VĪZIJAS UN PARADOKSI

VĪZIJAS UN PARADOKSI

15 jūlijs, 2019

Mārīte Gulbe // Teātra Vēstnesis// 2019. gada 3. numurs

Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūzikls Purva bridējs ugunī, ar kuru sākusies jaunā sezona, ir spēcīgiem, košiem krāsu triepieniem gleznots audekls, līdzīgs Kazimira Maļeviča figurālajai glezniecībai: robustas līnijas, koši krāsu laukumi, uzbrūkoša vitalitāte, spēks.

Pagānisma un kristietisma savijums

Mūzikls Purva bridējs ugunī nav būvēts uz Blaumaņa atstātajiem pamatiem, bet pēc attālas līdzības ar tiem. Regnārs Vaivars konstruē universālu kaislību stāstu par sievietes izvēli starp diviem pretējiem principiem: apolonisko (sakārtoto, racionālo – Akmentiņu) un dionīsisko (ārdošo, stihisko – Edgaru).
Kristīne svaidās, mētājas, līdz, instinktu vadīta, izvēlas. Regnārs Vaivars iztiek bez moralizēšanas, tomēr fināla skats ietver vērtējumu. Dominē kaislību simboli – zirgi.

Izrādes atslēgas frāze ir franču viduslaiku dzejnieka Fransuā Vijona paradokss: «Es strauta malā slāpēs eju bojā.» Ārdošais, apmierinājumu nekad negūstošais kodols ielikts ne tikai Edgarā (Gints Grāvelis), bet arī Kristīnē (Agnese Jēkabsone). Pirmais izrādes cēliens beidzas ar laimi. Otrais cēliens sākas ar brīdinājumu, ka cerības nepiepildīsies (refrēns «Tā meitiņa gaidīja – nesagaidīja»), un noslēdzas ar traģēdiju.

Laika ziņā notikumi aptver nedaudz vairāk par gadu. Laika skaitīšanu vienlaikus iezīmē gan pagāniskais saulgriežu cikls, gan baznīcas gads. Viss sākas decembrī (Kristīne ar Lūcijas kroni baznīcā) un beidzas Lieldienās. Izrādi caurauž folkloras un kristietības elementu miksējums – vizuālajos kodos, arī mūzikā. Pūpoli un palmu zari Lieldienās, saules un mēness simboli un krusti baznīcā, sevis šaustīšana ar rīkstēm (Edgars: «Mana vaina, mana vaina!») un pēršana ar pūpoliem. Etnogrāfiskie dziedājumi un reliģisko dziedājumu refrēns. Ja kristietības atribūtiem ir drīzāk dekoratīva nozīme, tad pagāniskais slānis (te sajaukušies latviskie, slāviskie, Balkānu ritmi) iepludina milzīgu vitalitātes vilni un latviešiem neraksturīgu temperamentu: gan alkatīgā vēlēšanās dzīvot, prieks, gan izmisums un niknums – kā negatīvais, tā pozitīvais pols ir uzlādēts vispārākajā pakāpē. Aktieru darbs ir audzēt un uzturēt šo enerģiju. Viesuli, kas pēkšņi noslāpst cilpā.

Opozīcijas un metaforas

Daudzas ainas ir būvētas uz opozīcijām – melnais (Edgars) un baltais (Akmentiņš), sievišķais un vīrišķais, valgums un sausums (ar seksuālo zemtekstu), saules un mēness zīmes (to ķildu pilnā ģimenes dzīve folklorā). Sieviešu un vīriešu grupas mizanscēnās. Sievas baznīcā, vīri – krogā. Govs un zirga simboli. Pirmajā ainā Edgara plecā maiss, tajā izrādās «nožņaugta govs». Vīri slauc, spaida, cenšas izspiest no šīs plīša govs pēdējo piena lāsi, kamēr Edgars risina sarunu ar Madi (Signe Dancīte) par sievietes un vīrieša attiecībām. Govs/sievietes uzdevums ir ziedoties, kamēr zirgs/vīrietis saistās ar ego apmierināšanu. Ainā, kurā Edgars pārdzīvo Kristīnes ciemošanos pie Akmentiņa, aktieri izstumj vairākas zirgu galvas. Aktieru vadītie zirgi sitas ar pierēm staļļa režģos («Es netieku ārā no sevis») – rakstura, arī sociālā slāņa ierobežotība.

Savdabīga ir Edgara vienādošana ar vienradzi, viņa atšķirīgā un neparastā statusa izcelšana. Kad Edgars derībās krīt ar Barona labāko zirgu Belcebulu un zirgs nositas, Edgars krīt arī no pašiedomātā statusa pjedestāla. Ginta Grāveļa Edgars ir ārējās robežas neievērojošs galējību cilvēks. Ļoti enerģētisks, stihisks. Viņš varētu būt streļķis Smoļnijā. Spēj būt starojošs un labs. Vai bīstams. Kristīni šis Edgars pievelk visdrīzāk instinktu, seksuālajā līmenī. Edgara parādīšanās un jautājums var izraisīt tādu šoku, ka Kristīne burtiski gatava rāpties augšup pa staļļa sienu. Tomēr aina pie mirstošā zirga kliedē romantisko ekstāzi – Kristīne redz, ka kopīgas nākotnes varbūt nemaz nav («spriedzē naktstauriņš mirst»), un izskan mājiens par bērna gaidīšanu un nesagaidīšanu.

Līdzvērtīgi harismātisks, turklāt izglītots un progresīvs ir Akmentiņš (Sandis Pēcis), bet viņš ir apvaldīts, civilizēts. Monolīts raksturs, bez psiholoģiskiem pārdzīvojumiem. Režisors izrādi būvē tā, ka aktieri pakļaujas ainas emocionālajam uzstādījumam, mūzikas ritmam, horeogrāfijai. Nav vietas psiholoģiskām niansēm. Un nav kalpu psiholoģijas. Mūzikla varoņi ir 21. gadsimta cilvēki. Akmentiņš, Edgars, Kristīne, Made un arī Māte – visi cīnās par savām interesēm. Pavisam mūsdienīgi izskan Mātes, Kristīnes un Edgara trio. Kad Karīnas Tatarinovas Māte runā par savu dzīvi, par to, ko darījusi, lai izsistos labākā statusā un dabūtu no savas dzīves ārā vīru, tā ir, manuprāt, viena no spēcīgākajām ainām izrādē.

Kaut kur fonā ir kolonizatori Barons (Edgars Pujāts) un Mācītājs (Viktors Ellers) stilīgu rokstāru imidžā (Madaras Botmanes kostīmi), bet viņi ir novērotāji. Barona un Mācītāja domas par latviešiem ir labvēlīgi nicīgas («kad latvieti netur par zemāku, tas spējīgs uz augstāko mākslu/ bet viņu talants tiem nedara labu – dzert ir viss, ko tie vēlas; netikt pērtam – viss viņa gods»).

Barons vienmēr tur mīluļa lomā ne tikai kādu zirgu, bet arī glītu zirgu puisi. Iekārdina ar konfekšu tūtu. Mācītājs simpatizē Edgaram, viņā kāds vaibsts no libretā izsvītrotā Aldera.

Regnāra Vaivara autora redzējums – librets, teksts, režija, scenogrāfijas un horeogrāfijas idejas – patiešām ir negaidīts, neprognozējams un oriģināls. Mizanscēnas reizēm atgādina ainas no pasaku grāmatas. Aktieru ansamblis spēlē ar dubultu jaudu, taču izrādes paradokss ir tāds, ka tā neraisa emocionālu un intelektuālu rezonansi, palikdama izklaides līmenī.