Runā Liepājas teātris: kritizēt nedrīkst saudzēt (komatus salieciet paši)!

Šonedēļ pavisam nedaudz parunāsim par tādu biedējošu un neizbēgamu parādību kā teātra kritika. Ir tā, ka, lai arī kuru teātra profesiju tu pārstāvētu, lai arī ko tu teiktu par to, cik ļoti tevi neinteresē, ko par kādu izrādi saka visi citi, lai arī kā tu censtos no kritikas izbēgt – tā tevi tāpat sasniedz. Dažreiz pat ļoti pamatīgi sasniedz, turklāt ne vienmēr tajā saulainākajā tonītī. Un tomēr – ja jāizvēlas, kur likt komatu starp vārdiem “kritizēt nedrīkst saudzēt”, tad produktīvāks laikam tomēr ir mazāk saudzīgais ceļš.

Katrā teātrī ir tāda īpaša vieta, kurā pie sienas ir piestiprināts TAS dēlis. Dēlis, pie kura tiek pielikta katra izrādes recenzija, kas kaut kur nebūt notverta. Neizbēgami ir tas, ka šī īpašā vietā teātros atrodas tādā punktā, kas katram teātra darbiniekam vismaz reizi dienā jāšķērso. Piemēram, pa ceļam uz kafejnīcu vai labierīcībām, vai mēģinājumu telpu, vai grimmētavām, vai skatuvi, vai gluži vienkārši izeju no teātra. Protams, ja dikti labi gribētos, katrs varētu atrast vismaz kādu ceļu, kas, līkumu līkumiem, un tomēr ļautu kritikām paiet garām, taču, kā gadās, kā ne – vienā jaukā brīdī tu attopies pie TĀ dēļa, itin kā kāds neredzams spēks tevi līdz tam būtu ar varu atvilcis. Tu tur stāvi un lasi mazos, draudīgos burtiņus, kas vērtē tevis padarīto. Un, ja arī tev ir izdevies no kritiku lasīšanas izvairīties, tāpat atradīsies kāds labdaris, kurš, uzreiz pēc draudzīgas sasveicināšanās, visiem tuvākajiem teātra stāviem skanot, sīki un smalki izstāstīs kādas recenzijas detaļas. Rauties kājās un, skaļi dziedot, laisties lapās kaut kā neceļas dūša! Tāpēc tu ņem un klausies, tā labi pieklājīgi smaidot. Vārdu sakot – no vērtējuma uzzināšanas neizbēgt! Un labi vien ir, jo patiesībā – gribas taču zināt, kā tad īsti bija.

Kur slēpjas šis neaprakstāmais spēks, kas liek gribēt to, ko it kā negribas? Apstāklī, ka tas ir vienīgais vērtējums, kuru pēc ilga un pamatīga darba saņemam. Tas ir vienīgais veids, kā uzzināt, ko ir sanācis nodot skatītājam līdzpaņemšanai mājās, tā ir vienīgā iespēja saprast, kas ir vai nav izdevies, tas ir variants varbūt kaut ko vēl pielabot nākamajā izrādē utt., u.tml. Tāpēc, lai no sirds pateicamies teātru kritiķiem par viņu darīto darbu! Un tajā pašā laikā vēl sirsnīgāk atgādinām teātru skatītājiem, kas no šīm kritikām iespaidojas – tās visas kā viena ir ierosinājums jums pašiem nākt uz teātri un pārbaudīt to mantu aci pret aci! Jo, lai pārliecinātos, kāds kaķis maisiņā, tas maiss vispirms būs vien jāver vaļā.

Un, ak, lai iet, atklāsim vēl kādu noslēpumu – parasti tie, kas meklē twitterī u.c. sociālajos portālos atsauksmes par konkrētām izrādēm (pēc atslēgas vārdiem #tāuntāizrāde / #taauntaaizraade / #tauntaizrade u.tml.), vispirmām kārtām ir konkrētās izrādes veidotāji vai vismaz attiecīgā teātra darbinieki. Vēl jo vairāk – atsauksmes tiek meklētas uzreiz pēc pirmizrādes un nereti visiem skaļi nolasītas pēcpirmizrāžu banketos. Jo gribas taču zināt, kā izdarītais darbs tiek vērtēts! Vai mēnešus ilgušais izrādes iestudēšanas un gatavošanas process ir pamanīts un atzīts. Ai, kā gribas zināt! Tāpēc rakstiet, draugi un ne tik ļoti draudzīgie. Rakstiet sociālajos portālos un teātra mājaslapā! Un nebaidieties no sava vārda visa parakstā, jo tas taču būtu tikai godīgi pret tiem, par kuriem ļoti konkrēti izsakāties! Jo, ja tā labi padomā, liekot komatu starp vārdiem “kritizēt nedrīkst saudzēt”, produktīvāks laikam tomēr ir mazāk saudzīgais ceļš.