Šī nu ir tā reizi, kad izsmalcinātais teātra eksperiments un tā jēga/bezjēga jāizvērtē katram pašam. Man bija ļoti interesanti.

— Henrieta Verhoustinska (“Kultūras Diena” / “Stavangera. Pulp people”)

Vīzija un paradoski II

Mārīte Gulbe // Teātra Vēstnesis// 2019. gada 3. numurs

Liepājas teātra pagājusī sezona beidzās ar pārsteigumu. Gaidītās Konstantīna Bogomolova Ķiršu dārza intelektuāli ironiski destilētās esences vietā pēkšņi ieraudzījām Ditas Lūriņas pilnmetrāžas debiju. Savu atslēgu «spoku sonāte» režisore aizlienējusi no Antona Čehova laikabiedra Augusta Strindberga 1907. gada lugas, kurā attēlota nereāla pasaule: mirstīgie tajā klejo, pirms sasniedz nāvi; tēli pārvietojas, it kā būtu daļa no sapņa vai murga, un vienlaicīgi pastāv gan pagātne, gan nākotnes uzzibsnījumi. Ķiršu dārzs ir vizuālā, plastiskā un nereālistiskā stilistikā slēgta izrāde, no kuras atmiņā paliek pelēkzilgani zeltaina, putekļos gaistoša vīzija.

Beigu gaidīšanas vēsture un trauslais skaistums

Edīte Tišheizere par spēcīgu Ditas Lūriņas izrādes zīmi nosaukusi «laika upi», Ķiršu dārzā asociatīvi saplūst atmiņas: par kādreizējiem Liepājas teātra iestudējumiem Kaija, Trīs māsas,  CV (Tēvocis Vaņa), par aktieru nospēlētajām Čehova lomām (Leons Leščinskis bijis Trepļevs Kaijā, Tuzenbahs Trīs māsās un Serebrjakovs CV), par  citiem šīs lugas lomu izpildītājiem (Vladimira Visocka Lopahina intonācijas no Anatolija Efrosa iestudējuma Tagankas teātrī). Tur ir citāti no citām Čehova lugām, kā Soļonija teksts no Trīs māsām «satrūkušās stīgas» skatā, bet Petjas Trofimova tēlā ieraugām jauno un talantīgo, slimo un dumpīgo Eduardu Veidenbaumu. Sajūtam revolūcijas priekšnojautas, dzirdam, kā plīst un drūp arī Ziemas pils kristāls, un apjaušam, ka arī Lopahins nebūs saimnieks uz ilgu laiku.

Ķiršu dārzs (1903) ir A. Čehova pēdējā luga, kuru viņš raksta jau neārstējami slims – tā ir savā ziņā slimības un miršanas vēsture. Mirst ne tikai ķiršu dārzs, bet arī Krievijas patriarhālā, vidēji turīgā vai finansiāli novājinātā muižniecība, tās dzīvesveids. Bet Parīzē tai laikā notiek Vispasaules izstāde, sadzīvē ienāk elektrība, izmēģinājuma kārtā gaisā paceļas pirmais cepelīns, ikdienā ielaužas cits dzīves ritms. Lugas zemstrāvās slēpjas iracionālas bailes un beigu gaidīšana. Tā uzrakstīta laikā, kad labi pazīstams ir simbolisma virziens, arī lugas nosaukums ir simbolisks, tāpēc pieļauj abstrahēšanos no sadzīviskā un reālistiskā. Ditas Lūriņas režija tiecas vispārināt tēmu par iznīkstošo sabiedrības slāni un «zaudēto paradīzi», lai nedominētu sadzīve, bet problēma. Turklāt miršanas stāstu Čehovs nav rakstījis kā traģēdiju, tāpēc būtisks elements ir distancēšanās – klaunāde, groteska.

Lūriņas izrāde ir ļoti skaista: to veido trausla matērija – putekļi, stikls un zīds. Kostīmu māksliniece Liene Rolšteina visu ansambli ietērpusi pelēkos, piekļāvīgi plandošos tērpos; aktieru sejas klāj mironīgi bāls grims. Aigara Ozoliņa scenogrāfijas galvenais elements ir septiņas krāšņas stikla lustras. Mārtiņa Feldmaņa gaismu partitūras pamatā ir vēso un silto gaismu saspēle. Dominē vēsi zilganā, spokainā gaisma, bet, saulei austot vai rietot, lustras iedegas krāšņās, zeltainās gaismās, atdzīvinot bērnības, jaunības un laimes atmiņas. Bieži izmantots divdaļīgs gaismojums: augšā siltās, lejā – vēsās gaismas, iezīmējot varoņu nedrošo svaidīšanos starp atmiņām, cerībām un auksti cinisko realitāti. «Būt vai nebūt» noskaņojumu pastiprina arī līdzteku virves (slackline treneris Uģis Čakars), kas parādās drīz pēc Raņevskas ierašanās muižā un tiek izmantotas līdz pat izrādes pirmā cēliena beigām. Visu laiku tās saglabājas skatuves priekšplānā virs atsegtās orķestra bedres. Balansēšana uz virves, turēšanās pie rokas, krišana bezdibenī ir daļa no horeogrāfa Aleksandra Ļimina radītās kustību partitūras – līdzsvara meklēšanas pasaulē, kas mainās.

Rēgu vilciens

Izrādes varoņi ierodas kā sapņa materializācija. Hamlets: «Ak, nomirt, aizmigt! / Vēl miegā varbūt sapņot.» Tumsu vispirms pāršķeļ spējš troksnis – atsitas lūkas vāks, gaismas starā izgaismojas divi stāvi – Lopahins (Sandis Pēcis) un istabene Duņaša (Agnese Jēkabsone) uz perona gaida Raņevsku. Pavīd Jepihodovs (Kaspars Kārkliņš), aizslapstās Petja (Rolands Beķeris). Senlaicīgās skapja spoguļdurvis izgaismojas kā tvaika mutulī piebraucis vilciens. No pavērtajām skapja durvīm putekļainā, aizmirstības klātā telpā izbirst grupiņa cilvēku. Pāris reizes telpa izskatīsies kā baltām ziedpārslām piebirusi, bet pārsvarā grīdu klāj pelniem vai putekļiem līdzīga substance. Mizanscēnas bieži veidotas tā, lai mēs šos cilvēkus uztvertu kā kopumu. Cieši saspiedušos ļaužu pulciņš zīda tērpos kā uz šaura ledus gabala pavasara plūdos – laika straume viņus aiznesīs atklātā jūrā. Skaidri jaušama viņu bezspēcība un nevarība jaunā laikmeta priekšā.

Šī cilvēku grupa nav viendabīga. Tās centrā ir Raņevska (Inese Kučinska) –nepraktiska, vieglprātīga sudraba laikmeta sieviete ar līgani juteklisku gaitu (Gajevs: «Viņa ir netikumīga, tās viņas kustības!»), liegi dziedošu intonāciju. Vāja un reizē stipra, viņa paliek uzticīga sev. Aņa (Everita Pjata-Gertnere) ir līdzīga mātei – tāds pats kostīms, matu sakārtojums, siltais kodols, tikai līdzās Raņevskas eksaltācijai un ielauztajai nevarībai dedzīgāka savā jaunības priecīgajā apņēmībā. Gajevs (Leons Leščinskis) – tikpat nepraktisks kā Raņevska. Būvē ilūzijas, patētiski zvēr, bet neko nedara, arī «finansists» droši vien nebūs ilgi, kā prognozē Lopahins, – banka bezdarbības dēļ viņu drīz atlaidīs. Jaša (Viktors Ellers) – Parīzes sulainis – ir grotesks Raņevskas pārspīlējums. Ekstravaganta frizūra un ūsas, 18. gadsimta galminieka plastika. Kalpi Firss, Duņaša, arī Jepihodovs vispār ir groteski skatīti, viņus ķiršu dārza problēmas neskar. Nozīmīga loma ir Šarlotei (Karīna Tatarinova). Vispārējā drūmi trauksmainajā noskaņā viņa cenšas darīt savu darbu – izklaidēt. Visa viņas dzīve jau kopš bērnības ir balansēšana uz virves, tāpēc lietišķība, stiegrainība, spēja pieņemt vientulību un apstākļus kā spēli. Un vēl šajā pulciņā ir mūžīgos parādos slīgstošais muižnieks Simenovs-Piščiks (Edgars Ozoliņš), kurš kā drudzī, uz histēriskas smieklu un asaru robežas nemitīgi taujā pēc naudas.

Vāji, ievainojami, bezrūpīgi ļaudis, kas vētrā nezina, kā aizvērt durvis. Tīri, tai pašā laikā samaitāti. Lepni un nožēlojami. Bērnišķīgi kā Firss brīvlaišanas laikā, kad jākļūst pieaugušiem. Par savu slimību zina, bet nerunā, aizsedzas no realitātes, negrib par to dzirdēt, negrib redzēt – kā Šarlotes spēlēšanās ar acu aizsegšanu. Izrādes otrais cēliens ir kā smaga operācija un nāve. Tam sākoties, tumsā dzirdama tikai saraustīta elpa. Arvien drudžaināka un mehāniskāka kļūst balles aina – nāves deja, kā vairākkārt recenzijās minēts. Vsevolods Meierholds slavējis šo Čehova ainu – tā uzrakstīta tā, it kā varētu dzirdēt nāves soļus, kā Morisam Māterlinkam – šausmas nezināmā priekšā. Pēdējais cēliens ir kā bēres un atvadu ceremonija. Visi sapulcējas, ātri, ātri atceras, tad klusējot sēž, domā savas domas un – prom!

Nākotnes varoņi

Viens no varoņiem, kas iemieso jaunā laika vēsmas, ir students Petja. Viņu un Raņevsku saista īpaša saikne. Atkalredzoties Petja pieskrien un ieritinās Raņevskai klēpī kā viņas mazais dēlēns, nevis mājskolotājs. Starp viņiem ir gandrīz tuvinieku attiecības. Runā atklātāk, sāpinošāk nekā tuvinieki, bet piedod viens otram. Petja atrodas absurdā opozīcijā visiem – aiz dusmām par viņu bezspēcību. Bērnišķīgi, aizkustinoši mīļš, divdesmit septiņus gadus vecs bērns, kas kaismīgi šķendējas, kur ir bērnudārzi, kur lasītavas, un dāvina savus dzejoļus. Komisks ir Aņas uzskatu apvērsums – klausoties Petjā («Jūs dzīvojat uz citu cilvēku rēķina!»), Aņa iekrīt orķestra bedrē un izrāpjas laukā jau kā Petjas idejiskā sekotāja («Es aiziešu no šīs mājas, apsolu!»).

Neiespējama ir Gajevu un Lopahina saprašanās. Divas reizes režisore liek Lopahinam izrāpties no lūkas. No viszemākās izcelsmes izsities tirgoņos. Un tomēr jaunais statuss nav pietiekams, lai ar viņu runātu. Lopahinam jādauza lūkas vāks, lai viņu vispār uzklausītu. No gaisa nolaižas trepes, Lopahins pakāpjas un dod padomu no augšas. Viņš nekad nav līdzvērtīgās pozīcijās. Lopahina glābšanas plāns Gajeviem ir ķiršu dārza izpostīšanas plāns. Ķiršu dārzs ir efemērs skaistums, kā japāņiem sakura, tam nav nekāda sakara ar ekonomisko izdevīgumu, viņi vienkārši nedomā šādās kategorijās. Lopahinam ir simpātiski šie cilvēki, kas viņu neuzskata par savējo, nesaprot. Kā jaunais ķiršu dārza īpašnieks Lopahins uzkāpj pa trepēm līdz griestiem un nozūd skatienam. Uz ilgu laiku paliek neredzams, tikai dzirdams. Ar viņu sarunājas, pacēluši galvas. Vai saspiedušies bariņā un noliekušies, sargājot pakaušus, kad sāk birt pēkšņais un skarbais stikla lietus, Lopahinam iznīcinot dārzu. Nekāds Varjas (Signe Dancīte) bildinājums nav iespējams, distance starp viņiem tagad ir nepārvarama.

Kad zaudēts ķiršu dārzs, ir zaudēts galvenais. Telpa ir kļuvusi tukša, stūrī mētājas pēdējā apgāzusies lustra. Asa gaisma izgaismo robustās ķieģeļu sienas. Burvība pazudusi, viss kails un nemājīgs, visās malās Varjas izmētātās galošas. Tagad te visu pieskatīs Jepihodovs. Kaut kas liegs un trausls ir iznīcināts neatgriezeniski.