Visas zvaigznes saskaitītas

Visas zvaigznes saskaitītas

17 novembris, 2011

LINDA ĢĪBIETE
laikrakstam “Kurzemes Vārds”

Šķērsu zvaigznes debesīs,
Šķērsu saknes pa ceļiem,
Kas tās visas saskaitījis,
Tas lai mani bildina.

Tā Raiņa Barba izaicina Uldi, kad tas meitu sabaidījis un ogu vāceli izbārstījis. Izaicina viegli pārmetoši un šķietami naivi, bet vienlaikus nemanāmi valšķīgi. Uldis zina, kā ar vārdiem likti iemīlēties: klons – debesis, ogas – zvaigznes, es saskaitu uzlasot. Ak, tu gudris tautu dēls! – Barba lugā atbild. Un kaut ko tādu gribas atbildēt Liepājas teātra mūzikla „Pūt, vējiņi!” autoriem. Ak, tu gudris režisors, komponists, scenogrāfs…! Jo tikai gudri un drosmīgi mākslinieki uzdrīkstas pieskarties tik daudzu veiksmīgu interpretāciju važās ieslēgtam stāstam. Viņi uzdrīkstas vēl vairāk – ne tikai aplūkot Raiņa vēstījumu no kāda nebijuša, laikmetam un pašu gaumei atbilstoša rakursa, bet gan pārradīt no jauna, turklāt – mūzikla estētikā, kas Latvijas teātra publikai allaž ir tik mīļš, bet izpildītājiem lielākoties pārlieku grūts žanrs.

Un, gluži kā straujajam un vienlaikus apbrīnojami prātīgajam Raiņa Uldim, izrādes veidotājiem izdevies i zvaigznes, i saknes saskaitīt, i ogas uzlasīt! Pirmkārt, „Pūt, vējiņi!” nemaz negribas ierindot kategorijā „latviešu mūzikls”, kas parasti ietver sevī arī tādas (ne)kvalitātes kā netīrs dziedājums, slikts skaņas regulējums un nesinhronas kordebaleta kustības. Vērtēsim asi, jo izrādes veidotāji latiņu uzlikuši neredzēti augstu – nevar teikt, ka jaunais mūzikls visus kritērijus izpildītu simtprocentīgi. Taču ar patiku jāatzīst – par saviem 98% gan. Varbūt pat vairāk. Nekautrēšos teikt, ka iespējams šis ir kvalitatīvākais darbs, ko mūzikla žanrā radījusi latviešu autoru komanda.

Otrkārt, pārsteidzoši, bet jaunā „Pūt, vējiņi!” skatuves versija nerosina salīdzināt vai pat iedomāties par iepriekšējām interpretācijām – filmu vai izrādēm, smadzenēs neieskanas ne Imanta Kalniņa mūzika, ne lībiskais tautasdziesmas motīvs. Uz Liepājas teātra skatuves viss ir jauns, ne tikai mūzika, bet neticami – arī attiecības. Jāpiezīmē – neticami ir jau tas vien, ka mūzikla žanrā vispār izdevies ietilpināt attiecību psiholoģiju. Par to visdrīzāk jāpateicas Dž. Dž. Džilindžera prasmei rast neparasto pat tad, ja libreta jūtu ģeometrija zīmē visai klasiskas figūras, kā arī Liepājas aktieriem, kuri šī režisora rokai tik labprāt klausa. Parasti muzikālas skatuviskās izpausmes pieprasa visai shematiskus, skaisti dziedošus, bet ne pārāk dabiskus raksturus. Liepājā viss nav tik vienkārši.

Treškārt, iestudējuma apakšvirsrakstā pieticīgi teikts – mūzikls pēc Raiņa lugas un latviešu tautasdziesmu motīviem. Jāatzīst – šis raksturojums varētu būt daudz, daudz garāks. Kārļa Lāča mūzikā dzirdami ne tikai latviski skaņu salikumi, bet arī citu tautu, dažādu laikmetu, dažādu stilu un šķietami dažādiem mērķiem paredzēta mūzika. No tango līdz klavesīnam, no modernās eksperimentālās mūzikas līdz tautiskai stabulītei. Izklausās pārlieku eklektiski? Tomēr komponistam apbrīnojami izdodas šos atšķirīgos muzikālos motīvus savīt kopīgā, uz vienu mērķi vedošā stāstā.

Ceturtkārt, iespaidīgs, gaumīgs, kompozicionāli vienots ir arī iestudējuma vizuālais noformējums – Ilzes Vītoliņas stilizēti tautiskie kostīmi ar rotu meistara Aivara Vamža masīvajām saktām, sprādzēm un važām un Mārtiņa Vilkārša dabiskā, pelēkbrūnā kokā radītā scenogrāfija. Viena dekorācija, kas transformējas visai maz, nospēlē gan maltuvi, gan Daugavas viļņus, gan stāvo krastu, gan straujo vēju, gan zvaigznes, kas šķērsu skrien pa debess jumu. Nepietiek ar gudrību un drosmi, lai tās visas saskaitītu. Jābūt ļoti talantīgam!