Vestsaidas stāsts: Liepājas trumpji

Vestsaidas stāsts: Liepājas trumpji

21 janvāris, 2011

EDĪTE TIŠHEIZERE
“Kultūras Diena” 21.01.2011.

Drosme atmaksājas. Stiepjoties pēc mūziklu augšējā plaukta – Leonarda Bernstaina „Vestsaidas stāsta” – Liepājas teātris jau turējis rokā vairākus trumpjus. Pirmais un galvenais: Klaipēdas Universitāti beigušā kursa plastiskās, dramatiskās, muzikālās iespējas. Otrais: teātris ir atradis viessolistus ar lielisku balsi un aktiera dāvanām, Juris Jope un Jolanta Strikaite dabiski iekļaujas ansamblī, tāpat kā dejotāji, kas piedalās izrādē. (Citā sastāvā Toniju un Mariju spēlē Emīls Kivlenieks un Annija Putniņa. No sirds atvainojos, ka rakstu, neredzējusi viņu darbu.) Trešais trumpis ir radošā komanda režisora Valda Lūriņa vadībā – horeogrāfs Alberts Kivlenieks, diriģents Andris Veismanis, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, Liepājas Simfoniskais orķestris kā noteikta vērtība.

Rezultātā iestudēta izrāde, kurā jaunie vēl kādu laiku varēs justies kā vienots veselums un arī stipra dūre, kas jebkura teātra apstākļos ir svarīgi. Tā vide nemēdz būt maiga un pūkaina. Savukārt Liepājai ārkārtīgi svarīgajā muzikālo izrāžu nišā ir parādījies darbs, kas ir klasiska vērtība jau pati par sevi. Par Bernstaina mūziku nemaz nerunāsim. Bet mazākais, ko var teikt par Artūra Lorenta libretu, – tas ir absolūti profesionāls, loģisks, cēloņsakarīgs dramaturģiskais pamats, uz kuru būvēt izrādes celtni. Izrādās, liela un pēdējos gados gandrīz aizmirsta bauda ir nejusties neērti, raugoties, kā aktieri ar savu šarmu un enerģētiku mēģina aizdiegt libreta caurumus, kad režisori jau atmetuši ar roku.

Aigars Ozoliņš un Alberts Kivlenieks, radot izrādes telpu, izplatījumu, ir spējuši objektīvu trūkumu – teātra nelielo skatuvi, ko vēl vairāk sašaurinājušas scenogrāfijas konstrukcijas – padarīt par efektu. Lielpilsētas nabago gala šaurība ir sakāpināta līdz beidzamam, čaļi un skuķi berzējas cits gar citu kā sērkociņi, un liesmai ir jāuzšvirkst. Režģi, gaisa tilti ir ne vien Ņujorkas tumšo kaktu simbols, bet arī savdabīgas baleta stangas, trepes un pakāpieni, lai kustība aizņemtu burtiski visas skatuves dimensijas, ne tikai grīdu. Alberta Kivlenieka kustību partitūra kļūst par izrādes mugurkaulu. Tas ir autordarbs, bet patiesa talanta cienīgā mierā horeogrāfs iekausējis tajā arī Džeroma Robina radītās kustības, kas, pateicoties filmai, jau kļuvušas par zīmēm. Slavenais lidojošais sāņsolis (kam droši vien ir savs profesionālais nosaukums), balto puišu traukšanās cauri pilsētai, ir tikai viena no daudzajām reminiscencēm. Un jaunieši dejo lieliski!

Bauda ir klausīties Jura Jopes un Jolantas Strikaites dziedājumu. Tonija augstā, jūtami sarežģītā partija tiek izdziedāta tik plastiski un viegli, it kā varonis vienkārši stāvētu okeāna malā un dungotu sev par prieku. Tonija un Marijas mīlestība ir izrādes skaistais kodols. Tomēr īstais smaguma punkts ir vide, kurā uzplaukst un iet bojā viņu mīlestība.

Balto zēnu Džetu un puertorikāņu Šarku naids ir izrādes īstais varonis, ko režisors atklājis ļoti konsekventi. Tā kā visvairāk darbības ir Džetiem, tieši viņus spēlē jaunie aktieri Viktors Ellers (barvedis Rifs, šajā lomā arī Kaspars Kārkliņš), Edgars OzoliņšRolands BeķerisPēteris LapiņšGatis MaliksMārtiņš Kalita un Sandis Pēcis (pēdējie divi pārmaiņus spēlē arī Šarku vadoni Bernardo). Savukārt Šarku lomās ir pieaicināti dejotāji. Puertorikāņu draudzenes spēlē Anete BerķeMadara Melne, Signe RuicēnaIlze Jura, Ilze BūdeLaura Jeruma, bet nozīmīgajā Bernardo meitenes Anitas lomā ir  Everita Pjata (vai Agnese Jēkabsone). Katram no viņiem režisors ir atradis savu plastisku vai muzikālu solo brītiņu, lai kopā izaugtu kolektīvais tēls – sabiedrības izstumtie dzīvu vecāku bāreņi. Šaurībā un naidā auguši, viņi, pat uzzinājuši par citu jūtu iespējamību, spēj reaģēt tikai ar to pašu naidu. Džetu un Šarku kautiņš, kas beidzas ar Rifa un Bernardo nāvi pirmā cēliena finālā, Džetu ņirgāšanās par policijas žurku Krapki (Marģers Eglinskis),puišu izmisīgā nojausma par padarīto, nožēla un bailes, kas tomēr spēj izpausties tikai vardarbīgi – piesmejot Anitu, ir izrādes kulminācijas brīži. Tos vēl traģiskākus padara Vjetnamas vai jebkura cita kara veterāna, bāra īpašnieka Doka (Egona Dombrovska lakonisks, bet dziļš darbs) neveiksmei nolemtie, tomēr spītīgie mēģinājumi noslāpēt bezjēgas cīniņu vienam apdalīto baram pret otru tādu pašu. Ko Šekspīra „Romeo un Džuljetā” paveic mēris, to šeit padara naids un vardarbība: izvarotā Anita samelo, ka Marija atteikusies no Tonija. Cēloņsakarību ķēde ir skaidra, un tikpat labi iederētos arī mūsu ikdienā. Tāpēc žēl, ka Valdis Lūriņš brīžiem virzījis aktierus nacionālā kolorīta spēlēšanā. Lieka temperamenta demonstrācija tikai kaitē Anitas tēlam, liekot aktrisei svārstīties uz karikatūras robežas. Everita Pjata spēj daudz vairāk un smagajā piesmiešanas epizodē pierāda, ka ir nopietna dramatiska aktrise.

Izrādes autori ir atļāvušies mūzikla nosacītību padarīt par principu un netulkot dziedājumu tekstu. Galu galā „I feel pretty” patiešām arī ir zīme, ko diez vai vajag pārvērst par kādu „jūtos smuka”. Katrā gadījumā angliskie dziedājumi nejauc izrādes kopējo zīmējumu. Toties to traucē runājamā teksta stīvais tulkojums. Jo „Vestsaidas stāsts” savā dramatiskajā daļā ir ļoti piezemēts un reālistisks, tam nepiemīt gandrīz nekā no latviešu mūziklu poētiskuma – tas atstāts mūzikas ziņā. Klasika palaikam pieļauj brīvu tulkojumu, šajā gadījumā pat burtiskā nozīmē: nav vērts aprautus teikumus amerikāņu slengā tulkot pa tiešo, latviski tas skan nedabiski. Tulkošanā gandrīz vienmēr taisnākais ir apkārtceļš. Šarku uzsvērtā eksotika un Džetu liekā amerikanizācija, man liekas, ir izrādes vājie punkti. Tie rada distanci, kas tā arī neļauj labai izrādei par traģiskiem notikumiem Amerikā kļūt par kaut ko vairāk. Režisors apstājies it kā pussolī, baidoties atzīt, ka tas viss taču ir arī par mums.

…Izrādes beigās, kad viens no Džetiem maigi pārklāj melnu atraitnes lakatu pār Toniju sakņupušās Marijas matiem, skatuves dibenplānā iedegas liels uzraksts EXIT. Izeja ir – tur ārā, ārpus naida telpas.