pieminot viņa piezīmju grāmatiņās sastopamo atziņu, aforismu, angļu parunu un sakāmvārdu, atsauču no Bībeles un Roterdamas Erasma darbiem saistību ar Šekspīra lugām. Taču – vai tiešām valstsvīrs un filozofs Bēkons varēja tik labi pārzināt arī vienkāršo ļaužu leksiku un publiskā teātra skatītājiem tīkamos rupjos jokus un izteicienus, ko Šekspīrs izmanto gan Spītnieces savaldīšanā un Romeo un Džuljetā, gan citos darbos? Tos latviešu tulkotāji gan visbiežāk ir mīkstinājuši vai pat vispār izlaiduši. Stipri jāšaubās.

Jestrā dauzīšanās ap Šekspīru Liepājā

Laikmetu un stilu robežas ir tīši ignorētas un sapludinātas arī režisora Elmāra Seņkova uzvedumā Šekspīrs Liepājas teātrī, kur tekstu pēc vairākām dramaturga lugām sakompilējusi un veidojusi Rasa Bugavičute-Pēce. Arī te nav bijis mērķis izveidot Šekspīra laikmetam vai izmantoto lugu laikam atbilstošu vizuālu vidi. Viss noris mūsdienīgā telšu pilsētiņā, kas atgādina jauniešu vai pat pusaudžu militāro nometni, brūnganas, izmīdītas zāles klātā pakalnā (mākslinieks Reinis Suhanovs), kur no guļammaisiem iztīstās samiegojušies nometnes dalībnieki. Vienai no teltīm piestiprināts vienkāršs krusts, tādējādi iezīmējot baznīcu – kā primitīvos bērnu zīmējumos. Vienkāršs, ar zeltītu papīru apklāts krēsls simbolizē troni, uz tā uzsēdināts ķiņķēziņš ar sporta bumbu galvas vietā – karalis (objektu teātra jautājumos režisoram asistējis Matīss Budovskis). Un arī visa izrāde pamatā organizēta kā atklāta, bērnišķa spēle, aktieriem brīvi un nepiespiesti spēlējoties ar dramaturga lugu tēliem un motīviem. Taču šī spēle noris trillera «melnajā» estētikā, izceļot tādus motīvus kā varaskāre, ļaunums, bailes, nodevība, atriebība, agresija – Šekspīra tēloto tumšo kaislību komplektu.
Par uzveduma saturiskās struktūras pamatu un rāmi dramaturģe un režisors padarījuši lugas Ričards III galveno varoni, kura stāsta ietvaros ir veikli iepīti un tiek izspēlēti stāstiņi par Otello un Dezdemonu, Makbetu pāri un pavisam fragmentāri parādās arī Romeo un Džuljeta. Pieteikts kā trilleris, reāli uzvedums risinās absurda, groteskas un farsa stilistikā, kā jestra dauzīšanās ar un ap Šekspīra lugu varoņiem un sižetiem. Teju vienīgās nopietnības saliņas iestudējumā nodrošina Ineses Kučinskas tēlotā Ričarda III līnija un attiecības ar pārējiem, kurās aktrises anitvaronis atklājas kā kroplīgs, baiss, rafinēts manipulators un ļaunuma ģēnijs.

Mazliet par «īsto» Ričardu

Ričards III ir viens no tiem Šekspīra tēliem, ap kuru joprojām nerimstas viedokļu sadursmes un diskusijas. Joprojām darbojas 1924. gadā Lielbritānijā dibinātā Ričarda III biedrība ar vairākiem tūkstošiem biedru visā pasaulē. Tā par savu misiju uzskata šā karaļa vēsturiskā laika pētniecību un viņa reputācijas spodrināšanu. Uzskatot, ka gan Šekspīrs un Elizabetes I laika hronisti, gan vēlākā vēsture pret šo karali izturējušies netaisni, neņemot vērā viņa laika agresīvo un asiņaino kontekstu; ričardiāņi, kā viņi paši sevi dēvē, nemitas atkārtot, ka Šekspīra luga ir mākslas darbs, bet ne patiesa vēsture. Un viņiem ir, kur atsperties, jo ne viens vien pētnieks ir secinājis, ka Ričards, lai gan nebūt ne jērs, bet sava nežēlīgā laika dēls, nav vainīgs brāļa Edvarda un Henrija VI nāvē, tāpat nekādi nav pierādīta viņa reālā saistība ar abu mazo brāļadēlu, Tauerā ieslodzīto prinču slepkavību.


Arī Leičesteras Universitātes zinātnieki, kuri izpētījuši 2012. gadā turienes autostāvvietā nejauši izrakto Ričarda III skeletu, apstiprina atzinumu par viņa spēcīgo skoliozi un mugurkaula izliekumu, bet neapstiprina Šekspīra versiju par sava varoņa kupri, klibumu un nespēcīgo roku . Aktieris Benedikts Kamberbečs, kurš atveidoja Ričardu III britu TV seriālā Svētais kronis, atklāja savu attālo radniecību ar karali 16. paaudzē un secināja, ka kropluma un neglītuma komplekss vēsturiskajam Ričardam varēja rasties tādēļ, ka pārējie viņa dzimtas vīrieši bijuši patiesi karaliski skaisti.

Dramaturga laikabiedri un vairāki pētnieki uzskata, ka Šekspīrs vēsturiskajam Ričardam piešķīris daudzu nīstā karalienes Elizabetes valsts kanclera Roberta Sesila fizisko kroplumu un kupri.
Bet ko gan bija darīt dramaturgam, kurš dzīvoja Tjudoru dinastijas karalienes valdīšanas laikā? Ričards III – pēdējais Plantagenets, kuru sakāva pirmais Tjudoru pārstāvis, Šekspīra lugā nedrīkstēja izraisīt simpātijas vai līdzcietību, citādi dramaturga paša augums aši knaši saīsinātos par galvas tiesu. Un tā luga Ričards III tapa kā dēmoniska intelekta traģēdija, autoram demonizējot varoņa personību, padarot iespējami smagu viņa grēku nastu un arī viņa īsto vai iedomāto kroplumu un neglītumu padarot par slēpto bumbu, ko Ričards izmanto, lai atriebtos visai pasaulei.

Šoreiz – Inese Kučinska un citi

Poļu šekspirologs Jans Kots pamatoti norāda, ka Ričards III – tas nav tikai viens no karaļiem, kas uzkāpis uz vēstures kāpnēm, bet ka tas ir «Lielā Mehānisma intelekts, viņa griba un apziņa», un hronikā Šekspīrs pirmoreiz parāda Lielā Mehānisma cilvēcisko seju, kas satriec ar savu kroplību un nežēlības grimasi, bet arī aizrauj.

Inese Kučinska šo dēmoniskā intelekta aspektu iemieso meistariski, kas uzvedumā valdošās dauzonīgās atmosfēras apstākļos šķiet velnišķi grūti. Arī ārēji aktrise ir «izkususi» Ričarda fiziskajā kroplumā un zirneklībā, un tas šķiet īsts profesionāls izaicinājums arī tik pieredzējušai māksliniecei. Bet aktrise ar to tiek galā spoži.

Otrs izvērstākais tēls, kuram arī atsevišķos brīžos ir atļauts «diriģēt parādi», ir Edgara Ozoliņa Jago. Elegantā smilškrāsas mētelī ģērbts, ar vīna glāzi rokās, Jago ar pārākumu noskatās gan uz melnā kombinezonā tērpto Kaspara Kārkliņa Otello, gan uz Edgara Pujāta saņurcīto, paģiraino Kasio, kurš kāri strebj aliņus, gan uz pārējo paērmīgo iestudējuma kompāniju. Ja Kučinskas Ričarda varaskārē un groteskajā vieglumā, ar kādu viņš pamazām novāc visus konkurentus ceļā uz troni, jau ir manāmas paranojas iezīmes, tad Edgara Ozoliņa Jago līdz pat pēdējam brīdim saglabā vēsu, ironisku prātu un intriganta eleganci, kamēr iet bojā tikpat butaforiski un nožēlojami kā pārējie.

Krievu teātra kritiķe un producente Jevgeņija Šermeņeva izteikusi trāpīgu vērojumu – ka visa šīs izrādes organizācija un norise atgādina pusaudžu nometni, kur galvenais audzinātājs/uzraugs ir sajucis prātā, un nometnes dalībnieki «uz visu klapi» spēlē datorspēles pēc ļoti nežēlīgiem noteikumiem, kad nav iespējams tikt nākamajā līmenī, iepriekšējā līmenī nenogalinot visus pretiniekus .

Kučinskas Ričards ar savu slepkavas cirvi tiešām rīkojas tik viegli, kā piespiežot datora taustiņu. Un kā gan Ozoliņa gudrajam mūsdienu manipulatoram Jago šādā spēlē nepieveikt primitīvo robotkaravīru Otello, kam režisors atvēlējis vien pusotru smadzeņu kroku un tā pati aizņemta, prātojot, kā atkal drīzāk pamīlēties ar Dezdemonu? Visas sieviešu lomas izrādē tēlo vīrieši, kas ietērpti krāsainos legingos, spilgtās garjakās un turbānveidīgās galvassegās, ko rotā mākslīgi ziedi. Ar izteiksmīgu plastiku izceļas Rolanda Beķera Dezdemona, bet visvairāk pārsteidz Egona Dombrovska lēdija Makbeta. Tramīgais Makbetu pāris sazinās pa lauku rāciju kā bērni, kas spēlē kariņu, bet pazīstamās asinskārās lēdijas vietā ieraugām uz pirkstgaliem žigli tipinošu, bērnišķi lēkājošu un vīriņu aptekājošu vistiņu/irbīti, kas priecē ar aktiera smalko humora izjūtu. Gata Malika Makbetam, kaut kārojas kļūt par karali, nu nemaz, nemaz negribas nogalināt, bet sieviņa uzstāj, un spēle taču ir jāturpina.

Viena no asākajām ainām ir Mārtiņa Kalitas Elizabetes un Kučinskas Ričarda dialogs uzveduma otrajā daļā, kad aktieris no krūštura izvelk krūtis iezīmējošos apelsīnus, ko noloba un ēd, vienlaikus risinot spraigu sarunu. Kā lai te neatceras Laura Gundara Liepājas teātrī iestudēto pirmo postmoderno Hamletu, kurā mandarīni Mārtiņa Vilsona Dānijas prinča rokās «spēlēja» Rozenkrancu un Gildenšternu! Arī režisoriskā pieeja Laurim Gundaram un Elmāram Seņkovam ir līdzīga: dominē atklāts spēles princips, neejot dziļumā un plašumā, bet darbinot pazīstamos tēlus un motīvus jaunā rakursā, izmantojot leļļu un objektu tehniku, u.tml. Ko vērta ir kaut vai mazā lellīte – Bekingems, ko spēlē «Ineses Kučinskas labā roka»!

Romeo (Pēteris Lapiņš) un Džuljeta (Rolands Beķeris) asprātīgi un aizkustinoši trinkšķina vienu ģitāru un dzied. Viņi gan te šķiet kā iemaldījušies no citas spēles, taču arī viņiem saskaņā ar spēles noteikumiem atvēlēta ātra nāve: Džuljeta izkrata savu somiņu un sarijas tabletes, un Romeo iekrīt viņai līdzi nebūtībā – baznīcas teltī. Un visa izrāde neapšaubāmi ir kā «ātrais un samazinātais» Šekspīrs, nepretendējot ne uz psiholoģiju, ne dziļumu, ne vērienīgumu. Tāds pirmais iepazīšanās līmenis ar dramaturgu (kā to raksturojis arī pats režisors), pēc kura būtu jāiet tālāk. Jo, skatoties izrādi un priecājoties par tās dzīvo tempu, atmosfēru un asprātīgajiem gegiem, nevar nedomāt par to, cik interesanti būtu Inese Kučinska, Egons DombrovskisEdgars Ozoliņš un citi Liepājas teātra aktieri īstā, nesamazinātā Šekspīrā.