KAMĒR KLUSUMS NEPĀRTRŪKST…
Edīte Tišheizere (Kurzemes Vārds – 2012. gada 28. aprīlis)
…tikmēr viss turpinās. Pata un Roberts ir kopā, cieši apskāvušies. To pēdējo mirkli jau pēc beigām viņiem Valdis Lūriņš uzdāvinājis ekstrā – kā bezmaksas gumijas paklājiņu klāt pie kadiljaka. Kamēr zālē valda klusums, turpinās tagad – vienīgais laiks, kas patiešām viņiem abiem – un ikvienam – pieder. Tāpēc tik ļoti negribas aplaudēt, izskanot „Trīs draugu” pēdējai dziesmai.
Izrādē ir pats galvenais – mīlestība, kuras dēļ ir vērts mirt. Anetes Berķes Patrīcijā Holmanē nav nekā no liktenīgās sievietes, toties pārpārēm ir tas, ko renesanses laika itāļu teātrī dēvēja par anima allegra – līksmo dvēseli. Viņa prot svinēt dzīvi. Dzīves sajūta viņā mirgo kā burbulīši šampanietī, un tās līksmes pietiek arī citiem. Tāpēc viņa kļūst par dārgu dāvanu ne tikai Sanda Pēča Robertam Lokampam, bet arī Edgara Ozoliņa Gotfrīdam Lencam, Kaspara Kārkliņa Oto Kesteram. Kā uzvaras kauss autosacīkstēs, kā trofeja, kas saņemta par tikšanu laukā no kara lauka.
Jo cits izrādes nepārvērtējamais trumpis ir trīs draugi un vēl arī viņu draugi – zudusī paaudze. Būtu tikai dabiski (un viņiem to droši vien piedotu), ja jauni aktieri nospēlētu minimālo programmu – veču draudzību un naudas trūkumu. Bet viņi sasniedz un noraida pāri rampai maksimālo, ko Ērika Marija Remarks ir ierakstījis savā romānā: fiziski sajūtamu apjautu par pagātni, kas bijusi asiņaina un briesmīga, nākotni, kura var arī nepienākt, un tagadni, kas vienīgā eksistē un tālab ir izdzīvojama līdz pēdējam pilienam. Izrādes traģiskā un brīnišķā kulminācija man bija Patas ballīte divas stundas pirms atiet vilciens un sanatoriju – nekurieni. Tango ar visiem pēc kārtas: Oto un Gotfrīdu, varietē puišiem (Rolands Beķeris un Viktors Ellers), krodzinieku Alfonsu (Ivars Krastiņš) un dzīves mākslinieku Ferdinandu Grausu (Leons Leščinskis), kamēr Roberts stāv malā, noskatās, un asaras viņam līst uz iekšu. Bet tās divas stundas viņi visi svin pa īstam, par spīti un līdz galam!
Izrādei ir šie divi pamatīgie stūrakmeņi – mīlestība un zudušās paaudzes apjauta; ir arī trešais: katrs aktieris režisoram bijis absolūti nepieciešams, dārgs, un ikvienam – ielas meitenēm, klauniem, krogus dziedātājai, sīkam grāmatvedim vai pansijas saimniecei – viņš devis brītiņu, kurā nospēlēt savu likteni. Ar trim stūrakmeņiem pietiek.
Tad var kaut kam skatīties pāri un garām, nejust, ko iebaksta ar pirkstu acī, ignorēt tīšu smukumu vai jūtināšanos, pasmaidīt par daudzajiem citātiem no kinovēstures Jo Valda Lūriņa izrādes nemēdz būt perfektas. Toties, ja sakrīt zvaigžņu stāvoklis, tās ir pa īstam dzīvas, karstas un neaizmirstamas.
Un viņam ir ļoti laba radošā komanda!
