“Teātris ir vieta, kur tu satiec cilvēkus, kuri ar tevi runās godīgā valodā.” Intervija ar režisoru Valteru Sīli

“Teātris ir vieta, kur tu satiec cilvēkus, kuri ar tevi runās godīgā valodā.” Intervija ar režisoru Valteru Sīli

3 februāris, 2010

12. februārī pirmizrādi piedzīvos lugas „Cenzors” iestudējums, ar kuru Liepājas teātrī debitēs jaunais režisors Valters Sīlis. Kā viņš jūtas Liepājā un kāpēc izvēlējies šādu lugu, stāsta pats režisors.

Kā jūties Liepājas teātrī?

Strādājot labā kompānijā, jūtos labi. Man ir svarīgi, lai būtu labi cilvēki, ar kuriem strādāt, atrast veidu, kā saprasties, paspert soli vienam otram pretī. Sadarbība ar aktieriem izveidojusies laba. Prieks, ka ir idejas un ka visi ir ļoti aktīvi. Tic tam, ko dara uz skatuves. Man patīk, ka izrāde nav pārbāzta ar visādām mazām lietiņām. Patīk tīrība, skaidrība. Interesanti ir skatīties emocijas nevis to, ko es izdomāju no viena sērkociņa. Izrāde ir daudz biezāka, ja tur ir daudzu cilvēku domas. Es gan tās sijāju, protams.

Mazās skatuves izrādes vienmēr ir intīmākas.

Mazā skatuve prasa citus noteikumus. Tas ir kā kino, kur mēs skatāmies sejas. Svarīgi, kas notiek galvā, jo visas domas ir ļoti viegli redzēt. Pašlaik mani interesē stāsti, kuros rādītas cilvēku savstarpējās attiecības. Izrādes centrā būs aktierdarbi. Mazā zāle aktierim ir labs treniņš.

Debijai Liepājas teātrī esi izvēlējies diezgan provokatīvu lugu.

Es gribētu, lai skatītājs aizmirst par provokāciju, bet sajustu, ka mēs sarunājamies citā līmenī. Man nav vēlmes taisīt izklaidi „zem jostas vietas”. Aktieri spēlēs cienījamā veidā. Es meklēju veidu, kā runāt par mīlestību mūsdienās. Var jau rādīt pasakas, bet to dara Holivudas filmas. Man liekas, ka cilvēks, nākot uz teātri, grib, lai ar viņu runā godīgi. Katram attiecības nesākas tā, kā filmās. Tās vienmēr sākas ne tā, kā esam iedomājušies. Izrāde neradīs sapņu pasauli.

Tas tomēr būs stāsts par mīlestību. Par tādu, kas notiek un atbrīvo, un par tādu, kas nenotiek un ierobežo..

Viss lugas sāls ir tajā, ka paralēli attiecībām ar Mis Fonteinu, Cenzoram ir attiecības arī ar sievu. Ar vienu cilvēku tās ir tuvu sapnim – lai arī murgainam un šaušalīgam. Un ir otras attiecības, kurās viņš ir iestrēdzis, jo nevar izrunāties. Es gribu ticēt, ka tam var tikt pāri. Izrāde lielā mērā ir par to, vai es kaut ko daru ar savām attiecībām, vai ļauju tām aiziet pašplūsmā. Par sāpīgām tēmām neviens negrib runāt, bet to vajag darīt.

Entonija Nelsona vārds latviešu auditorijai ir diezgan svešs.

Man viņš ir tuvs, jo patīk, kā viņš rada lugas – kopā ar aktieriem. Viņš atnāk uz pirmo mēģinājumu ar baltu papīra lapu. Ir tikai ideja, luga top mēģinājuma procesā. Tā veidojot lugas, tās iegūst dzīvu valodu, rada bagātību tekstā. Mēģinājumos visi piedalās stāsta veidošanā, katram izveidojas spēcīga pārliecība, katrs stāsts ir spēcīgs, jo aktierim daudz jāiegulda. Būtiski, ka aktieris nav tikai cilvēks, kas izdara tā, kā režisors liek un runā to, kas ir rakstīts uz lapiņas. Bet ir arī izcili stāsti – tādi, kur tieši gribas lasīt to, kas ir uz lapiņas. Un šis ir tāds stāsts.

Kā tu izvēlies lugas, kuras iestudēt?

Tas dažreiz notiek ļoti mistiski. Dažreiz apzināti. Es nezināju, kas ir Nelsons, staigāju pa bibliotēku, šķirstīju viņa lugas, daudzas lappuses izlasīju vēl pie plaukta stāvot. Reizēm luga atnāk netīšām. Un šī luga ir tāda. Pagāja laiks un atnāca arī sapratne, kā to iestudēt cienījami un skaisti.

Kāda ir teātra loma mūsdienās?

Ir daudz vietu un iespēju izklaidēties – striptīzbāri, azartspēļu klubi. Man liekas, ka teātrim ir gan jāsmīdina, gan jāsaraudina. Svarīgākais ir nenolaisties līdz līmenim, ka taisi izrādes tikai, lai nopelnītu – vienalga, komēdiju vai drāmu. Galvenais ir zināt, ko gribi pateikt skatītājiem. Teātris ir vieta, kur tu satiec cilvēkus, kuri ar tevi runās godīgā valodā. „Cenzorā” ir daudz kas komisks, man patīk, ka cilvēks var atbrīvoties smieklos. Būs interesanti.