Pāršķirstot lapas bilžu grāmatā

VALDA ČAKARE

Vārdam „romantisks” ir plašs nozīmju lauks. To var attiecināt tiklab uz mīlas stāstu, kā uz jauki pavadītu vakaru, idillisku dabas ainavu vai Lancôme smaržām. Bet šim vārdam ir arī bagāta vēsture, kas ietver ne vien savdabīgas literatūras un mākslas izpausmes, bet arī filozofisko domu, zinātnes principus, psiholoģiskos un reliģiskos priekšstatus. Astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta mijas rakstniecībā tas nozīmē viduslaicīgu vai ērmotu gleznieciskumu, kam dažkārt piemīt cildenība, bet biežāk gan sentimentalitāte. Savās labākajās izpausmēs vārds „romantisks” asociējas ar noslēpumaini krāšņu iztēli, intensīvām emocijām un simboliskumu, ko rada mākslinieka subjektīvais skatījums uz pasauli un cilvēku.

Tikšanās ar romantiķi
Izvēloties savai debijai Liepājas teātrī E.T.A.Hofmaņa pasaku Zelta pods, britu viesrežisors Jans Villems van den Boss skatītājiem noorganizē tikšanos ar īstu romantiķi: no visikdienišķākās, visprozaiskākās dzīves mēs pēkšņi tiekam pārcelti deformētā pasaulē, kura ir pārpilna ar dažāda veida brīnumiem un trikiem – tik mulsinošiem, ka nevienas attiecības, neviena dzīves izpausme, neviena personība nešķiet noteikta un drošticama. Visu laiku ir jāšaubās, vai mums ir darīšana ar reālu personu, ar rēgu vai ar šīs personas būtību, ietērptu citā veidolā.
Savos līdzšinējos, Dailes teātrī tapušajos iestudējumos (Spilvencilvēks, Amadejs, Slazds un Vējiem līdzi) van den Boss izmanto lineāru uzbūvi, ko raksturo cēloņsakarīgi izkārtotas norises, psiholoģiski motivēta darbības personu rīcība un attiecības, pat ja motivācija ietverta netiešos mājienos un „izkaisīta” pa visu izrādi kā Spilvencilvēkā vai pakļauta viena cilvēka subjektīvajam skatījumam kā Amadejā. Realitāte šajos uzvedumos ir atpazīstama, un ar to katram skatītājam ir iespējams identificēties, ja ne citādi, tad vismaz ikdienas pieredzes līmenī. Pasakas Zelta pods iestudējumā režisors piedāvā ko principiāli atšķirīgu, virs vai ārpus ikdienas realitātes eksistējošu un meklē veidu, kā padarīt ieraugāmas Hofmaņa brīžam gluži neprātīgās, vīna un personiskās iztēles iedvesmotās vīzijas un fantāzijas.
E.T.A.Hofmanis ir pārsteidzoši daudzpusīgs vīrs, kurš spēj rakstīt grāmatas, improvizēt uz klavierēm, komponēt operas, zīmēt karikatūras un bārstīt dzirkstošas asprātības. Viņš ir arī sabiedrības lauva un cītīgs krogu apmeklētājs. Turklāt lielu daļu enerģijas un talanta Hofmanis veltīja sava noskaņojuma vērošanai un cītīgi dienu no dienas šos vērojumus pierakstīja.

Kas risinās leļļu meistara galvā
Tālab van den Bosa ideja par to, ka visi pasakas Zelta pods brīnumainie notikumi piedzimst un risinās leļļu meistara galvā, šķiet ļoti auglīga. Hofmaņa Stāstnieks no teicēja tādējādi pārvēršas par teātra darbības radītāju, kurš savām fantāzijām piešķir konkrētu, dinamisku apveidu, turklāt Hofmaņa daiļradē ir atrodami arī citi leļļu meistari, kuru darinājumi ar savu pārsteidzošo līdzību cilvēciskām būtnēm spēj tiklab valdzināt, kā sagādāt visdziļāko vilšanos. Visbeidzot – nav mazsvarīgi arī tas, ka, padarot spēles laukumu par leļļu meistara iztēles valstību, iespējams pamatot visfantastiskākos tēlus un visneticamākos notikumus, kā arī īstenot romantiķiem tik raksturīgo spēli ar daudzpakāpju ilūzijām.
Kaspara Kārkliņa Stāstnieks, savam sarežģītajam uzdevumam rūpīgi koncentrējies, gandrīz visu izrādes laiku pavada orķestra bedrē, kura kalpo kā spēles telpas paplašinājums. Tajā atrodas dažādas sviras, rati un konstrukcijas – visas nepieciešamās tehniskās ierīces, lai varētu vadīt leļļu izrādi.
Bet uz skatuves scenogrāfs un video mākslinieks Māris Kalve iekārtojis vēl vienu mazu skatuvīti, kas izskatās kā no pasaku grāmatas bilžu lapām izgriezts zīmējums. Tās dibenplānā mainās objektu un cilvēku figūru izkārtojums, kas norāda uz darbības vides maiņu: viesistaba, dārzs vai darba kabinets, vēju izpūsts klājums vai Elbas upe, pa kuru slīd atpūtnieku laivas. Aktieri darbojas gan mazās skatuvītes kārbas iekšpusē, gan iznāk no tās ārā uz lielās skatuves.
Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa viņus ieģērbusi lielākoties sarkanā, bet arī melnā un pelēkā krāsā, ko iztraucē zaļgani zeltains mirdzums vai košs puķu un lapu raksts, piešķirot izrādes drūmi rēgainajai pasaulei priecīgu spilgtumu. Bet aktieru vizuālajā tēlā, šķiet, visinteresantākais ir Maijas Gundares grims: aktieru krīta bālajās sejās ietonēti sārti vaigi un acu plaksti, sejas rievas reljefi iezīmētas ar melnu krāsu, bet lūpas savilktas sarkanā sirsniņā. Aktieru skatuves uzvedībā horeogrāfe Inga Raudinga iestrādājusi lelles lauzīto kokainību un vienlaikus ekspresiju, kāda raksturīga delartiskās komēdijas tēliem, kur attiecības un emocionāli stāvokļi tiek izpausti ar žesta, pozas un dejai līdzīgas kustības starpniecību.
Atsauce neapšaubāmi motivēta, ja atceramies, ka Hofmanis iedvesmojies ne tikai no savas krāsainās dzīves un personiskās vīna uzbudinātās iztēles, bet arī no Karlo Goci fiaba teatrale – teātra pasakas ar tās fantastiskumu, stilizāciju un no delartiskās komēdijas aizgūtu artistiskumu. Pasakas sižets, ja luga ir izveicīgi uzbūvēta, darbība pareizi attīstīta un stils harmonisks, var kalpot par pamatu nopietnai izrādei, kura ieved skatītāju apburtā pasaulē – tādā kā spoguļu istabā, kur katrs atspulgs ietver sevī citu atspulgu un kur zūd realitātes robežas. Šķiet, tieši šī iemesla dēļ īsos vārdos ietērpt Zelta poda norišu kopsavilkumu ir gluži vai neiespējami. Bet – jāmēģina vien ir.

Paralēlo realitāšu „savaldīšana”
Brīnumainajiem notikumiem Hofmanis liek savērpties ap neveiklo studentu Anselmu, kuru piemeklē gan ikdienišķas ķibeles – kā netīši apgāzts ābolu sievas grozs, gan savādas vīzijas – kā plūškoka zaros dziedošas čūsku meitenes, no kurām vienā – Serpentīnā – viņš uz līdzenas vietas iemīlas. Kad Anselms beidzot dabū manuskriptu pārrakstītāja darbu pie arhivāra Lindhorsta, izrādās ka arhivārs ir uguns gars Salamandrs, kuru no dvēseles poētiskā patvēruma – Atlantīdas – izraidījis garu valdnieks Fosfors, liekot viņam dzīvot cilvēka dzīvi uz zemes, līdz Salamandrs savām trim meitām čūskām, tostarp arī Serpentīnai, būs atradis dzīvesdraugus ar poētiskām dvēselēm. Taču konrektora Paulmaņa meita Veronika grib Anselmu paturēt sev un no ābolu sievas, kura ir arī ragana, dabū burvju spoguli. Tajā ieskatoties, studentam liekas, ka viņš patiesībā mīl Veroniku.
Ar to vēl piedzīvojumi nebeidzas – nākamajā reizē, pārrakstot Lindhorsta manuskriptu, Anselms uz tā uzmet tintes traipu, un arhivārs par sodu iesprosto viņu kristāla pudelē. Tad ierodas ragana un grib nozagt Serpentīnas pūru – zelta podu, bet arhivārs un viņa papagailis veceni un viņas melno kaķi uzveic. Kad Lindhorsts saprot, ka Anselms bija nonācis vecenes burvju varā, viņš studentu atbrīvo, ļauj viņam apprecēt Serpentīnu un dzīvot Atlantīdā. Zelta podā izaug lilija kā laimes, mīlestības un piepildījuma zīme, bet zemes meitene Veronika pieņem tieslietu padomnieka Hērbranda bildinājumu.
Savaldīt un „ievietot” vienā satvarā daudzās realitātes, ar kurām Hofmanis spēlējas, nav viegls uzdevums. Režisoram to veikt līdzējis dramatizējuma un Andra Vilcāna komponēto dziesmu tekstu autors Andris Akmentiņš.
Hofmaņa pasaka ir iegremdēta ikdienas dzīvē. Bet šai ikdienas dzīvei piemīt groteska daba, ko izrādes veidotāji ir uzsvēruši vizuālajās norisēs. Fantāzija tajās kontrastējoši savijas ar realitāti, nopietnība – ar humoru. Dažas no izrādes „dzīvajām bildēm” izdevušās patiesi asprātīgi. Piemēram, šalcošais un skanošais plūškoks, kurā vijas un zaigo dziedošās čūskiņas – slēpts spēks, kas vienlaikus gan tumšs un auksts, gan silts un starojošs.
Plūškoku izrādē veido aktieru ķermeņi, kuri, sakļaujoties un atkal attālinoties, rada iespaidu par vēja kustinātas koka lapotnes viļņošanos. Vēl viens asprātīgs risinājums ir laiva, kas slīd pāri Elbas ūdeņiem. Aktieri, „sakāpuši” zīmētā, no kartona izgrieztā laivā, cilā airus un šūpojas viļņu ritmā, slīdēdami pāri skatuvei. Vai arī – neparastais arhivāra Lindhorsta dārzs, kurā aktieru figūras atgādina lielus melnus putnus ar milzīgiem baltiem knābjiem, kas pēc mirkļa iegaismojas kā balti galvaskausi vai maskas. Skopiem līdzekļiem iezīmētie, bet precīzie un viegli nolasāmie tēli atstāj telpu arī skatītāja fantāzijai.
Bet turpat blakus atrodas un izdomas bagāto tēlu plūsmu iztraucē mulsinošas butaforijas: zem galda pabāztais „zelta pods”, pārlieku acīmredzami izgatavots no papjēmašē; kristāla pudele ar tajā ieslodzīto Anselmu izskatās tāda kā „saburzīta”, jo gaisma, ar kuru pudele tiek „gleznota”, krīt uz saburzītas drapērijas, bet mīlestības un laimes simbols – lilija – iedzīvināts, aktrisei kā ziedlapiņas plivinot marles bruncīšus.

Ciets rieksts
Aktieriem Hofmaņa ekstravagances un kaprīzes ir ciets rieksts, jo jānospēlē ne tikai tipizēts raksturs, bet arī tā fantastiskās pārvērtības un atšķirīgā reakcija uz savstarpēji kontrastējošām realitātēm. Īpaši grūts uzdevums ir Anselma tēlotājam, jo students gandrīz nenoiet no skatuves, visu laiku balansējot uz robežas starp skaidru prātu un ārprātu. Arī citi viņu visu laiku tur aizdomās par „nojūgšanos”. Rolands Beķeris Anselma lomā ir kustīgs un artistisks, viss ķermenis viņam darbojas smalki un jūtīgi kā sejas mīmika. Taču dedzīgo ilgu intonāciju aktieris jau pašā izrādes sākumā uzņem tik augstā reģistrā, ka līdz izrādes beigām vairs īsti nav, kur tālāk audzēt Anselma pārsteigumu, sastopoties ar realitātes brīnumainajām transformācijām.
Visspilgtāk atmiņā iespiežas Ineses Kučinskas radītie tēli, sākot ar kolorīto ābolu sievu, kuras grozu Anselms tik neveiksmīgi apgāž. Hofmaņa pasakā ābolu sieva vienlaikus ir arī… bronzas durvju klauvēklis pie arhivāra Lindhorsta durvīm. Klauvēkļa metāla seja reizēm sakrunkojas īgnā vecenes smaidā un, it kā ar to vēl nebūtu gana, pārvēršas par raganu – nākotnes pareģotāju un pēc tam par Veronikas kādreizējo aukli – veco kalponi Līzi. Viņa var pēkšņi mainīt apģērbu, veidolu, sejas vaibstus. Kad tiek noskaidrota viņas izcelsme, mēs uzzinām, ka viņas tēvs bijis noplucis spalvu kušķis no pūķa spārna, bet māte – nožēlojama lopbarības biete. Inese Kučinska lieliski pārvalda masku maiņas principu, no sakumpušas ābolu tirgotājas vai labsirdīgas nostalģiskās atmiņās grimstošas aukles zibenīgi un ar garšu pārvēršoties ņirdzīgi vīpsnājošā raganā, pie kam mainās ne tikai aktrises mīmika un ķermeņa plastika, bet arī balss tembrs un intonācija.
Tikpat krāšņu pārvērtību buķeti Hofmanis piešķīris daiļās Serpentīnas tēvam Lindhorstam. Egons Dombrovskis liek skatītājam noticēt, ka cienīgais arhivārs, kurš nekad nešķiet jūtamies kā mājās, izņemot, kad sēž bibliotēkā savā puķainajā rītassvārkā vecu manuskriptu ielenkumā, arī ir liels burvis. Parastas sarunas vidū viņš pēkšņi sāk atsaukties uz visārprātīgākajiem notikumiem tā it kā tie būtu pilnīgi pašsaprotami. Piemēram, stāsta, ka bijis neredzamā veidā klāt viesībās – paslēpies punša traukā. Citā reizē viņš novelk puķainos rīta svārkus, iekāpj degoša araka glāzē, pazūd liesmās un ļaujas izdzerties. Vai arī – nezaudējot pašcieņu, pārvēršas putnā un aizlaižas. Egonam Dombrovskim visās situācijās, lai cik ērmīgas tās arī nebūtu, izdodas saglabāt humora izjūtu un radīt priekšstatu par cilvēku, kurš dzīvo divas dzīves – parasto, visiem acu priekšā esošo, un to otro – ikdienā neredzamo.
Rādot šādas dubultas eksistences piemēru – cilvēku, kurš dienā ir arhivārs un naktī salamandra, Hofmanis visticamāk domā par dīvaino kontrastu starp savu oficiālo apzinīga, lietišķa jurista ikdienu un brīvo nakts dzīvi, kuru viņš vadīja kā neierobežotas iztēles valstības karalis un kurā realitātei kā tādai nebija nekādas nozīmes.
Hofmanis bija pārliecināts – ja ar cilvēku notiek kas labs, viņam tajā pašā laikā uzglūn arī ļauni spēki, kas tiecas paralizēt labo. Velns visur iebāž savu asti. Nav pārsteidzoši, ka Hofmani vajāja bailes no mistiskām šausmām un šīs bailes viņš centās piedēvēt raksturiem, ko radīja, uzburot baisākās ārprāta ainas vai dīvainākās karikatūras.
Van den Bosa izrādē karikatūriskas, marionetiskas izpausmes piešķirtas tieši ikdienas dzīves formām, šādi uzsverot poētiskās, radošās pasaules pārākumu pār ikdienas rutīnu un piezemētajiem mērķiem – kļūt par tieslietu padomnieku kā Armanda Kaušeļa solīdajam un pašapmierinātajam Hērbrandam vai padomnieka kundzi kā Anetes Berķes apņēmīgajai un dedzīgajai Veronikai. Jāpiebilst, ka Veronikai izrādē ir vairāk telpas izpausmju daudzveidībai nekā poētiskās pasaules būtnei – Everitas Pjatas Serpentīnai, kurai ļauts vien demonstrēt auguma vijīgās kustības un vīterot kā putniņam, ko aktrise dara visai piemīlīgi. Vizuāli kolorītu akcentu izrādē ienes Veronikas tēva Ģirta Lukevica klātbūtne. Aktiera garais, kalsnais augums un seja ar iekritušiem vaigiem tik tiešām atgādina delartiskās komēdijas tēlus no Žaka Kalo gravīrām.

Čaula un kodols
Jans Villems van den Boss programmas lapiņā apgalvo, ka viņa fantāzija šajā izrādē laužas ārā no visiem rāmjiem. Savā ziņā tam var piekrist. Fantāzija, īstenojot Hofmaņa aprakstītās dīvainās norises, kur tumsu pēkšņi pāršķeļ fosforescējoša gaisma, no grīdas izlien dīvaina būtne vai varoni ielenc spoki un baisas figūras, kuras izzūd un parādās dažādos groteskos veidos, patiešām ir raisījusies. Taču – galvenokārt meklējot veidu, kā vizualizēt to, ko Hofmanis aprakstījis, proti, virsmu, čaulu, nevis zem čaulas paslēpto kodolu – dziļāko jēgu, kurai varētu piekļūt, padarot redzamas dīvaino tēlu un norišu radītās asociācijas.
Nedomāju, protams, ka tāpēc Serpentīnas lomas tēlotājai pa mūsdienu pilsētas dzīvokļa istabu vajadzētu staipīt dzīvu pitonu, kā tas, piemēram, tiek darīts Drēzdenes Pilsētas teātra iestudējumā, tomēr zaļgani mirdzošā triko tērptas aktrises centieni imitēt čūskas vijīgumu liepājnieku izrādē arī neko nepasaka par tēla saistību ar radoša piepildījuma apsolījumu. Tāpat kā pudelē iesprostotā studenta vizualizēšana neko nepasaka par ikdienas rutīnas un sociālo normu nomācošo un noplicinošo iedarbību uz cilvēka garu. Liepājnieki izrādes programmā izveidojuši sadaļu Fantāzijas tēlu simbolu skaidrojums. Vai šim skaidrojumam nevajadzētu būt izrādē ieraugāmam, nevis pievienotam kā lietošanas instrukcijai? Rezultātā pārāk daudz tiek stāstīts un ilustrēts, un pārāk maz radīts no jauna. Pieaugušie, kā liekas, nav šīs izrādes īstais adresāts. Bērni, šķiet, arī nē – tā kā par garu, tā kā par sarežģītu.

Bet pati literārā materiāla izvēle ir labāka par labu. Pirms divdesmit trim gadiem divu Hofmaņa noveļu Smilšu cilvēks un Bruņinieks Gluks iestudējumu Daugavpils teātrī izveidoja Pēteris Krilovs, ievedot aktierus un skatītājus Hofmaņa rēgainā romantisma gaisotnē un atklājot aizraujoši noslēpumainu, daudzslāņainu un ļoti sarežģītu pasauli. Liepājnieki Hofmaņa pasaku grāmatā uzdrīkstējušies atšķirt nākamo lapu. Pat ja tā šoreiz ir bilžu grāmata, nevis romantiķa domu un jūtu mākslinieciska izpēte, rodas apjausma par dzīvi Atlantīdā, ko Hofmanis saprot kā radošu pašizpausmi.