Kad jūsma par formu aprimst, apbrīna par Egona Dombrovska darbu nerimst.

— Līvija Dūmiņa (“Neatkarīgā Rīta Avīze” / “Ziloņcilvēks”)

SPĒLĒ, SPĒLMANI!

Aleksandrs Čaks
LIKTEŅSPĒLE 2 DAĻĀS
Režisors – Valdis Lūriņš

A. Čaks – „Liepas satumst…”, „Miglā asaro logs”, pašpuikas, kas Mūžības skarti. Un sirds, sirds, kam jāpukst svārstīgā laikā. Te! Uz trotuāra.

Par Čaka lomu aktieris Kaspars Kārkliņš saņēmis 2010./2011. gada “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”.

Vispār mēs – visi šeit minētie – mēģinām izspēlēt „Spēlē, Spēlmani!” likteņspēli. Kā bērnībā… Lieli dzejnieki ir kā bērni, būtībā jau mēs visi, kas pasauli būvējam no sapņiem un ilūzijām.

Tātad – darbojas:
Kaspars Kārkliņš
Viktors Ellers
Sandis Pēcis
Pēteris Lapiņš
viņi reizēm izliksies, ka ir pats Aleksandrs Čaks, Čadarainis, Saša…

Katram dzejniekam ir vajadzīgas „sapņu meitenes”, kuras pieradināt. Tās būs
Everita Pjata
Madara Melne vai
Sigita Jevgļevska

Anita Kvāla mēģinās iejusties sievietes lomā, kura bija Dzejniekam blakus sapņos, skarbajā realitātē un dzīves pēdējos mirkļos.

Ilze Jura vai Signe Ruicēna – reizēm mēs iemīlam tēlus, kas noskatīti gleznās, romānos, poēmās.

Katram dzejniekam ir tiesības izvēlēties sev tuvus personāžus. Un tā:
Armands Kaušelis būs latviešu strēlnieks, ormanis, strādnieks;
Rolands Beķeris mēģinās uzrāpties stabā un laikā;
Laura Jeruma un Edgars Ozoliņš – kā latviešu lugās – cerēsies, mīlēsies, bet vai „dabosies”?…

Anda Albuže būs klusa, bet Dzejniekam ļoti būtiska būtne.

Dzīvē, it īpaši jaunībā, vajag kādu, kas iedod pa pauri. Ja tas neizdosies skolotājai Inesei Jurjānei, tad to mēģinās darīt TAS, kuru grūti apstrīdēt – Leons Leščinskis.

Protams, ir vajadzīgs kāds, kas prot staigāt savas gaitas. Ja jums viņš atgādina Čaplinu, mums nav iebildumu – Marģers Eglinskis.

Tad vēl – kas gan būtu izrāde bez dzīva mūzikas skanējuma. Par to gādās Normunds Kalniņš un Reinis Lapa vai Anita Barlote.

režisora asistente – Ilga Martinsone
scenogrāfs – Aigars Ozoliņš
kostīmu māksliniece – Renāte Bāliņa
horeogrāfs – Agris Daņiļevičs
komponists – Imants Kalniņš
gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis
dramatizējis Valdis Lūriņš

Pirmizrāde 2011. gada 21. APRĪLIS

ATSAUKSMES par izrādi:
Skolā pie Čaka – Gundegas Saulītes recenzija laikrakstam  “Nedēļa Kabatā”
Četri Čaki, Čaplins un sieviete sarkanā – Mārītes Gulbes recenzija portālam www.kroders.lv
Miglā asaro logs – Ievas Strukas recenzija laikrakstam “Kurzemes Vārds”

Foto: Ziedonis Safronovs

  1. Artūrs K. says:

    Ļoti veiksmīgi un bagātīgi radoši atveidota dzejas teātra izrāde. Gribētos, lai dzejas teātra izrādes uzvestu biežāk.

  2. Rasa says:

    Paldies par tiešām patīkamo izrādi. Neatrāva prom no teātra ne mirkli. Un radīja apjausmu, cik maz zināms un ka gribas zināt vairāk par to, kas tad īsti ir Aleksandrs Čadarainis!

  3. erika says:

    Super, super, super!!!!! Tikai pozitīvas emocijas 🙂

  4. Māra says:

    Paldies par brīnišķīgo režiju! Tieši tādu es redzu Čaku! Īpaši paldies Anitai Kvālai., viņas runātais teksts paņēma līdz matu galiņiem (gribējās vairāk).

  5. Milda says:

    Tiešām prieks par drosmi iestudēt dzejas teātri, tā ir ļoti vērtīga tradīcija, kuru noteikti vajadzētu turpināt. Prieks, ka jaunie aktieri būs sākuši iepazītu vienu no izcilākajiem talantiem latviešu literatūrā. Tomēr…
    Cik skatītāju, tik viedokļu. Atšķirībā no Māras izrādē nesajutu Čaku, viņa dzejas noskaņu un dzīves ainu veiksmīgu attēlojumu, izņemot vizuālo K. Kārkliņa līdzību ar dzejnieku un atsevišķas tiešām veiksmīgas epizodes. Izrādē izmantoti vairāki ļoti diskutabli tēli, kuru pamatojumu izrādē un kuru saistību ar Čaku vēl aizvien redzu kā aiz matiem pievilktu. Tāds haoss mazliet, šis no tā, kaut kas atkal no kā cita, veidojot haotisku un diezgan virspusēju izpratni – nezinu akmens jāmet Lūriņa vai jauno aktieru dārziņā, kuriem, pieņemu, šī bija pirmā nopietnā iepazīšanās ar Čaku.
    Par aktieriem – M. Melnei ieteiktu sevi ierakstīt diktofonā un paklausīties, tas tiešām bija nebaudāmi. Pārējos gan gribas slavēt! Īpaši patika K. Kārkliņš, E. Pjata, L. Jeruma, R. Beķeris. Bet A. Albužes un A. Kvālas tēlojums bija vienkārši neaprakstāms un fantastisks. Paldies šiem aktieriem!

  6. Osis says:

    Laba izrāde! Jaunie nospēlēja labi , vaisus fēlerus kompensēja spēles griba un prieks!!! Mazliet pietrūka divu lietu :
    1. Rīgai
    Uz manas mēles tava elpa lauzta,
    Un, lai es būtu, puse dota man.
    Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam,
    Tā gan.

    Tev neaiziet no manis prom nemūžam:
    Es esmu telpā, kas pār tevi blāv.
    Man nomirt lemts uz tavām ielu gūžām,
    Lai tad kā sveces spuldzes apkārt stāv. ……

    2. Čaka meitenes:

    Un tad ienāci tu
    Līganā gaitā kā staigule,
    Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.

    Ienāci tu.

    Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa.
    Kaut kur zem zemes,
    Pagrabos,
    Pīkstot svaidījās peles,
    Un viņu spalvā
    Mirdzēja skaida kā zelts.

    Ienāci tu un man teici:
    «Šovakar būšu.»

  7. iveta says:

    Izrāde dvēselei! Paldies Jums!!!

  8. Dina says:

    Paldies par labo gribu, bet pievienojos MILDAS viedoklim(17.maija kom.) Ir haoss un burzma.
    Ļoti pietrūka Jaunatnes teātrī piedzīvoto sajūtu.Jutekliskuma.Īpašā valodas plūduma.Savu Čaku nesastapu.
    Interesants gan ir padomju laiku un dzejnieka mūža beigu pievienojums.
    Ir jau labi,ka ir iespēja iepazīt un dzirdēt Čaku šodienas skolas bērniem. Cerams ,ka līdz viņiem aiziet šāds ritms? Tie,kuri bija ar varu atvesti 2.balkonā , čaukstināja klades un ķiķināja, gan nelikās uzrunāti…
    Ceru,ka maldos.

  9. Ilze says:

    Mēs Nacionālajā teātrī savu Čaku sajutām un sastapām! Bravo!!! Sastapām iedvesmu, kaislību, pretrunas un skaudros vēstures krustpunktus, izbaudījām simbolu, tēlu un krāsu spēles un lielisko scenogrāfiju! Un nekādas burzmas – tikai nepārtraukta darbība, kustība, kas noris uz skatuves; arī to jāmāk panākt, lai izrāde būtu kā vienots veselums, nevis atsevišķu dzejoļu lasījums. Skolēniem gan šeit nebūtu īsti ko darīt… Un vēl – vēlētos vēlreiz noskatīties Liepājā, jo… šoreiz ļoti traucēja apkārtējā publika, kuras viena daļa bij cerējusi atgriezties atpakaļ gandrīz 40 gadus senā iestudējumā un teātra poētikā, un labi, ka vismaz parterā skolēnus nemanīja…
    Paldies, liepājnieki! 🙂

  10. Laine says:

    Paldies par izrādi Ventspilī!Izjutu patiesu pārdzīvojumu!Paldies par saturu,par dziļumu.Jaunajiem novēlu nepazaudēt to dzirksti acīs,to spēles prieku.Varēja just, ka aktieriem pašiem patīk šī izrāde.

  11. Maira says:

    Kas par izrādi! Paldies, liels paldies…. Kaspars Čaka lomā vispār miljons! Un tas smeldzīgais stāsts par dzejnieka būtību, sūtību un skarbo likteni kaut kā atkal tik sāpīgi aktuāls pēc Freimaņa nāves. kaut kādas paralēles var vilkt…. Katram laikam savs Čaks….

  12. Laimis says:

    Paldies!

    Kaa pirms laika JRT man pavera celu un deva drosmi atklat Ziedoni,taa Juus man dodat drosi tagad atklaat Caku!!!

    Tiesam skaista un jaudiiga izraade!

    Klusi domaajam un klusi nomirstam?

  13. Laila K.G. says:

    Brīnišķīga izrāde.Lieliska režija un un ideāli saskanīga aktieru komanda.Paldies.

  14. Revita says:

    Oktobrī noskatījos šo izcili uzvesto izrādi! Ģeniāli! Aktieru spēle fantastiska. Kaspars Kārkliņš tik ļoti fascinēja ar savu patieso tēlojumu – izcils un ļoti talantīgs aktieris. Anita Kvāla – bauda skatīties viņas sniegumu uz skatuves. Mani vispār fascinē “veco” aktieru spēle uz skatuves. Tas ir kā ar labu, nobriedušu vīnu, jo vecāks jo labāks. Par Liepājas aktieriem – šīs paaudzes( A.Kvāla, L.Lešķinskis un citi ) tieši to gribas pateikt, skatīties ir baudījums dvēselei. Un tieši šajā izrādē es izbaudīju arī jauno aktieru enerģiju, spēku, harizmu, ko viņi dod skatītājam. Malači!
    Lūgums neizņemiet šo izrādi no repertuāra!

  15. valmiera says:

    Spraiga ,dinamiska izrāde.Pirmais cēliens pagāja nemanot.Patika dažādais Čaka traktējums.Malači abi Valmieras puses aktieri un viss kolektīvs! p.s. jaunajiem vajadzētu papildus pamācīties dikciju … Kā runā Kvāla ,Leščinskis un citi brieduma gada aktieri !!!! bet tas varbūt būs Jums ar laiku , ja piestrādāsiet.

  16. Vētra Liepājā says:

    Piecas sudraba zvaigznes mirdzēja debesīs.
    Pirmā zvaigzne – man,
    Lai es uzrakstu šo stāstu.
    Otrā – jums, lai jūs to izlasītu.
    Trešā – visiem stāstītājiem,
    No kuriem es dzirdēju šos notikumus.
    Ceturtā – visiem stāstītājiem,
    Kas izstāstīja maniem stāstītājiem
    Šos notikumus,
    Kuru skanes sniedzas laiku sākumos.
    Piektā – visiem jums,
    Kas pēc sava prāta stāsta
    Šos notikumus citiem.
    Kad jūs stāstāt stāstu,
    Dodot tam jaunu skanējumu,
    Jūs palielināt zināšanu summu par pasauli
    Un apliecināt
    Paši savu nemirstīgo
    Radošo pirmsākumu.
    /Niks Ouvens/

  1. Šim rakstam vēl nav nevienas atsauces.

Lai pievienot komentāru