Egona Dombrovska veikums Merika lomā ir vienlaikus apskaužams un līdzjūtību raisošs. Aktiera atvērtība, jūtīgums pret atveidojamā cilvēka iekšējo pasauli vai, kā viņš pats saka, “lomas izlaišana caur sirdi” uz skatuves rada tēlu, kam spēles laikā ir dota vara pārveidot apkārtējo dvēseļu siluetus un likt gandrīz fiziski zālē sēdošajiem sajust tās ciešanas, ko viņa varonim novēlējis liktenis. Uz skatuves ir radīts paliekošs tēls, kas ierakstīsies Dombrovska izcilo lomu listē.

— Normunds Akots (“Kroders.lv” / “Ziloņcilvēks”)

Un kuģis peld

Edīte Tišheizere žurnālam “IR” (13.09.2018.)

Režisors Valters Sīlis savu vēstures pētniecības teātri saaudzējis ar liepājnieku īpašo stilu. Izrāde Liepāja — Latvijas galvaspilsēta ir stāsts par brīnumu, kas varēja arī nenotikt

Režisora Valtera Sīļa jaunā izrāde ir skaidrs turpinājums viņa sāktajai Latvijas vēstures pētniecībai, taču, sadarbojoties ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci un Liepājas teātra pagaidām vēl «jaunajiem aktieriem» (nu jau Klaipēdas Universitātē skolotajam kursam uz pēdām min nākamais, kas mācās turpat pilsētā), tā kļuvusi, gribētos teikt, maigāka un rotaļīgāka. Lai arī tāpat tiek skatīta caur katra atsevišķi ņemta cilvēka likteni un ir gana smaga un daudzšķautņaina.

AR LAIKMETA GARŠU
Ka tā būs spēle bez nopietnības rievas pierē, liecina jau pats sākums:
priekškars svinīgi atveras, desmit aktieri — Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Rolands Beķeris, Agnese Jēkabsone, Anete Berķe, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Ilze Trukšāne un Laura Jeruma — stāv ar skatienu pāri horizontam un labi nostādītās balsīs runā par tiem, kas brīvību atveda — Akuraters, Ulmanis, Skalbe, Otīlija Muceniece… Dziļi paklanās.
Priekškars svinīgi aizveras. Kad tas veras no jauna, viņi jau velk mugurā dāmu mēteļus un strādnieku kamzoļus (Ievas Kauliņas kostīmi) un cits caur citu piesauc vārdus, ko vēsturei saglabājušas tikai avīžu hronikas un sīkrakstiņi — nav šiem cilvēkiem cita pieminekļa. Ikviens pēc kārtas ieņem vietu skatuves malā, kur zem videoprojektora acs novieto te kādu senu fotogrāfiju, te izrādes maketu, un tad skatuves dziļumā uz ekrāna parādās iela vai ostas skats, vai istaba ar visām mēbelēm. Tāda ir Uģa Bērziņa scenogrāfija Mārtiņa Feldmaņa gaismās. Uz šā fona aktieri spēlē, kamēr «istabā» milzu roka, teiksim, burza kabatlakatiņu un ekrāna palielinājumā tas pārvēršas par kaislību bangotu palagu mīlaspāra gultā. Citkārt kamera notēmēta uz kādu seju, un tad raženais Sandis Pēcis, nometies ceļos Agneses Jēkabsones priekšā, uz ekrāna ir piecgadīgs puika, kura acīs ir bailes un bezcerība, aizvien no jauna mammas lūgumam pēc malkas pagales piebilstot iemācīto «lūdzu». Smagas ir tās 200 pāri dienas no 1918. gada 20. novembra, kad Liepājas laikrakstā parādās ziņa, ka Rīgā kādi censoņi nodibinājuši Latvijas valsti, līdz 1919. gada 27. jūnijam, kad no kuģa Saratova nokāpj Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība.
Tomēr ik pa laiciņam pie klavierēm piesēž tapieris Normunds Kalniņš un kāds vai kāda, balsi gramofona ieraksta āža tembrā tricinot, rociņas lauzot un dejā tipinot, dzied dziesmas brāļu Laivinieku stilā. Jo arī tās ir laikmeta zīmes, ko precīzi stilizējuši komponists Reinis Sējāns un horeogrāfe Kristīne Brīniņa.

PERSONĪBA CAURSIT FORMU
Viņi visi ir formas meistari — tā mācīti.Tagad, kad pagājuši gandrīz desmit gadi kopš «klaipēdiešu» ienākšanas Liepājas teātrī, aizvien skaidrāk kļūst redzams, kurš šajā formā iestidzis, kurš pratis tikt tālāk. Noslīpēt tiktāl, ka forma jau pati kļūst par saturu — tāds ir katrs Rolanda Beķera radītais tēls, vai tas būtu dziedātājs ar Čaplina gaitu un skumjo šarmu, vai tīfa pieveikts un slimības murgu apskaidrots dakteris. Aiz tēla noslēpties tik pilnīgi, ka nākas minēt, kas iemiesojies 106 gadus vecajā ostas sargā, kura acu priekšā tiek izzagta osta: Mārtiņu Kalitu izdodas tikai izskaitļot, ne pazīt. Un kurš — kā Agnese Jēkabsone — spēj precīzu formu piepildīt ar personības spēku un vēl kādu pār-saturu. Melns uzvalks, brillītes, čirkainie mati saņemti copītē, augums plivinās Liepājas vēja brāzmās, un tas patiešām ir Kārlis Skalbe, kurš pulkveža Kalpaka bērēs, svinīgo izvadītāju īsti pat neievērots, mulsdams lasa savu dzeju, un tur ir Latvija, kura tikai top, un viņas gaišāko prātu gara spēks. Tāpat kā Edgars Ozoliņš Kārļa Ulmaņa lomā pievelk tieši ar savu 21. gadsimta cilvēka personisko attieksmi: Ministru prezidents, sācis optimisma un pašapziņas pilnu runu, nokāpdams no Saratovas, to nobeidz ar rezignētu atzīšanos, ka pats vien iznīcinājis demokrātiju un gājis bojā.

Valtera Sīļa sāktajā vēstures šķetināšanā nemaz nav iespējams iztikt bez dziļi personiskas, pat intīmas attieksmes pret katru pavedienu vai samudžināšanos: tā Kārlis Krūmiņš spēlē viņa izrādēs Leģionāri un Andrievs Niedra, tā Nacionālā teātra aktieri eksistē Svina garšā. Šajā izrādē, manuprāt, tik augstu personiskās attieksmes pakāpi tomēr neizdodas sasniegt. Tā pazūd gan parodijas priekā, «uzvedot» tālaika lugu ar Anetes Berķes Otīliju Muceniek’ centrā, gan kauju un kautiņu intensitātē un skaļumā.
Kuģis vārdā Latvijas valsts, sācis ceļu zem nelabvēlīgām zvaigznēm, ir trāpījis uz sēkļiem un strandējis svešos krastos, aizvien no jauna meklējis prasmīgus kapteiņus un zinošus ločus. Taču tas joprojām peld, un tam ir savs kurss. Valters Sīlis un viņa komanda raugās uz to bez ilūzijām, tomēr ar apbrīnu.